Egils Levits: Katra reforma „jāpiegriež” reālajai dzīvei

„Domāju, ka esmu kļuvis par tautas prezidentu. Paskaidrošu, kāpēc. Tautas prezidents nenozīmē, ka viņš visiem izpatīk. Un tas nav ne iespējams, ne vajadzīgs. Esmu darbojies visas sabiedrības interesēs. Partijas pārstāv Saeimā un valdībā savas un savu vēlētāju intereses, prezidents pārstāv visas tautas intereses. Mana darbība ir vērsta uz to, lai tā nāktu par labu visai tautai, kuru veido ļoti dažādi cilvēki. Subjektīvi uzskatu, ka esmu visas tautas prezidents, taču katrs var domāt arī citādi,” teic Egils Levits.

„Domāju, ka esmu kļuvis par tautas prezidentu. Paskaidrošu, kāpēc. Tautas prezidents nenozīmē, ka viņš visiem izpatīk. Un tas nav ne iespējams, ne vajadzīgs. Esmu darbojies visas sabiedrības interesēs. Partijas pārstāv Saeimā un valdībā savas un savu vēlētāju intereses, prezidents pārstāv visas tautas intereses. Mana darbība ir vērsta uz to, lai tā nāktu par labu visai tautai, kuru veido ļoti dažādi cilvēki. Subjektīvi uzskatu, ka esmu visas tautas prezidents, taču katrs var domāt arī citādi,” teic Egils Levits.

Saruna ar Valsts prezidentu Egilu Levitu Latvijas svētku nedēļā.

Kopš 9. novembra valstī atkal ieviesta ārkārtējā situācija. Kā jūs domājat: vai viss, ko izlēma aizliegt valdība un ko arī apstiprināja parlaments, ir izdarīts pareizi? Vai arī – kaut kas varēja būt citādi?

Pirmām kārtām, šāda veida pasākumi ir nepieciešami, lai ierobežotu pandēmijas izplatīšanos, jo tā izplatās cilvēku kontaktu rezultātā. Manuprāt, tas ir maldīgs priekšstats, ja mēs sakām – vai nu pandēmijas ierobežošana, vai nu ekonomika. Ja cilvēki ir slimi, tas ietekmē arī ekonomiku. Mēs redzam, ka tajās valstīs, kurās ir augsts pandēmijas līmenis, tur arī ekonomikas kritiens ir dziļāks. Šādi ierobežojoši pasākumi ir nepieciešami, lai pāris nedēļas paciestos un pēc tam palaistu grožus vaļīgāk.

Mēnesi, nevis pāris nedēļas.

Iespējams, pat ilgāk. Domāju, ka tas ir pareizs solis, kas sperts arī ekonomikas labā.

Paskatieties, kas notiek Francijā vai Anglijā, kur pat ārā nedrīkst normāli iziet: ekonomika tur ir daudz stingrāk apturēta nekā pie mums. Par vienu vai otru nozari, kas pie mums slēgta, negribētu izteikties, jo tas ir vairāk speciālistu jautājums. Bet, nosakot šāda veida ierobežojumus, jāievēro samērīgums: var jautāt – kāpēc viens pasākums ir atļauts, cits savukārt nav, kaut arī kontaktu skaits un intensitāte ir vienādi. Tur jāņem vērā arī attiecīgo kontaktu nozīmīgums ikdienas dzīvē.

Daži nosacījumi ir visai interesanti: bērēs nedrīkst būt vairāk par desmit cilvēkiem, savukārt piketā var piedalīties 50 cilvēki. Tad varbūt bēru vietā pieteikt piketu?

Jā, par to var diskutēt, un šīs normas var kritizēt. Bet pamatprincipiem jāpaliek.

Par to nav šaubu. Taču ēdināšanas uzņēmumi tika aiztaisīti uzreiz un visi. Ierēdņu alga bez aiztures iekritīs viņu kontos konkrētā datumā, bet ko darīs restorānu, krogu, kafejnīcu īpašnieki ar saviem darbiniekiem? Pateiks, lai paciešas? Turklāt sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi jau nu galīgi nebija sērgas perēkļi.

Tas jāskatās atsevišķi. Valdība lems par kompensācijām. Tam vajadzētu būt adekvātam atbalstam.

