- Stāsts par trim govīm
Reiz zaļā pļavā satikās trīs govis – brūna, zila un melni raiba. Brūnā govs bija tādā kā šokolādes krāsā, zilā – kā vakara mijkrēslis, bet par raibo nevarēja saprast, vai tā ir melna un kāds uz tās uzkrāsojis baltus pleķus.
- Pasakas par meža zvēriem
Lāča spēks. Reiz mežā dzīvoja lācis. – Es esmu visstiprākais šajā apkaimē, - viņš rūca. – Es esmu visgudrākais visā mežā! Arī citi zvēri domāja, ka lācis ir visstiprākais, tikai viņam to neteica, lai pekainis nepaliktu vēl iedomīgāks.
- Dieva dārzs
Reiz Dieva dārzā iegājusi, Tur Dievu vaigā skatīju. Tam savu dvēs’li atvērusi, Jau piedošanu gaidīju.
- Puisēns un mēness
Aiz loga mēness blāv, Nakts tumsu kliedē. Kāds bērniņš vaļā muti stāv, Nakts melnums viņu biedē.
- Lūgšana
Es vaicāju kokam, vai brūces tam sāp, Kad bērni liec zarus un šūpoties kāpj, Kad nomīda saknes ar tūkstošiem kāju?
- ***
Tik mīksts, tik spalvains Balts, pūkains mākonītis Lēni, lēni šūpojas sapnītim līdzi.
- Ezītis
Ezītis gāja – puk, puk, puk, Rudens jau klātu – tuk, tuk, tuk. Ezītim bēda ir liela, Ābola nav it neviena.
- Es gribu
Es gribu piederēt vējam Par tauriņu gribu es kļūt Gribu smieties par saules stariem Un tik brīva kā mākoņi kļūt.
- Nakts
Satumst, viss klusi, Tikai tālu tālumā skrien vējš. Tas modina nakti, Un ceļas dižā sieviņa, Kam vārds ir – nakts.
- Mārtiņroze, kas izturēja sniegu, salu un vēju
Bija pavasaris. Saules stari sildīja zemi un nokausēja sniegu. Visa daba modās no ziemas miega. Čaloja strauti, dziedāja putni, saule izplaucēja kokiem lapas, atmodināja ziemcietes. Dārzā auga mārtiņroze.