Jau pērnruden biju iecerējis apskatīt Vācijas vēlēšanu rezultātus, bet šamie izcili ievilka valdības veidošanas procesu, un katrā tā pagriezienā atkal šķita, ka drusku jānogaida, jo nevar tak zināt, kas tur iznāks. Šīs trešdienas rīts nāca ar prieces vēsti: neredzēti ilgstošais sarunu pēdējais raunds beidzies ar svarīgāko starprezultātu (akcents uz “starp”), ir panākts kompromiss par koalīcijas līgumu, un sākti dalīt ministru amati.