3.141.8.247
25.04.2024. 10:12:42
Latvijā gandrīz katrs otrais strādnieks mēnesī oficiāli saņem mazāk par 500 eiro, visvairāk - jaunieši un pirmspensijas vecuma cilvēki. 17% darbinieku saņem tikai minimālās algas. To palielināšanai pretojas finanšu ministre, Latvijas banka un darba devēji, jo Latvijas ekonomika to nevarot atļauties. Tikmēr līdzīgajās Igaunijā un Lietuvā minimālā alga sāk atrauties no Latvijas.
Minimālās algas palielināšana ir vienīgais veids, kā panākt, lai mazkvalificētiem darbiniekiem vairāk maksā uzņēmumi, kas to var atļauties, bet nedara. Savukārt vairāk naudas uz rokas mazo algu saņēmējiem ļautu paturēt lielāks neapliekamais minimums un mazāks nodokļu slogs, kas viņiem ir lielāks nekā vidēji Eiropas Savienībā.
Lielveikalu ķēdes “Rimi” zviedru akcionāriem par Latviju vajadzētu būt labai sajūtai. Bizness ir atgriezies “trekno gadu” līmenī. Pēdējos trīs gados vienā no nabadzīgākajām ES valstīm - Latvijā - nopelnīti 63,1 miljoni eiro, no kuriem 55,2 miljoni izmaksāti īpašniekiem dividendēs.
Veiksmīgajai “Rimi” darbībai ir vairāki iemesli: jauni un izremontēti veikali, produktivitāti uzlabojoši darba procesi - un lēti cilvēki.
Zviedrijā kasierim par to pašu darbu “Rimi” maksā trīsreiz vairāk nekā Latvijā (Zviedrijas algu līmenis ir pārrēķināts pēc Latvijas cenu indeksa, proti, Zviedrijā par kasieru mēneša algu var nopirkt tik pat daudz, cik Latvijā par 1320-1673 eiro algu).
Igaunijā “Rimi” kasiera alga par to pašu darbu ir par vairāk nekā 100 eiro lielāka nekā Latvijā.
Starpība nav tālu no plaisas, kāda veidojas starp Latvijas un Igaunijas minimālajām algām.
Savukārt ar tuvāko konkurentu - lietuviešiem piederošo tīklu “Maxima” - Latvijā algas atšķiras par vienu eiro. Vērotājs no malas varētu teikt, ka tas izskatās pēc karteļa.
Latvijā ierastajiem apstākļiem “Rimi” nav slikts darba devējs. Nemaksā aploksnēs. Cilvēkiem piedāvā apmācības, izaugsmi uzņēmuma iekšienē. Studējošajiem daļēji sedz mācību maksu. Dod atlaižu kartes ģimenes locekļiem. Algas pārskata un palielina katru gadu, vērtējot vidējās un minimālās algas pieaugumu, inflāciju un konkurentu līmeni.
Citas veikalu ķēdes maksā vēl mazāk un daļu aploksnēs, nenomaksājot nodokļus. Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijā (LPTA), kur bez “Rimi” un “Maxima” ir vēl “Narvesen” kiosku tīkls, darbiniekiem maksā vidēji 100 eiro mēnesī vairāk nekā pārējos veikalos. Ja minētajos trijos 19% darbinieku saņem mazāk nekā minimālo algu, tad konkurentu veikalos - 33%.
Saskaņā ar Rīgas Ekonomikas augstskolas pētījumu, tieši mazumtirdzniecība ir otrā lielākā ēnu ekonomikas nozare. Pētnieki norāda, ka pie oficiālās algas jāpieskaita vidēji 25% aploksnē, par ko nav nomaksāti nodokļi (LPTA lēš, ka mazāk - ap 15%).
Tomēr kasieru algas gan “Rimi”, gan “Maxima”, kas kopā nodarbina ap 13 500 cilvēku, pēc starptautiskajiem standartiem jāatzīst par mazām (67% no vidējās algas valstī).
Tādēļ galvenais jautājums ir - kāpēc uzņēmums, kas sevi uzskata par sociāli atbildīgu un acīmredzami varētu atļauties maksāt vairāk, to nedara?
“Re:Baltica” vēlējās šo jautājumu uzdot “Rimi Baltija” vadītājam Edgaram Sesemanam (Edgar Sesemann), bet viņš klātienes intervijai nepiekrita. Atbildes pienāca rakstiski un mats matā atbilda uzņēmuma sabiedrisko attiecību līnijai, ko intervijās iepriekš pauda tā personāla speciālisti. “Rimi” maksā vairāk kā citi pārtikas mazumtirgotāji, algas tiek celtas visiem, īpaši cilvēkiem ar lielāku stāžu, darbiniekiem apdrošina veselību, māca un maksā par studijām.
