Pirmdiena, 2021. gada 25. janvāris 18:49
Vārda dienas: Sigurds, Zigurds
Sestdiena, 8. augusts.
Sestdiena, 8. augusts. Zaubes senioru biedrības “Sidrabozols’’ kolektīva lielākā daļa biedru kāpj autobusā, lai šajā dienā kļūtu par tūristiem.
Pirmais iecerētais pieturas punkts – Veselavas muižas komplekss. Mūs sagaida smaidīga, pozitīvi enerģiska gide Rudīte. Viņas stāstījums ir raits, ar vēlmi sniegt ne tikai vairāk informācijas, bet arī likt mums nojaust viņas prieku un lepnumu par muižas saimnieka – Priekuļu novada domes – rūpēm saglabāt un veidot savu īpašumu, ar pietāti domājot par autentiskumu. Interesanti bija uzzināt, ka Veselavas muiža un arī pagasts nosaukumus ieguvuši no stārasta Pētera Veselavska uzvārda, kas 1602. gadā no vairāku Raunas pilsmuižai piederošu māju zemēm izveidojis muižu. Pats komplekss veidojies galvenokārt 19. gadsimtā atbilstoši reģiona un laikmeta īpatnībām. Visgreznākā ir muižas kompleksa centrālā kungu māja, celta 1765. gadā. 1840. gadā tā nodeg un to atjauno līdzīgu pirmajai – eklektikas stilā. Protams, laika gaitā plašo apbūves kompleksu skārušas gan pārbūves, gan ir saglabājušies tikai atsevišķu celtņu fragmenti, savukārt dažas celtnes zudušas pavisam.
Tālāk mūsu ceļš ved uz Zvārtavas pili. Zvārtava cēlusies no Adzeles – Gaujienas pils apgabalā piešķirtiem lēņiem 1443. gadā. Kad 1465. gadā piešķir lēnī Hansam Švarchofam, radies vāciskais nosaukums Adsel–Schwarzhof. Pils, ko ieraugām, celta salīdzinoši nesen – 1881. gadā, jo vecā pils bijusi ļoti sliktā stāvoklī. Īpašnieka barona fon Ceikela meitai Luizei ļoti patikusi gotika, tādēļ jaunā pils celta neogotiskā stilā. Gide Māra lūdz mūs īpašu vērību veltīt interjeram, kas Latvijas muižu arhitektūrā ir unikāls, jo saglabājies ļoti bagātīgs oriģinālais materiāls – koka kolonnas vestibilā, mēbeles, stikla kupols ar vitrāžām, grīdas, un tā varētu turpināt vēl un vēl. Šajā skaistajā kompleksā brīnišķīgi dzīvo un sadzīvo mūsdienu māksla. Ainavā harmoniski iekļaujas tēlniecības darbi un mūsdienīgās mākslas objekti, iekštelpās – tekstilmāksla, apgleznotā porcelāna kolekcija, par kuru saka, ka tai grūti pasaulē atrast analogu. Bagātā mūsdienu mākslas klātbūtne nav nejaušība, jo kopš 1970. gada Zvārtavas muižas komplekss pieder Latvijas Mākslinieku savienībai. Precīzāk – šeit atrodas biedrības “Latvijas Mākslinieku savienība’’ Starptautiskais mākslas un izglītības centrs, arī Latvijas Mākslinieku savienības muzeja radošā filiāle. Te bieži notiek dažādu mākslas nozaru simpoziji, izstādes, mākslas studentu darbu nometnes un citas aktivitātes. Vienā no telpām sastopam studentus – restauratorus, viņi strādā pie rāmju atjaunošanas. Prombraucot esam mierīgi par skaisto Zvārtavas pili – tā aktīvi dzīvo.
Klāt pusdienlaiks. Braucam uz Api, kur mūsu rūķītis Gunta kafejnīcā “Krodziņš’’ jau laikus parūpējusies par katra individuāli izvēlēto pusdienu maltītes pasūtījumu. Kārotais tiek pasniegts bez kavēšanās. Ātri ieturamies un esam gatavi jauniem piedzīvojumiem.
