Rīga 2°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZR vējš 2m/s
Piektdiena, 2024. gada 19. aprīlis 21:39
Vārda dienas: Fanija, Vēsma
«Sajūta ir ļoti dīvaina, ka visi mani vienaudži, ar ko savulaik reizē ienācām teātrī, jau sen aizgājuši viņsaulē. Neviena vairs nav,» saka skatītāju mīlētais Dailes teātra aktieris Gunārs Placēns. Rīt viņš pārkāps savas dzīves 90 gadu slieksni, bet jubilāra sumināšana gaidāma sestdien uz Dailes teātra Mazās zāles skatuves – ar Ērika Hānberga Ērtas dzīvošanas mirklīšiem režisora Kārļa Auškāpa dramatizējumā.
Izrādes darbība notiek Ozolgales pansionātā, kur satiekas Pirmā grēka līča personāži – Reinis (Gunārs Placēns), Spulga (Olga Dreģe), Šarlote (Ilze Vazdika), Trīne (Lidija Pupure), Žanis (Pēteris Liepiņš), Ervīns (Juris Strenga), kā arī jaunpienācēji – Dzidra (Baiba Indriksone) un Dr. Kalnagailis (Āris Rozentāls). Tur katram ir savs kaktiņš, savs stūrītis, bezmaksas vaifai, radio un televizors, un viss notiek kolektīvi. Viņiem ir obligātās možuma pusstundas un relaksācijas mūzikas nodarbības. Viņiem ir noteikumi un instrukcijas, rokdarbu un tehnisko interešu nodarbības, jo – nedrīkst nolaist rumpi un zaudēt optimismu.
Vēl ļoti maz gadu
«Venta Vecumniece, kura savus deviņdesmit gadus, kas būtu 3. decembrī, diemžēl nesagaidīja, ierosināja, ka nākamajā sērijā Pirmā grēka līča personāži varētu satikties morgā un katrs stāstītu, kā viņam pa dzīvi gājis, līdz viņš tur nokļuvis...» aktieris nosmej un tad saka, ka Ērtas dzīvošanas mirklīši tiek spēlēti pārāk reti, vien apmēram reizi mēnesī. Bet gribētu un arī varētu biežāk.
«Savā laikā esmu spēlējis pat divdesmit septiņas izrādes mēnesī, un tas bija normāli, gadiem ilgi tā bija pierasts. Tagad, kad man ir vidēji viena, divas izrādes mēnesī [vēl arī Pulkveža loma traģikomēdijā Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu], ir sajūta, ka darba ir par maz. Turklāt mēneša laikā kaut kas piemirstas, ir atkal jāatkārto, jo izrādē vajadzīga precizitāte, sevišķi jau komēdijā,» stāsta Latvijā vecākais spēlējošais aktieris.
Lai arī sasniedzis jau pavisam cienījamus gadus, Gunārs Placēns apgalvo, ka nejūtas vecs, ka absolūti nejūt «tos gadus». «Man liekas, ka man vēl ir ļoti maz gadu. Nu labi, varbūt fiziski dažreiz jūtu, ka man vairs nav divdesmit, bet garīgi es to nemanu. Vienīgi domāšana kādreiz aizķeras, bet es esmu dzirdējis, ka daudz jaunākiem par mani arī mēdz būt kāda klemme. Turklāt divreiz jaunāki par mani no darba teātrī jau ir atlaisti,» secina rītdienas gaviļnieks.
