«Un es nezinu starp zemēm simtām,/ Kur vēl citur cilvēks ir tik brīvs!» Šī ar staļinisma patriotismu piešpricētā dziesma, ko brīvvalsts Latvijā ievazāja kāda mākslas filma (varbūt arī tāpēc daudziem vienkāršajiem darba cilvēkiem SPRS likās kā Leiputrija?) un vēlāk okupācijas vara, itin drīz uzmācīgi pārtapa visādu atslēgu un bultu, ķerzas zābaku un trīsstāvīgu vārdu, šauteņu aizslēgu un laidņu, vagonu riteņu un sliežu klaudzoņā.