Paliksim pie vārda “vajadzētu”. Bet kā jūs vērtējat valdības rīcību no paša pandēmijas sākuma līdz šim brīdim?

Ir trīs posmi. Sākumposms, vasara un rudens. Pirmkārt, sākums ir adekvāts, atbilstošs situācijai, savukārt vasara... Tagad redzam, ka otrais vilnis ir daudz spēcīgāks, bet, ja vasarā būtu bijis vairāk kontroles pasākumu un būtu ieviesti stingrāki ierobežojumi, tad savukārt šodien nebūtu nepieciešami tik stingri pasākumi, kādi tagad ir ieviesti. Otrkārt – un to arī jūs pati rakstījāt – vajadzēja būt izstrādātam plānam, kā reaģēt uz vienu vai otru scenāriju. Arī es uz to esmu norādījis. Beigu beigās Veselības ministrija sagatavoja šādu plānu. Tas gan bija diezgan abstrakts, un tagad tas tiek konkretizēts. Tas ir svarīgi, lai cilvēki varētu plānot savu dzīvi, nevis piektdien pateikt – pirmdien jūsu uzņēmums tiks slēgts vai bērni neies uz skolu. Ja cilvēki jau laikus varētu sekot pandēmijas attīstībai un nosacījumiem tās apkarošanas jomā, tad viņi personīgi būtu labāk sagatavoti, varētu labāk reaģēt uz notiekošo, un tas samazinātu stresu.

Veselības ministrija vaino sabiedrību, ka tā ir nedisciplinēta, tāpēc tik strauji izplatās kovidinfekcija. Ja mūs nepārtraukti kaut kā ierobežo, slēdz uzņēmumus, aiztaisa teātrus, tad kāpēc vienlaikus netiek slēgtas robežas, piemēram, ar Krieviju, kur ir simtiem tūkstošu kovidinficēto, bet kuriem ir iespēja (un daudzi to izmanto) ierasties Latvijā? Iebraucēji taču netiek pārbaudīti.

Vismaz formāls pienākums ir... Jāaizpilda anketas, jānorāda adrese, kurā vietā būs konkrētās personas pašizolācija. Taču skaidrs, ka jāliek lielāks uzsvars uz efektīvu kontroli.

Lai arī cik slikta ir pandēmija, tā izgaismo daudz lietu. Piemēram, partiju finansējumu. Par to, ka partijas tiks finansētas no nodokļu maksātāju kabatām, tika nolemts jau pērn. Bet uz pandēmijas fona partiju finansēšana izskatās amorāli.

Amorālāk būtu, ja partijas finansētu atsevišķi bagātnieki.

Vai jūs domājat, ka bagātnieki tagad nefinansē partijas? Skandāls partijā „Latvijas attīstībai” liek par to domāt.

Tā ir krimināli sodāma rīcība. Sabiedrībai jāapzinās, ka partijas ir demokrātijas sastāvdaļa, mēs nevaram iztikt bez partijām. Un tām ir jābūt finansētām caurspīdīgi – pamatā ar finansējumu no valsts budžeta. Tāpēc es to principā atbalstu. Jau pērn šī lēmuma pieņemšanas laikā runāju arī par to, kas vēl būtu jākoriģē. Bet šis koriģējums diemžēl vēl nav veikts. Pirmkārt, valsts finansējums ir proprocionāls vēlēšanās iegūto balsu skaitam. Tas ir pareizi. Tomēr šajā finansējumā turpmākajos gados pēc vēlēšanām vajag kaut kādā veidā „iebūvēt” mehānismu, kas atspoguļo partijas attīstību. Tā, piemēram, kāda partija, kas saņēmusi maz balsu, tomēr iekļūst Saeimā un pēc gada kļūst par spēcīgu, daudzskaitlīgu partiju. To parāda reitingi kādā ilgstošākā laika periodā, piemēram, gada vai vismaz pusgada laikā. Tas nozīmē, ka finansējumam jāiet uz augšu. Un otrādi – ja partijas nozīme, reitingi ilgstoši krīt, arī finansējumam jāsamazinās. Pie tam visām partijām kopā atvēlēto līdzekļu apjomam jāpaliek nemainīgam.

