Francijas dāvana Eiropai

Jaunievēlētais Francijas prezidents Emanuels Makrons patiešām ir kvēls vienotās Eiropas projekta atbalstītājs, taču franču vēlētājus, kuri pārliecinoši viņu atbalstīja vēlēšanu otrajā kārtā, vairāk interesē pasaulīgākas lietas, un jau drīz vien viņi sāks interesēties, kā E. Makronam veicas ar priekšvēlēšanu solījumu pildīšanu. Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers ir «laimīgs, ka francūži izvēlējās Eiropas nākotni», bet Vācijas kanclere Angela Merkele uzskata, ka prezidenta vēlēšanu rezultāti Francijā traktējami kā «stipras un vienotas Eiropas uzvara».

Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers ir «laimīgs, ka francūži izvēlējās Eiropas nākotni», bet Vācijas kanclere Angela Merkele uzskata, ka prezidenta vēlēšanu rezultāti Francijā traktējami kā «stipras un vienotas Eiropas uzvara».

Jaunievēlētais Francijas prezidents Emanuels Makrons patiešām ir kvēls vienotās Eiropas projekta piekritējs, taču franču vēlētājus, kuri pārliecinoši viņu atbalstīja vēlēšanu otrajā kārtā, vairāk interesē pasaulīgākas lietas, un jau drīz vien viņi sāks interesēties, kā E. Makronam veicas ar priekšvēlēšanu solījumu pildīšanu. Jaunajam līderim nepieciešama viņa partijas uzvara parlamenta vēlēšanās jūnijā, taču to nebūs tik vienkārši izcīnīt.

Apsveikumus 39 gadus vecais E. Makrons sāka saņemt jau neilgi pēc tam, kad svētdienas vakarā tika slēgti pēdējie vēlēšanu iecirkņi Francijas pilsētās un vēlētāju aptauju datus publiskoja socioloģisko aptauju kompānijas. Galu galā uzvara sanākusi vairāk nekā pārliecinoša – saskaņā ar iekšlietu ministrijas izplatītajiem provizoriskajiem rezultātiem, E. Makronu atbalstījuši 66,06% vēlētāju, bet par Nacionālās frontes kandidāti Marinu Lepēnu nobalsojuši 33,94%. Starptautiskās ziņu aģentūras citē ES valstu amatpersonu gandarījumu par izglābto Eiropu, bet vairums avīžu komentētāju slavē francūžus par to, ka viņiem izdevies nepieļaut tumšo viduslaiku atgriešanos.

Tomēr politologi norāda, ka atbalsts E. Makronam nemaz nav bijis tik liels, kā varētu šķist. Pirmkārt, aptuveni 25% balsstiesīgo neuzskatīja par nepieciešamu doties uz vēlēšanu otro kārtu, un balsotāju aktivitāte bija zemākā šajā gadsimtā. Otrkārt, vairāk nekā 11% no tiem, kuri formāli balsoja, iemeta urnās neaizpildītus vai sabojātus biļetenus, piemēram, ierakstot tajos Šarla de Golla vai komiksu varoņu Tentēna vārdus. Runa ir par vairāk nekā 4,2 miljoniem cilvēku, lielākoties kreiso politisko uzskatu piekritējiem, kuriem svētdien nebija par ko balsot. Nevar neņemt vērā arī to, ka ne mazums francūžu otrajā kārtā balsoja ne tik daudz par E. Makronu, kā pret M. Lepēnu, kuru tradicionālajām partijām lojālie mediji ir demonizējuši un marginalizējuši gadiem ilgi. Un, pat neraugoties uz to, viņai izdevies balsošanas otrajā kārtā iegūt gandrīz divreiz vairāk balsu, nekā politiķes tēvs un Nacionālās frontes dibinātājs Žans Marī Lepēns saņēma 2002. gada vēlēšanās. Tādēļ, piemēram, The Financial Times uzsvērusi, ka šī balsojuma rezultāti «leģitimizējuši Francijas galēji labējos vairāk nekā jebkad iepriekš», bet E. Makrona uzvara uzskatāma par «nepilnīgu».