“Pirmā lieta, kas ir jāizdara, ir jāatrisina ēnu ekonomika. Ja Valsts ieņēmumu dienests varētu nodrošināt, ka visi uzņēmumi spēlē pēc vieniem noteikumiem un maksā nodokļus, tirgus situācija mainītos un mēs varētu celt algas daudz straujāk,” rakstīja Sesemans. “Šī ir nopietna problēma un ārkārtīgi svarīga šīs diskusijas daļa.”
Ekonomikā uzņēmumu spēju pelnīt raksturo lielums, ko saīsina kā EBIT - peļņas marža (ienākumi pirms nodokļiem un procentu maksājumiem). LPTA vadītājs Noris Krūzītis skaidro, ka tirdzniecībā 0, 5 - 3, 5% marža ir “normāla peļņa”.
Latvijā “Rimi” tā pērn bija 4%, kamēr Igaunijā 0,2% un Lietuvā 0,1%. Lielā Latvijas peļņa esot no uzņēmuma noliktavām, kas no Latvijas apkalpo arī abas kaimiņvalstis.
Sanāk, ka Latvijā “Rimi” biznesa loģika ir skarba: uzņēmums nemaksā vairāk, jo var atļauties to nedarīt. Lielākais konkurents maksā tik pat, bet pārējie - vēl mazāk. Minimālo algu valdība ceļ daudz mazākiem soļiem nekā kaimiņvalstīs, lai gan ekonomikas nav ļoti atšķirīgas. Arodbiedrības ir vājas, bet uzņēmēju lobijs - spēcīgs. Latvijā arī trūkst spēcīgu, neatkarīgu ekonomistu, kas spētu pamatot nepieciešamību celt minimālās algas, neapliekamo minimumu, un izanalizēt solidaritātes trūkuma sekas.
Tikmē algu vietā lielveikali ceļ produktivitāti. Spilgtākais piemērs ir pašapkalpošanās kases. Lai arī abi tirdzniecības milži norāda, ka tās ievieš pircēju ērtību dēļ, vienlaikus netiek slēpts, ka tas ir veids trūkstošo darbinieku aizstāšanai. Tas arī nozīmē, ka no darba neviens dēļ automātisko kašu ieviešanas netiks atlaists.
Neraugoties uz salīdzinoši mazo peļņu, tieši Igaunijā “Rimi” saviem pārdevējiem Baltijā maksā visvairāk, jo nevar atļauties maksāt mazāk tuvējās Somijas dēļ, kas nosmeļ mazkvalificēto darbaspēku.
Arī minimālā alga Igaunijā ir lielāka nekā Latvijā. Otro gadu pēc kārtas to pacels vēl par 40 eiro un minimālā alga 2018.gadā sasniegs 470 eiro. Lietuva no 300 uz 380 eiro tika divos gados.
Latvijas valdība uzskata, ka ekonomika nespēj panest vairāk kā 10 eiro kāpumu gadā. Tāpēc minimālā alga divos gados būs pacelta no 360 uz 380 eiro.
Igaunijā minimālā alga pēdējos četros gados ir palielināta par 47%, Latvijā par 32,4%. Tikmēr bieži piesauktie produktivitātes rādītāji, kas neļaujot algas celt, nav radikāli atšķirīgi: Igaunijā 70,7% no ES vidējās, Latvijā 64,6%.
Tartu Universitātes ekonomikas profesors Urmass Varblane “Re:Baltica” stāsta, ka pēc pēdējās minimālo algu celšanas neliels ēnu ekonomikas pieaugums bijis apkalpošanas jomā, bet ne būtisks. Celtniecībā, kur ir lielākā ēnu ekonomika, Igaunijas VID ieviesis jaunu kontroles mehānismu, kas būtiski mazinājis “melno tirgu”.
Lietuva šogad minimālo algu pacēla divreiz - līdz 380 eiro, argumentējot, ka tā ir viena no mazākajām ES, skaidro Viļņas Universitātes profesors Romas Lazutka. Viņš joko, ka pieņemt šo lēmumu palīdzēja arī oktobrī gaidāmās parlamenta vēlēšanas.