Otrkārt, finansējuma sadalē jāiekļauj arī reģionālās partijas vai vēlētāju apvienības. Šobrīd līdz ar administratīvi teritoriālo reformu (ATR) reģionālajām partijām gan īsti vietas vairs nav. Mans priekšlikums (to Saeima diemžēl neakceptēja) bija: pašvaldību vēlēšanās vajadzētu varēt piedalīties arī reģionālajām partijām vai vēlētāju apvienībām. Tad tām pienāktos arī kāds gabaliņš no partiju finansējuma „kūkas”. Tas būtu bijis jēdzīgi tādēļ, ka cilvēkiem, balsojot pašvaldību līmenī, ir citas intereses kā nacionālajā līmenī. Veidojas citas interešu koalīcijas, salīdzinot ar nacionāla līmeņa partijām. Ja mēs lūkojamies no demokrātijas perfekcionēšanas viedokļa, tas ir uzdevums, kas vēl jāpaveic.

Bet sešas (!) reizes palielināt partiju finansējumu! Tā nav nekāda valsts nauda, jo tādas nav, ir tikai mūsu – nodokļu maksātāju – nauda. Puspajukušas partijas, piemēram, KPV LV katru gadu saņems vairāk nekā 600 000 eiro. Tas taču ir absurds.

Tieši tāpēc vajag ieviest to mehānismu, par ko tikko runāju. Bet tas ir pilnīgi adekvāts, normāls finansējums – tikpat liels kā Igaunijā un Lietuvā. Tur tas ir normāli, pieder pie demokrātijas. Pie mums partiju atkarība no savtīgu bagātnieku ziedojumiem līdz šim visu laiku bija problēma. Tāpēc valsts finansējums bija nepieciešams. Un tomēr te, kā jau teicu, vēl ir jāpiestrādā: daudzos gadījumos mūsu reformas un likumi netiek izdomāti līdz galam, un šis ir raksturīgs piemērs.

Ne tikai partiju finansējums daudziem šķiet amorāls. Arī nodokļu reformu, kas steigšus tiek bīdīta kovidkrīzes aizsegā, daudzi uzskata par nelietīgu vēršanos pret Latvijas nodokļu maksātājiem. Tagad, kad visiem ir grūti, pēkšņi jāveic nodokļu refoma. Kāpēc?

Pēdējās nedēļās esmu izteicis savu vērtējumu, ka nodokļu reforma ir vajadzīga, bet nav labi nostrādāta. Tā ir pārāk rupji tēsta. Tā, piemēram, šobrīd nav skaidrs, vai cilvēki, kuri nopelnīs mazāk kā 500 eiro, vai viņiem (vai viņu darba devējiem) neatkarīgi no reālā ienākuma sociālā iemaksa būs jāpiemaksā līdz 170 eiro? Tas maina arī darba tirgu un darba attiecības, jo daļēja laika darbs tiek stipri ierobežots. Un rodas arī jautājums: kur tie cilvēki paliks? Viena daļa, kas atrodas ēnu ekonomikā, iznāks ārā, citi – tieši otrādi – paslēpsies. Vai viss ir izrēķināts un izdomāts? Šodien ir daudz daļēja laika darbu, daudzi strādā attālināti, daudzi – pie vairākiem darba devējiem, un tās ir modernas tendences. Un gaidāmā reforma šo tendenci ļoti bremzē. Bet cilvēkiem ir ļoti svarīgi izvēlēties: cik un kādā veidā strādāt? Es saprotu valdības rūpi par to, lai cilvēki izietu ārā no ēnu ekonomikas, bet ir jādomā par pareizajiem līdzekļiem, kādā veidā to izdarīt.

Pagaidām gan nav jūtams, ka šī nodokļu reforma tiktu veikta cilvēku labā. Radošie cilvēki to izjūt īpaši sāpīgi. Viņi vienkārši tiks aplaupīti, ja nekas nemainīsies šajā nodokļu reformas projektā.