Paši interesantākie politiskie notikumi Francijā tagad tikai sāksies, jo jau 11. un 18. jūnijā gaidāmas parlamenta jeb Nacionālās asamblejas vēlēšanas, kurās tiks ievēlēti 577 parlamenta deputāti. E. Makronam un viņa izveidotajai politiskajai kustībai En Marche! šajā balsojumā būs jāpierāda, ka tās līdera uzvara prezidenta vēlēšanās nav bijusi nejauša. Jāatgādina, ka daļa mediju jaunievēlēto prezidentu raksturo kā «neticamu veiksminieku», uzsverot, ka vēlēšanu otrajā kārtā bija jāiekļūst nevis viņam, bet konservatīvo republikāņu izvirzītajam Fransuā Fijonam, kura izredzes sagrāva fiktīvo darbu skandāls un paša augstprātīgā pašpārliecinātība. Jūnija vēlēšanās republikāņi ir noskaņoti gūt revanšu par viņiem nozagto uzvaru, ne mazāk enerģiski vēlēšanām gatavojas Nacionālā fronte un kreisie spēki, kurus iedvesmojuši Žana Lūka Melenšona panākumi vēlēšanu pirmajā kārtā.

Ekspertu domas par En Marche! izredzēm dalās. Reuters atgādina, ka vēsturiski partijai, kuras kandidāts nule kā uzvarējis prezidenta vēlēšanās, izdevies veiksmīgāk startēt arī parlamenta vēlēšanās, jo politiskie sāncenši jutušies morāli sagrauti, savukārt jaunievēlētā prezidenta atbalstītāji maksimāli mobilizējušies. Tomēr līdz šim šī likumsakarība darbojusies ierastā sociālistu – konservatīvo partiju dueļa apstākļos, bet šogad pirmo reizi vairāk nekā 60 gados neviens no šo partiju kandidātiem neiekļuva vēlēšanu otrajā kārtā. Par sliktu En Marche! runā politiskās pieredzes, tajā skaitā vērienīgu kampaņu pieredzes trūkums – lai gan E. Makrons solījis partijas kandidātus izvirzīt visos vēlēšanu apgabalos, pagaidām nosaukti vien 14 no tiem, turklāt vairākums šo cilvēku plašākai sabiedrībai ir absolūti nepazīstami. Vai līdz 19. maijam, kad beidzas kandidātu pieteikšanās termiņš, E. Makronam izdosies savas kustības rindās rekrutēt pieredzējušus politiķus no citām partijām?

No otras puses, E. Makronam par labu var nostrādāt Š. de Golla prezidentūras laikā ieviestais fait majoritaire princips, saskaņā ar kuru vēlētāji var balsot uzreiz par diviem kandidātiem – savu pirmo un otro izvēli. Politologu žargonā to sauc arī par «mazākā ļaunuma izvēli», un prezidenta vēlēšanu rezultāti jau apliecinājuši, ka liela daļa balsotāju tieši E. Makronu uzskata par šo mazāko ļaunumu. BBC norāda, ka situācija, kad En Marche! vienatnē varētu iegūt vairākumu parlamentā, līdzinātos «politiskajam brīnumam», un ticamāk šķiet, ka pēc vēlēšanām prezidenta kustībai būs jāmeklē koalīcijas partneri. Taču tikpat labi iespējama republikāņu uzvara, un var atkārtoties pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados pieredzētā situācija, kad sociālista Lionēla Žospēna valdība realizēja savu politiku, neraugoties uz konservatīvā prezidenta Žaka Širaka nostāju.

***

EMANUELS MAKRONS

• Dzimis 1977. gada 21. decembrī Amjēnā ārstu ģimenē.

• Mācījies Amjēnas licejā Jesuites de la Providance, bet vidusskolas pēdējā klasē – Parīzes Anrī IV licejā.

• Pēc vidusskolas beigšanas studējis filozofiju Parīzes Rietumu NantērasLadefansas universitātē, iegūstot maģistra grādu. 1999. gadā bijis pazīstamā franču filozofa Pola Rikēra palīgs literatūras jautājumos.

• Parīzes politikas zinātņu centrā (Sciences Po) ieguvis maģistra grādu sabiedriskajās attiecībās.

• 2004. gadā absolvējis Nacionālās administrācijas skolu (ENA), kļūstot par civildienesta vecāko ierēdni.

• No 2004. līdz 2008. gadam bijis finanšu inspektors ekonomikas ministrijā.

• 2006. gadā iestājies Sociālistu partijā.