Liekas, esam nedaudz satraukti – mūs gaida ūdens prieki – brauciens Alūksnes ezerā ar plostu “Kaija’’. Mūs sveicina stalts kapteinis – plosta īpašnieks Jānis, spridzīga gide Ilona un vīrs ar akordeonu – Reinis. Skaistais baltais plosts, kā noskaidrojas, paša kapteiņa būvēts, līgani ievizina ezera spogulī. Ezerā ir četras saliņas, par vienu no tām, Cepurīti, Ilona stāsta skaistas mīlas teiku. Pēc tās seko Reiņa dziesma par dzirdēto tēmu. Mēs mēģinām viņam līdzi uzskaņot savas balsis. Pamazām sāk ieskanēties, un, mijoties ar Ilonas aizraujošo stāstījumu par Alūksni un tās kultūrvēsturiskiem objektiem, ik pa brītiņam nododamies muzicēšanai.
Un tā stundas laikā (tik ilgs ir brauciens) esam ar acīm noglāstījuši seno latgaļu apmetnes vietu – augsto Tempļa kalnu ar granīta rotondu, kas celta par godu Ziemeļu kara notikumiem, apbrīnojuši Marienburgas pils cietokšņa vareno laukakmens būvi, priecājušies par Saules tiltu, no kura ar roku mājieniem mūs sveica alūksnieši, aizrautīgi klausījušies nostāstus par Alūksnes celšanu un vēl daudz ko citu par mūsu ziemeļu pilsētu. Laiks šķirties. Ir mazliet skumji – kā vienmēr, kad beidzies kas skaists.
Skumt nav laika, jāgatavojas ciemiem. Mūs Virešos gaida Apes novada senioru biedrība “Iesim kopā’’. Nav jau tā, ka esam braukuši tikai nesavtīgos nolūkos. Patiesībā gribam lūgt padalīties ar mums sava darba pieredzē – kā kolēģi organizē biedrības darbu, kādas veiksmes vai neveiksmes piedzīvojuši, darbojoties jau piecus gadus. Senioru biedrības vadītāja Ausma Agare sagaida mūs pagalmā, tur arī vienojamies kopējā dziesmā. Pēc tam tiekam ieaicināti turpat līdzās Virešu novadpētniecības centrā “Mājvieta”, kur iekārtota dzejnieces Kornēlijas Apškrūmas izdoto dzejas krājumu izstāde. Uzzinām, ka dzejniece ilgus gadus šeit strādājusi par bibliotekāri un rosinājusi pagasta ļaudis vairāk pievērsties lasīšanai. Pēc tam omulīgi sēžam kolēģu saietiem atvēlētajās telpās, garšojam mājasmātes sarūpētos pīrādziņus, līdzatvesto Sarmītes cepto torti un, malkojot kafiju brīvā gaisotnē, uzzinām gan darba metodes, gan atziņas, arī draudzīgus padomus, kā labāk organizēt senioru darbošanos. Gribas vēlreiz no sirds pateikties par laipno uzņemšanu.