Par laimi, sākotnējais uzstādījums, ka radošajiem un citiem vajadzēs doties uz sociālo dienestu, ja viņi mēnesī saņems mazāk kā 500 eiro, ir noņemts no dienas kārtības. Taču tādi sākotnējie „uzstādījumi” norāda tikai uz to, ka nodokļu reforma ir sasteigta. Bet laba būs tikai rūpīgi izstrādāta reforma, ar visiem variantiem, ar līdz galam modelētām situācijām. Mūsu dzīve ir daudzveidīga, un varbūt dažiem šķiet, ka visu var atrisināt vienkārši. Ikvienai reformai jābūt „piegrieztai” reālajai dzīvei, kur ikviena situācija ir izmodelēta. Situācijas ir ļoti dažādas, un reformai jābūt tādai, ka tā, risinot vienu problēmu, nerada divas jaunas. Otrs labas reformas princips ir pakāpenība – lai cilvēkiem būtu pietiekami daudz laika pārorientēties jaunajiem nosacījumiem. Šie principi – es teikšu diplomātiski – nodokļu reformas projektā ir diezgan vāji ievēroti.

Ir vēl viena strīdīga reforma. Administratīvi teritoriālās reformas sagatavošanā, identificējot vairākas būtiskas nepilnības un norādot uz riskiem, ka tā tiks apstrīdēta Satversmes tiesā, jūs, raisot neizpratni opozīcijā, tomēr to izsludinājāt.

Apstādināt es to nevarēju, varēju to tikai nodot otrreizējai caurlūkošanai. Bet valdošā koalīcija bija apņēmusies to bīdīt uz priekšu tik un tā. Daļu no maniem priekšlikumiem akceptēja, daļu – ne. Reforma, protams, ir vajadzīga, jo lielākas pašvaldības ir arī jaudīgākas pašvaldības. Daudzas pašvaldības bija pārāk mazas, lai efektīvi risinātu to kompetencē nodotos jautājumus.

Bet bija arī kaut kas līdz galam neizdomāts: piemēram, vajadzēja saglabāt iespēju veidot iedzīvotāju vēlētāju apvienības. Vajadzēja padomāt arī par kultūras momentu: viens pagasts vai mazpilsēta, piemēram, Dundaga, tā ir vēsturiska kopiena, kur cilvēki cits citu pazīst, un, ja tur nav pašu vēlētas vietējas pārstāvniecības, tad cilvēki atsvešinās, sabiedriskā aktivitāte zūd, un tas viss kopā vājina pilsonisko sabiedrību. Pēc mana ierosinājuma šie trūkumi tomēr lielā mērā tika novērsti. Esmu iesniedzis Saeimā likumprojektu par latviešu vēsturiskajām zemēm, kas ņem vērā kultūrvēsturisko dimensiju. Ir paredzēts, ka tomēr būs demokrātiski vēlētas vietējās kopienas pārstāvniecības. Šo pārstāvniecību kompetencei jābūt atbilstošai to jaudīgumam, un vienmēr būs jautājumi, kas visefektīvāk ir risināmi tieši Dundagā, nevis visā lielajā Talsu novadā. Dundadznieki paši vislabāk zinās, kā risināt šos jautājumus. Administratīvās reformas pareizs risinājums nozīmē, ka ir vairāki pārvaldības līmeņi ar katram no tiem piemērotiem uzdevumiem. Tā, piemēram, ir nacionāla līmeņa uzdevumi kā ārlietas, aizsardzība, skolu mācību saturs utt., savukārt lielo jauno pašvaldību līmeņa uzdevumi būs vietējie ceļi, skolu tīkls utt. Un tad tomēr vienmēr vēl būs arī tīri vietējās nozīmes jautājumi, kas jārisina tajā vidē, kurā cilvēks dzīvo. Šis modelis ir efektīvāks un vislabāk atbilst cilvēku vajadzībām.

Vairākas pašvaldības par ATR ir iesniegušas prasību Satversmes tiesā. Kaut gan, redzot, cik savādi tā lemj, cerību uz taisnīgu atrisinājumu nav... Tā, piemēram, Salacgrīva: tas ir pašpietiekams novads ar pilsētu centrā, kas strauji attīstās. Kāpēc gan Salacgrīvai vajadzētu iekļauties Limbažu novadā?

Salacgrīvai tad vajag nodot to uzdevumu kopumu, ko vislabāk var risināt tieši Salacgrīva, nevis lielais Limbažu novads. Bet tomēr ir daudzi tādi uzdevumi, ko vislabāk var risināt visi kopā, lielajā novadā, piemēram, slimnīcas, skolas, vides un būvuzraudzība, dažādi pakalpojumi.