Priecātos par 90 tortēm
Gunārs Placēns joprojām atminas, cik vērienīgi teātrī savulaik svinēta viņa 50. un 60. jubileja, tāpēc šoreiz nemaz ar’ nav domājis, ka jāsvin. «Es negribēju, no sirds to saku, bet – visi rīkojas bez manas ziņas.» Aktiera dzīvesbiedre neslēpj, ka tā ir viņas iniciatīva. Un, lai arī jubilārs, visu mūžu būdams liels saldummīlis, līdzīgi kā Karlsons vairāk priecātos par deviņdesmit tortēm un vienu svecīti, sestdien savus kolēģus, radus un draugus cienās ar kliņģeri un aicinās pasēdēt pie kapijas. Bet šo dienu viņš gaida, kā pats saka, ar neziņu. «Kā teica Šveiks, kad Vendlera kungs viņu aicināja līdzi uz guļamistabu: «Ak dievs, kas būs, kas nebūs!»...»
Lūgts atklāt, ko viņš darīs rīt, savā īstajā dzimšanas dienā, aktieris atteic, ka viņam visu mūžu lielākie svētki ir bijis darbs. «Tāpēc – strādāšu. Būsim Rīgā, mašīnai tehniskā apskate jāiziet. Ko tad – divas balles taisīt? Nē, svinēsim tikai sestdien,» viņš lietišķi nosaka.
Aktieris labprāt atminas, kā viņa 50. dzimšanas dienā viņam uz māju Purvciemā, Lielvārdes ielā, pakaļ atbraucis trolejbuss. «Gar manu māju trolejbuss neiet, bet – manā dzimšanas dienā tas piebrauca pie pašām durvīm. Varat iedomāties? Visi logi bija vaļā, visi kaimiņi skatījās. Trolejbuss bija pieāķēts pie smagās mašīnas, to aizvilka līdz Dzelzavas ielai, un tālāk jau trolejbuss mani aizveda līdz pat teātra durvīm, kur bija izklāts sarkanais paklājs un mani jaunākie kolēģi stāvēja ar plintēm. Pirmajā daļā nospēlējām Šveika saīsināto variantu un otrajā daļā – Aleksandra Vampilova Provinces anekdotes. Jā, tas bija neaizmirstami,» atzīst Gunārs Placēns.
Viņš ar prieku atminas arī
60. dzimšanas dienu teātrī [1987], kas tika svinēta ar Akima Akimiča Jusova lomu Aleksandra Ostrovska komēdijā Ienesīgā vieta. «Toreiz man pakaļ atbrauca ar kabrioletu, kas bija pilns ar jaunām meitenēm...»
Šerpi gājis cauri jaunībai
Piebēris kafijai trīs karotītes cukura, Gunārs Placēns nosaka: «Dakteris jau saka, ka tas nav labi...» Viņš ir možs, enerģijas, spēka, joku un dzīvesprieka pilns, tāpēc jautāju, kāpēc piemin dakterus – vai tad nu ir kādas sūdzības par veselību?! «Bērnībā tiešām domāju, ka dakteri un slimnīcas uz mani neattiecas, biju pārliecināts, ka vienmēr būšu vesels. Ilgus gadus tā arī bija, bet – dzīve ieviesa savas korekcijas,» viņš domīgi nosaka, piebilstot, ka cilvēks jau pats savu veselību bendē – ar savu dzīvesveidu. «Jaunībai jau mēs visi diezgan šerpi ejam cauri. Arī es esmu dzēris diezgan normāli, jā. Varbūt tāpēc tagad nemaz arī baigi vairs negribas. Atceros, kā Ilze Vazdika man reiz teica: «Gunār, nedzer tik daudz, varbūt tev piešķirs nopelniem bagāto...» Bet – es nekad nedomāju par apbalvojumiem, tikai godprātīgi darīju savu darbu.»
Par savu darbu uz teātra skatuves talantīgais aktieris savulaik arī tika apbalvots – gan ar Latvijas PSR Nopelniem bagātā, gan vēlāk arī ar Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu, bet vislielākais gandarījums viņam ir par 2011. gadā saņemto IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. «Gribu palepoties arī ar apbalvojumu, kāds, manuprāt, nav nevienam citam aktierim – tā ir Nacionālo bruņoto spēku štāba bataljona komandiera pirmās pakāpes goda zīme, ko man piešķīra pirms diviem gadiem,» lepni nosaka Gunārs Placēns.