Saule iegriezusies pēcpusdienas ritējumā, kad autobuss uzņem virzienu uz mūsu ekskursijas maršruta pēdējo pieturvietu ar nedaudz vilinoši noslēpumainu nosaukumu – “Sidra ražotne Abuls”, jo ne visi esam garšojuši šo dzērienu, bet vēl mazāk ir bijusi iespēja iepazīties ar tā tapšanas gaitu. Ceļš ved uz Smiltenes pusi. Ainavas vērojuma emocionālais tvērums mainās – smagnēji piezemēto lapu koku pudurus un egļu audžu svinīgo stāju pamazām nomaina priežu slaidie stāvi ar dekoratīvi spurīgo zaru rakstu uz zilo debesu fona. Šāda meža ielocē izkāpjam no autobusa. Tuvumā nav redzamas civilizācijas pazīmes, tikai nedaudz iezīmējas mašīnu riteņu atstātās pēdas. Pakāpjamies nelielā uzkalniņā, un mūsu acu priekšā paveras ieleja. Klusums un miers. Saules stari lejas pār jaunu ābeļu lapotni. Prātā iekrīt vārdu kopa – Dieva dārzs. Iepretī mūsu skatam tālajā malā malkas krāvums, tam kreisajā pusē savdabīga izskata ēka. Nolaižamies lejā no uzkalniņa un tuvojamies tai. Pieejot tuvāk, redzam, ka esam gaidīti, jo noslēpumainajai celtnei, kas izrādās ražotne – pagrabs, blakus galds, balta galdauta pārklāts. Uz tā sarindotas glāzes, lielas un mazākas pudeles ar etiķetēm. Simpātiska gide, sākot stāstījumu, uzsver, ka viss, kas šeit paveikts, ir galvenokārt viena cilvēka darbs. Nolūkots un iegādāts zemes gabals 0,5 hektāru platībā, iestādītas 400 ābeles, ierīkotas ražošanas telpas. Tā ir pavisam neliela darītava. Īpašnieks un galvenais darba darītājs Jānis kādā intervijā teicis, ka viņam sidra darīšana ir kā māksla, un viņa darbošanās nav galvenokārt orientēta uz pārdošanu. Uzzinām, ka tuvāk iepazīties ar dzēriena tapšanu Jānis devies uz Spāniju, kur sidra darīšanas un lietošanas kultūra augstu attīstīta. Pirmo sidra pudeli jaunais sidrdaris pildījis 2000. gadā. Meistars pārliecināts, ka vietējie apstākļi kā radīti, lai taptu labs dzēriens – nedaudz salds, viegli dzirkstošs. Vispiemērotākie esot skābie Latvijas āboli – pepiņš, antonovka, arī mežāboli. Cukurs netiek lietots. Garšu dažkārt bagātina ar augu un ogu piedevām – apiņiem, upenēm un citiem saderīgiem dabas labumiem. Stāstītāja mūs iepazīstina ar sulu ieguves un dzēriena gatavināšanas noteikumiem, mēs izdarām secinājumu, ka galvenais ir tīrība, temperatūra un mīlestība. Nobeigumā pa nelieliem malciņiem garšojam dzērienu, lai izvēlētos pēc katra gaumes līdzņemšanai mājinieku priekam. Kāpjot kalniņā atpakaļ ceļā uz autobusu, ir vēlme pamest skatu atpakaļ. Nekas nav mainījies – saule pār ābelēm, klusums un miers, balts galdauts dārza malā. Skaists, svētīts zemes stūrītis, kur strādā cilvēks, kas mīl savu darbu un savu zemi.
Zaube mūs sagaida mīļa un pazīstama. Mēs esam mājās. Nekas nav mainījies. Un tomēr...
Lielu paldies senioru biedrības “Sidrabozols” vārdā sakām Amatas novada pašvaldībai par finansiālo atbalstu, Sarmītei Mellēnai par gardo kūko, ekskursijas plānotājai un organizētājai Ievai Rudmiezei, akordu devējai un toņa turētājai Guntai Vēverei.
Laikraksta redakcija atrodas: Amatas novads, Drabešu pagasts, "Ausmas" LV–4101
Redakcijas e-pasta adrese: amatasavize@amatasnovads.lv
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 21.08.2013
© Lursoft, Lursoft IT 1997-2020 Lursoft ir Latvijas Republikas Uzņēmumu Reģistra informācijas atkalizmantotājs. Lietotājs, lietojot sistēmas, apņemas ievērot Autortiesību likumu, Fizisko personu datu apstrādes likuma prasības un Lursoft sistēmas izmantošanas noteikumus. Lietotājam aizliegts izmantot jebkādas automatizētas sistēmas vai iekārtas (robotus) piekļuvei sistēmai bez rakstiskas saskaņošanas ar Lursoft. Datu bāzēs esošajai informācijai ir informatīvs raksturs un tai nav juridiska spēka. Lursoft nenes nekādu atbildību par darbībām vai lēmumiem, kas balstīti uz saņemto pakalpojumu.
(0)