Gan Lietuvas, gan Igaunijas ekonomikas profesori norāda, ka būtiskais, pieņemot lēmumu celt minimālo algu, ir laikus par to informēt uzņēmējus, lai viņi var sagatavoties. Abi arī norāda, ka, pretēji Latvijā valdošajai noskaņai, minimālās algas celšana pozitīvi ietekmējusi produktivitāti, jo motivē uzņēmējus inovācijām. “Pretējā gadījumā tu tam nepievērs uzmanību,” saka Varblane.
Otrs apstāklis, kas Igaunijas mazo algu saņēmējiem ļauj uz rokas paturēt vairāk, ir labvēlīgākas nodokļu likmes darba ņēmējam.
Ja latvietis un igaunis saņemtu Latvijas pašreizējo minimālo algu, pirmajam uz rokas paliktu 272, 24 eiro, bet otrajam - 325, 26 eiro.
Tas tāpēc, ka Igaunijā ir gan lielāks ar nodokļiem neapliekamais minimums, mazāks ienākumu nodoklis cilvēkiem, bet lielāks uzņēmumiem, kā arī ievērojami mazākas darba ņēmēju sociālās iemaksas. Lai gan Latvijas uzņēmēji regulāri sūdzas par lielo nodokļu slogu, igaunim viens šāds darba ņēmējs ar latvietim identisku minimālo algu izmaksā par 8.26% vairāk nekā latvietim, liecina advokātu biroja “Sorainen” pēc “Re:Baltica” lūguma veiktie aprēķini.
Minimālās algas celšanas pretinieki - Latvijas banka, finanšu ministre, uzņēmēju organizācijas - visi kā viens norāda, ka efektīvāks veids kā samazināt ienākumu nevienlīdzību un palīdzēt mazo algu saņēmējiem būtu palielināt ar nodokļiem neapliekamo minimumu. Tikai neviens no nerosina.
Pirms ekonomiskās krīzes neapliekamais minimums Latvijā bija 128 eiro. No šī gada tas tiek diferencēts, mazo algu pelnītājiem ļaujot uz rokas paturēt vairāk naudas. Tiesa, ja mazo algu pelnītāji ir ģimene ar maziem bērniem, viņiem jau līdz šim piemērotais atvieglojums ir tik liels, ka nodokļu pārmaksa neveidojas un faktiski nekāda ieguvuma nav, liecina “Swedbank” Finanšu institūta aprēķini.
Pārmaksu varēs atgūt reizi gadā pēc ienākumu deklarācijas iesniegšanas. Pastāv bažas, ka tieši trūcīgie, kam svarīgs katrs eiro, nemācēs deklarācijas iesniegt.
Paraksts: Finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola.
Foto: Re:Baltica
Finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola “Re:Baltica” skaidroja, ka šobrīd neapliekamo minimumu nav plānots celt, jo tiekot izstrādāta kārtējā nodokļu stratēģija, kur “visi šie jautājumi tiek skatīti kopā”. Ministrija arī grib redzēt, cik daudz cilvēku nākamgad iesniegs deklarācijas, lai atgūtu pārmaksātos nodokļus.
Baltijas starptautiskā ekonomikas politikas studiju centra (BICEPS) pēc Re:Baltica lūguma veiktā “Eurostat” datu analīze rāda, ka Latvijā iedzīvotāji ar maziem ienākumiem maksā lielāku nodokļu likmi ne tikai kā kaimiņos Lietuvā un Igaunijā, bet ES kopumā. Cilvēkiem, kuru alga ir puse no vidējās valstī, Latvijā nodokļos ir jāsamaksā 27,5%, kamēr ES 20, 8% (Lietuvā un Igaunijā starp 16 - 17%). Cilvēki ar vidējai atbilstošu vai lielu algu maksā gandrīz ES līmenī.
To pašu jautājumu - kāpēc darbiniekiem nemaksāt vairāk - “Re:Baltica” uzdeva arī pārējiem diviem uzņēmumiem, kuros strādāja šī pētījuma rakstu varoņi, proti, maizes ceptuvei “Lāči” un Ķekavas putnu fabrikai. “Lāčos” jaunā strādniece pelnīja 250 eiro mēnesī (strādājot maiņās), no kuriem 50 iztērēja tikšanai uz darbu, tā kā fabrikas transports gar viņas māju negāja. “Ķekavā” par sešu dienu darbu maiņās jauniete mēnesī nopelna ap 560 eiro pēc nodokļiem, kas atbilst vidējai algai šajā uzņēmumā.