Janvārī pārcietis infarktu
«Bet mēs nepabeidzām par veselību...» aktieris atgādina un izstāsta, ka šā gada 30. janvārī pārcietis infarktu. «Tā bija svētdiena. Biju iegājis karstā vannā, pēc tam pēkšņi sāka sāpēt krūtīs un nepārgāja... Nekad mūžā nebiju saucis ātro palīdzību...» stāsta Gunārs Placēns. Šo dienu labi atminas arī viņa kundze, kura tad bijusi pie savas mammas: «Mamma vēl bija dzīva... Biju aizbraukusi viņu apkopt, kad Gunārs zvanīja un teica, ka viņam ir slikti. Nevarēju mammu atstāt, tāpēc teicu: ja pēc desmit minūtēm nepaliek labāk, jāsauc ātrie. Vēl piekodināju, lai katram gadījumam atslēdz durvis. Vēlāk pati arī sazvanīju ātro palīdzību, izstāstīju situāciju, un – viņu aiztransportēja uz slimnīcu.»
Aktieris atminas, ka pats gribējis kāpt lejā pa kāpnēm, bet dakteri nav ļāvuši – piesprādzēja pie nestuvēm un aiznesa, un slimnīcā tūlīt iestūma operāciju zālē.
«Man ir ielikts sirds stimulators, un tā lietošanas instrukcijā rakstīts, ka es varu turpināt dzīvot normālu dzīvi, ka varu nodarboties arī ar seksu! Tas ir svarīgi, jā,» aktieris pasmaida, uz ko viņa sieva izbrīnīti jautā: «Kāpēc tu man neparādīji, ka tur tā ir rakstīts?!»
Kad jautāju, vai dakteris ļauj arī spēlēt teātri, Ruta pasteidzas pirmā pateikt, ka viņas vīrs jau otrā dienā pēc operācijas aizgājis uz teātri. «Dakteris jau izstāstīja visu, ko drīkst un ko nedrīkst, bet – kurš tad klausa dakterus?!» Gunārs Placēns pasmaida, piebilstot, ka lieko svaru gan ir nometis un tagad ar 74 kilogramiem esot savam augumam atbilstošā fiziskā formā. «Nu jā, tu taču man esi ideāls – deviņdesmit, sešdesmit, deviņdesmit...» Ruta vīru mīļi pavelk uz zoba.
Speciālists pa kurmju līniju
Vasaru Gunārs Placēns ar sievu pavadījis savās lauku mājās Zvejniekciemā, Pekstiņos. «Es varu ilgi dzīvot nomodā, līdz divpadsmitiem, vieniem. Bet no rīta gan ir grūti tikt augšā. Pamostos, paskatos, kāds laiks ārā, un tad attiecīgi domāju, ko dārzā varētu darīt. Paskatos, vai kāds kurmis ciemos nav atnācis. Es jau te skaitos speciālists pa kurmju līniju – vienu vasaru noķēru kādus piecpadsmit. Iedomājieties, vienā pavasarī, kad te atbraucām, viss mauriņš bija kurmju uzrakts – kādi piecdesmit trīs rakumi, un katrā pa pusspainim zemes! Man nekas nav pret kurmjiem, tikai lai viņi nerok manu mauriņu,» aktieris strikti nosaka, piebilstot, ka kurmju ķeršanu savulaik apguvis no tēva, kurš krievu laikā ar to pat pelnījis naudu – žāvējis kurmju ādiņas un pārdevis par divdesmit kapeikām.