Jānosauc vēl viena pretrunīga reforma, respektīvi, Augstskolu likuma grozījumi. Tos uzstājīgi stumj izglītības ministre Šuplinska (JKP), kura gadu cīnījās pret Universitāti un tās likumīgi ievēlēto rektoru Indriķi Muižnieku, tiesas prāvās iztērējot desmitus tūkstošu nodokļu maksātāju naudas. Vai tiešām Latvijā nav neviena, kurš viņai pateiktu: beidziet dzīt savu iedomu pīles!

Augstskolu reforma ir nepieciešama. Jaunajiem cilvēkiem, kuri beidz vidusskolu, ir iespēja studēt gan mūsu augstskolās, gan ārvalstīs, un viens no izvēles kritērijiem ir augstskolu un izglītības kvalitāte. Mūsu augstskolas atrodas konkurences situācijā ar citām Eiropas augstskolām. Tādēļ šīs reformas jēga ir panākt, lai pēc zināma laika mēs varētu teikt – mūsu augstskolas ir vienlīdz labas vai pat labākas. Virziens ir pareizs. Redzam, ka, piemēram, Igaunija ar savu reformu ir panākusi tās augstskolām visai augstas reitinga vietas.

Acīmredzot Igaunijā bija sakarīgs izglītības ministrs.

Augstskolu kvalitāte un konkurētspēja ir visas sabiedrības interesēs. Jautājums ir tikai, kādā veidā to vislabāk panākt. Viena iespēja ir padomes, kur būs gan sabiedrības, gan augstskolu pārstāvji. Par tām ir vislielākie strīdi. Kad kāds būs atbildīgs par augstskolas stratēģiju un pateiks – tev ir jāvirzās tādā un tādā virzienā, lai sasniegtu noteiktu rezultātu.

Jūs domājat – augstskolu padomes, pret kurām iestājas lielākā daļa rektoru?

Jā. Ja padomes labi funkcionē, tās noder, jo tās dod augstskolām uzdevumus, kas tām jāsasniedz. Augstskolas taču darbojas nevis sevis, bet gan sabiedrības labad, un sabiedrība piedalās mērķu un uzdevumu formulēšanā. Šāds modelis – kā liecina Igaunijas un Somijas piemēri – ir izrādījies efektīvs.

Savādi, ka līdz šim mūsu augstskolas ir iztikušas bez padomēm. Un savādi arī, ka gan rektori, gan zinātnieki, gan docētāji – vismaz lielākā daļa – ir pret šīm padomēm. Varbūt tad arī rektors nav vajadzīgs, ja viņa uzdevumi nonivelējas līdz izpilddirektora funkcijām.

Nē, rektors ir noteikti vajadzīgs! Viņš ir ikdienas vadītājs, viņš ir augstskolas centrālā institūcija. Bet ir zināma atskaites sistēma, ko uztur padome, kura dod uzdevumus un pārbauda to risinājumus. Tas ir veids, kā veicināt efektīvāku un konkurētspējīgāku darbu.

Daudziem ir absolūti pretējs viedoklis. Bet nu par ko citu. Vai jūs neesat pasteidzies ar apsveikumiem ASV prezidenta amata kandidātam Džo Baidenam?

Nē, mans apsveikums bija tieši laikā. Visi Eiropas līderi apsveica Džo Baidenu aptuveni tajā pašā laikā, jo ir skaidri paredzams, kurš būs uzvarētājs. Tas ir politiski pareizi un korekti. Es pazīstu un uzticos ASV demokrātiskajām institūcijām, tās ir tradicionālas un spēcīgas.

Jā, ASV demokrātiju mēs varējām vērot, kad tur ārdījās rasistiskā kustība #BlackLivesMatter. Tie paši „antifas” ārdās arī tagad – pēc it kā uzvarētām vēlēšanām. Bet, runājot par prezidentiem... Vai esat kļuvis par tautas prezidentu? Jums taču bija tāds mērķis.