Abi uzņēmumi strādā ar peļņu - “Lāči” ar mazāku (57 000 EUR, turklāt samazinājums pret iepriekšējo gadu 78%), “Ķekava” lielāku (ap miljonu eiro gadā, bet šogad peļņas nebūšot, jo ieguldīts investīcijās). Abos darbaspēka izmaksas ir daudz lielāka izdevumu daļa: “Rimi” tās ir 5% no apgrozījuma, kamēr “Ķekavā” 20% un “Lāčos” 40%. Abi skaidro, ka nevar samaksāt strādniekiem par maizes vai gaļas ražošanu vairāk nekā par to samaksā pircēji veikalā.
“Lāču” īpašnieks Normunds Skauģis stāsta, ka viņu cepto rudzu maizi nevar ražot ar mašīnu. Mīkla ir pārāk bieza un saķeps iekārtās. Līdzīgi ar cepumiem. “Piemēram, šādu cepumiņu ar pistācijām caur nevienu iekārtu nevar izlaist. Neviens uzgalis nelaiž cauri riekstu, vai dzērveni, kas tur iekšā,” stāsta Skauģis un rāda uz cepumiņiem šķīvī, ”Tādēļ visi lielveikalu cepumi ir bez nekā. Viņi ir vientuļi un neinteresanti.”
“Lāču” finansiste rēķina, ka varētu automatizēt ražošanu un ietaupīt ap pusmiljonu gadā, daļu darbinieku atlaistu, atlikušajiem palielinātu algas. “Bet tad,” stāsta Skauģis, “mums nebūs, ko tirgū darīt. Nebūsim vairs interesanti, jo tur priekšā jau lielie sitas.”
“Lāču” ražošanas daļas vadītājs Salvis Bērziņš novērojis, ka parasti grūtāk noturēt ir motivētos strādniekus, kas pelna virs 500 eiro. “Viņi vai nu mērķēs uz 1000 vai brauks uz ārzemēm. Nav problēmas ar mazajām algām - atnāk, izdara un vairāk necenšas,” stāsta Bērziņš.
“Putnu fabrikā Ķekava” strādnieki nopelna vidēji 600 eiro uz rokas, bet tik un tā darbinieku trūkst. Foto: Reinis Hofmanis
Arī “Ķekavā” lielu daļu roku darba veido produkcija, ko ražo eksportam, galvenokārt uz Skandināviju. “Viens no produktiem gardēžu grupā ir krūtiņa, kurai klāt ir spārniņš. To nepieļauj neviena automatizētā līnija,” stāsta “Ķekavas” mārketinga daļas vadītāja Maija Avota.
Tā vietā, lai būtiski celtu algas, visi trīs analizētie uzņēmumi cenšas pievilināt strādniekus ar papildus labumiem. Izplatītākais ir transports uz darbu un mājām. “Ķekava” šo pakalpojumu ieviesa pirms diviem gadiem, kad veica strādnieku aptauju. Starp brīvpusdienām, veselības apdrošināšanu un citiem labumiem darbinieki kā primāro atzīmēju transportu. Šobrīd “Ķekava” strādniekus savāc no deviņām pilsētām un uzņēmumam tas papildus izmaksā 20 000 eiro mēnesī. Līdzīgi ir arī “Lāčos”, kas nodrošina transportu no Saldus un Jelgavas, mēnesī par to maksājot 6000 eiro. Daļu transporta izmaksas sedz arī paši darbinieki. Visi trīs uzņēmumi nodrošina arī bezmaksas kopmītnes, ko izmanto cilvēki no attālākiem reģioniem, piemēram, Rēzeknes.
Taču, neskatoties uz šiem labumiem, darbinieku trūkst. “Rimi” vakances ir ap 4% un pārsvarā Rīgā. “Ķekavā” no darba katru mēnesi aiziet vidēji 30-40 cilvēki. Daļa nespējot izturēt darbu kautuvē, daļa “tā arī pasaka, ka iet uz pusnelegālo,” stāsta “Ķekavas” personāldaļas vadītāja Aiva Banga.
Tikmēr “Rimi” vadītājs norāda, ka uzņēmums nākamgad sākšot līdz šim lielāko attīstības projektu - loģistikas centru Rīgā - kurā investēšot 75 miljonus eiro. Tas esot tuvu pēdējo piecu gadu peļņai, došot vairāk naudas valsts ekonomikai un radīšot jaunas darbavietas. Par to, kādas būs algas, vēstule klusē.