«Bet šovasar uz mūsu dārzu nāk ezītis. Nemaz negaida tumsu, nāk jau pa gaismu. Un ēd ar kaķiem no vienas bļodiņas,» stāsta Gunārs Placēns. Kad jautāju, cik viņiem ir kaķu, viņš smej: nav neviena, bet ēst nāk divi. «Mums ir tāds krūms aktinīdija, kas ir kā narkotika kaķiem – viņi grauž tā jaunos dzinumus. Visi apkārtnes kaķi apmeklē mūsu dārzu, un divi šausmīgi smuki divreiz dienā atnāk arī paēst,» Ruta turpina vīra iesākto stāstījumu, uz ko viņš piebilst, ka šie kaķi esot tā izlutināti, ka parastu barību vairs nemaz neēd – viņi gaida, kad no tirgus atvedīs cāļu sirsniņas... Un tās jau arī vēl jāsagriež mazos gabaliņos. «Bet ko tu padarīsi, ka ir pieradināti?» viņš nosaka, un Ruta vēl piebilst: «Kamēr valsts baro bēgļus, es labāk baroju pieklīdušos kaķus.»
Kādu jaunu lomu
Kad mūsu tikšanās noslēgumā jautāju jubilāram, vai kāda loma ir palikusi nenospēlēta, Gunārs Placēns uz mirkli aizdomājas un tad atzīst, ka jaunībā sapņojis spēlēt mīlētājus, varoņlomas. «Un es arī esmu spēlējis – gan Edgaru Ugunī, gan Krustiņu Pazudušajā dēlā. Arī studējot Teātra institūtā, spēlēju... paga’, kuru mīlētāju? Redzi, atmiņa ieklemmējās. Nu labi, nav svarīgi, bet es atceros, ka par to dabūju divnieku un mani gandrīz atskaitīja no studijām. Vienīgais, ko man vēl būtu gribējies – filmā nospēlēt kādu komisku personāžu. Man ir foršas epizodes daudzās filmās, bet tādu lielu lomu nav,» aktieris secina. Un uz jautājumu, ko viņam apaļajā jubilejā novēlēt, nesaka vis, ka veselību. Kādu jaunu lomu vēl ļoti gribētos.
***
Gunārs PLACĒNS
• Dailes teātra aktieris (kopš 1951. gada)
• Dzimis 1927. gada 31. augustā Madonas rajona Sausnējas pagasta Zemturu mājās
• Izglītība: Sausnējas pamatskola, Vestienas lauksaimniecības un lopkopības skola, Vecbebru biškopības un dārzkopības tehnikums, LPSR Valsts Teātra institūts (1951)
• Rīgas Kinostudijā filmējies no 1958. gada
• Spēlējis 35 filmās, Dailes teātrī nospēlējis ap 150 lomu, nozīmīgākās: Šveiks J. Hašeka Šveiks (1961), Dons Heromo R. Šeridana Atjautīgā aukle (1974), Doktors Votsons A. Konana Doila Šerlokss Holmss (1979), Sančo Pansa M. de Servantesa Dons Kihots (1984)
• Šīs sezonas repertuāra lomas: Reinis Ē. Hānberga lugā Ērtas dzīvošanas mirklīši (rež. K. Auškāps) un Pulkvedis K. Kīzija traģikomēdijā Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu (rež. A. Morfovs, Bulgārija)
• Spēlē RaCoco teātra izrādē Septiņi vecpuiši (rež. I. Lūsis)
• Apbalvojumi: Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukums (1971), Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukums (1977), IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (2011), 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme, Nacionālo bruņoto spēku štāba bataljona komandiera 1. pakāpes goda zīme (2015)
• Uzņemts Teātra Zelta fondā (2012)
• Precējies (23.12.2011.). Līdz kāzām ar savu mīļoto sievieti Rutu Bāganti bija kopā jau 15 gadus. Abi satikušies Dailes teātra Vecgada ballē
• Aktiera radošais mūžs aprakstīts Gunnara Treimaņa grāmatā No Šveika līdz viņa majestātei ķeizaram Francim Jozefam (Madris, 2006)
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Mālu ielā 30, LV-1058
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 26.07.1997