• 2007. gadā apprecējies ar savu bijušo skolotāju Brižitu Tronjē (24 gadus vecāku), kurā bijis iemīlējies jau skolas laikā – savulaik šā romāna aizmetņi bija viens no iemesliem, kādēļ ģimene nolēma, ka pusaudzim jāpārceļas uz Parīzi.

• Pēc sava ierēdņa kontrakta izpirkšanas (tā izmaksāja 50 000 eiro) līdz 2011. gadam strādājis bankā Rothschild & Cie, kļūstot par vienu no vadošajiem darbiniekiem un arī miljonāru.

• 2012. gadā sācis darboties prezidenta Fransuā Olanda administrācijā, pildot Elizejas pils ģenerālsekretāra vietnieka pienākumus, bijis viens no vadošajiem prezidenta padomniekiem.

• 2014. gada augustā iecelts par ekonomikas ministru Manuela Valsa otrajā

valdībā.

• 2015. gada augustā demisionējis, oficiāli paziņojot, ka vairs sevi neuzskata par sociālistu partijas biedru.

• 2016. gada aprīlī Amjēnā dibinājis politisko kustību En Marche!, tās ideoloģiju raksturojot kā neatkarīgu, «ne kreisu, ne labēju».

• 2016. gada 16. novembrī paziņojis, ka kandidēs uz Francijas prezidenta amatu.

Avots: AFP, Reuters

***

JAUNIEVĒLĒTĀ PREZIDENTA PRIEKŠVĒLĒŠANU SOLĪJUMI

• Samazināt uzņēmumu ienākuma nodokli no 33% līdz 25%. Oficiāli saglabājot 35 stundu darba nedēļu, piešķirt darba devējiem tiesības pašiem ar strādājošajiem vienoties par darba laika ilgumu un grafiku.

• Nodrošināt visiem strādājošajiem, ieskaitot pašnodarbinātos, iespēju vajadzības gadījumā saņemt bezdarbnieka pabalstu, bet pārtraukt maksāt pabalstus tiem, kuri noraidījuši divus darba piedāvājumus, uzskatot, ka tie neatbilst viņu kvalifikācijai.

• Investēt 50 miljardus eiro bezdarbnieku apmācības un profesionālā līmeņa paaugstināšanas programmās.

• Līdz 2022. gadam mazināt bezdarba līmeni no pašreizējiem 10% līdz 7%.

• Samazināt valsts budžeta izdevumus par 60 miljardiem eiro.

• Likvidēt 120 000 darba vietas civildienestā, vienlaikus par 10 000 cilvēkiem palielinot algoto policistu un par 4000 līdz 5000 cilvēkiem – skolotāju skaitu.

• Veicināt eiro zonas valstu integrāciju, izveidojot eiro zonas valstu parlamentu, izstrādājot budžetu un ieceļot finanšu ministru. Rosināt visās ES dalībvalstīs sarīkot diskusijas par savienībai nepieciešamajām reformām.

• Stiprināt ES valstu ārējo robežu aizsardzību, izveidojot kopīgus, efektīvus robežapsardzes spēkus uz Frontex bāzes.

• Ieviest augstākus ievedmuitas tarifus, lai pasargātu ES valstu rūpniecību no negodīgas konkurences – galvenokārt no Ķīnas puses.

• Mazināt Francijas atkarību no kodolenerģijas, panākot, ka līdz 2025. gadam tās īpatsvars krītas no pašreizējiem 75% līdz 50%.

• Izstrādāt nodokļu sistēmu, kas pamudinātu uzņēmumus pieņemt darbā tā dēvētajos nelabvēlīgajos rajonos dzīvojošos.

• Paātrinātā kārtībā izskatīt ieceļotāju prasības pēc patvēruma.

• Ieviest mēnesi ilgu obligāto karadienestu visiem 18 līdz 21 gadu veciem jauniešiem.

• Aizliegt skolās lietot mobilos tālruņus skolēniem, kuri jaunāki par 15 gadiem.

• Piešķirt lielāku autonomiju skolu vadībai jautājumos, kas attiecas uz skolotāju pieņemšanu darbā, samazināt skolēnu skaitu pamatskolu klasēs, galvenokārt mācību iestādēs, kur sekmju līmenis ir zemāks.

Avots: Reuters, AFP, BBC