Es domāju, ka esmu kļuvis par tautas prezidentu. Paskaidrošu, kāpēc. Tautas prezidents nenozīmē, ka viņš visiem izpatīk. Un tas nav ne iespējams, ne vajadzīgs. Mums ir parlamentāra iekārta, un Valsts prezidenta vara ir ļoti ierobežota. Bet viņam ir iespēja izteikties par dažādiem jautājumiem, līdzveidot sabiedrības diskursu, formulēt valstiskas perspektīvas, kamēr par aktuāliem ikdienas jautājumiem primāri lemj valdība. Esmu to aktīvi darījis, un tādā veidā esmu darbojies visas sabiedrības interesēs. Partijas pārstāv Saeimā un valdībā savas un savu vēlētāju intereses. Prezidents neaizstāj valdību, bet formulē visas tautas intereses. Mana darbība ir vērsta uz to, lai tā nāktu par labu visai latviešu tautai. Mēs visi esam dažādi, un katram ir savi priekšstati par to, kas ir labs un pareizs, bet es runāju par kopumu – par to, kas ilgtermiņā nāk par labu visiem, mūsu valstij kopumā. Subjektīvi uzskatu, ka esmu visas tautas prezidents, taču katrs par to var domāt, kā vēlas.

Satversmes tiesa nesen nosprieda, kas likumā paredzēto tēva atvaļinājumu pēc bērna piedzimšanas mātes homoseksuālajai partnerei. Ļoti liela sabiedrības daļa ir sašutusi un nemierā ar šī Satversmes tiesas sprieduma politisko raksturu, tā draudiem tradicionālajai ģimenei un Satversmē sludinātajām vērtībām. Kā jūs šo spriedumu vērtējat?

Reakcija uz šo spriedumu parāda mūsu sabiedrības uzskatu neviendabīgumu. Viena liela daļa cilvēku, kā jūs pareizi sakāt, ir sašutusi, bet cita daļa to apsveic. Vispirms gribu uzsvērt, ka spriedums neaizskar laulības – savienības starp vīrieti un sievieti – jēdzienu, kā to paredz Satversmes 110. pants. Taču spriedums nošķir ģimeni no laulības. Ģimenes būtību Satversmes tiesa saskata ciešu personisku saišu pastāvēšanā starp attiecīgām personām, kas var izrietēt ne tikai no laulības vai radniecības fakta, bet var rasties arī citos veidos, piemēram, faktiskas kopdzīves rezultātā. Sekojot šādai izpratnei, ģimenes sastāvs var būt visai dažāds, un tas var ietvert arī homoseksuālus partnerus. Ja paskatāmies konkrētāk, Satversmes tiesa konkrētajā lietā par pamatu ir ņēmusi bērna situāciju – viņš savu ģimeni neizvēlas. Kāda ir, tāda ir. Sekojoši tad Satversmes tiesa arī noteica, ka valstij ir jāaizsargā ikviena ģimene, arī faktiskā ģimene.

Satversmes tiesa ir devusi likumdevējam laiku līdz 2022. gada 1. jūnijam veikt attiecīgās izmaiņas likumdošanā. Uzdevums nav viegls, un ir paredzams, ka būs daudz diskusiju no dažādu idejiski politisku koncepciju skatupunktiem, jo šeit saduras dažādas vērtības. Jebkurā gadījumā būtu vēlams, ka diskusiju centrā būtu cilvēka cieņa, kas, kā to norāda arī Satversmes tiesa, ir ietverta Satversmes ievadā, un no tās izrietošie secinājumi par to, kas ir labi un pareizi.

Latvijai paliek 102 gadi. Ko novēlēsiet?

Pirmkārt, esmu pilnīgi drošs, ka nākamgad mēs pārvarēsim kovidkrīzi.

No jūsu mutes Dieva ausī.

Noteikti! Tad, es ceru, visi drošības pasākumi vairs nebūs vajadzīgi. Jo nekas nevar aizstāt cilvēciskus kontaktus. Otrkārt, šī kovidkrīze būs veicinājusi pārmaiņas visā pasaulē, dažādās jomās, un mēs būsim kvalitatīvi daudz labākā situācijā, nekā mēs esam šodien. Latvijai ir lielas priekšrocības, risinot tieši krīzes situācijas, jo Latvija ir ļoti kompakta valsts, ar lielu pieredzi krīžu pārvarēšanā. Lielām valstīm manevrēt – kā lieliem kuģiem – ir grūti, bet nelieli kuģi ir daudz veiklāki pārmaiņu situācijās. Un latviešu tauta ir pietiekami gudra, lai mērķtiecīgi izmantotu krīzes situācijas dotās pārmaiņu iespējas.