18.204.2.190
19.04.2021. 18:39:15
Ar šo dzejoli sevi asociē skolotāja Ārija Vīksna, kas 23. jūlijā svinēja skaistu dzīves jubileju. Sarunā ar Āriju secinu, ka var tikai apbrīnot un ikvienam novēlēt tādu dzīvesprieku, gaišu prātu un domas 95. šūpļa svētkos.
Par visu maksāju es dārgi–
Un pat par to, kas bija lēts,
Kas bija vēja ziediem plaucis
Un vēja sēklām vējā sēts.
Par visu maksāju es dārgi
Un tomēr– neizputēju,
Kaut dusmojās un vaimanāja
Par mani līdzi jutēji.
Vēl esmu pilna mežiem, pļavām,
Vēl zaļo mana zaļā valsts,
Vēl ezeri un upes tavi
Vēl neizžūst un neaizsalst.
Par visu maksāju es dārgi
Un neprasu, vai maksāt vērts;
Ņem dālderi un manā vārdā
Ej krauklim zelta spēles pērc!
/Ārija Elksne/
Ar šo dzejoli sevi asociē skolotāja Ārija Vīksna, kas 23.jūlijā svinēja skaistu dzīves jubileju. Sarunā ar Āriju secinu, ka var tikai apbrīnot un ikvienam novēlēt tādu dzīvesprieku, gaišu prātu un domas 95.šūpļa svētkos.
Aiviekstes krasti
–Es piedzimu Lubānā, saulītei lecot. Māja, kurā es uzaugu, bija ziedu apņemta no agra pavasara līdz pēdējam miķelītim. Bērnību atceros visos gadalaikos. Pavasarī priecājos par kārklu pūpoliem, pirmo vijolīti, zilajām debesīm un putniem. Kopā ar tantēm un māsu Veltu vasaras pavadījām, plunčājoties un sauļojoties pie Aiviekstes. Tantes mums ar māsu izšuva korķa maisiņus, lai mēs turētos virs ūdens. Kad bijām nosalušas, mūs noberza ar linu palagu un lika skraidīt gar krastmalu, lai sasildītos. Izbaudīju arī agros ganu rītus, kad tik ļoti gribas pagulēt, bet pienākums liek celties un iet. Kad jau paaugos, svelmainajās vasaras dienās vajadzēja kasīt sienu Abaines upes malā. Rudenī patika lapu zelts, sārtās, trīcošās apšu lapas. Savukārt ziema sākās ar baltu sniegu. Atceros: es stāvu ar krūzīti pie kūts durvīm, māte slauc gotiņu un es gaidu, lai padzertos pienu ar putiņām. No debesīm krīt mīkstas, pūkainas sniegpārslas, es ļauju tām uzkrist uz rokas.
Ar mīlestību atceros, kā vecmāmiņa vilka man kājās vilnas zeķes un apāva vīzes, mācot tās aizšņorēt. Mūs ar māsu vēl mazas vecāki veda uz teātra izrādēm un koncertiem turpat, Lubānas vidusskolā. Atceros vienu koncertu ar dziedātājas Veras Fricnovičas piedalīšanos. Man tik ļoti patika viņas dziedāšana, ka otrā dienā es piegavilēju pilnu māju! Atceros skaistos pavasara rītus, kad vectēvs ar zirgu ara tīrumu, bet es grāvmalā lasīju vijolītes un domāju– kas es dzīvē būšu? Izlēmu, ka skolotāja vai dārzniece. Domāju: ja būšu skolotāja, tad izlasīšu visas grāmatas, bet, ja dārzniece, tad man būs tāda pati māja kā manai vecmāmiņai– visapkārt vienos ziedos iekopta. Viņa ziedu sēklas pasūtīja no Rīgas Šoha dārzniecības. Man ļoti patika uzkavēties iekoptajā dārzā. Katru sestdienas vakaru viss tika sakopts, noslaucīts un nogrābti celiņi.
Skolas laiks
–Sagatavošanās klasi ar māsu gājām pie Grāveru kundzes privātskolā. 1.klasē mācījos Rupsalas skolā, bet vēlāk– pie skolotāja Pētera Ziemiņa, kas mums iemācīja dziedāt latviešu, igauņu un lietuviešu himnas. Tālāk turpināju mācīties Lubānas ģimnāzijā, kur ik rītu bija paraža pulcēties aktu zālē– vienā pusē zēni, otrā meitenes. Direktors nolasīja psalmu, nodziedājām korāli un ar Dieva svētību devāmies mācībās. Mūziku mācīja skolotāja Marta Roze. Mēs iestudējām tik skaistu uzvedumu „Trejmeitiņas”, parasti es dziedāju solo partijas. 1937.gadā mazā skolēnu skaita dēļ skolu slēdza. Es pārgāju uz Madonas ģimnāziju, bet tur biju tikai pusgadu, jo man nepadevās matemātika. 1939.gadā iestājos Pļaviņu ģimnāzijā. Šajā skolā mūziku mācīja Valdis Vikmanis un es tāpat skolas sarīkojumos dziedāju solo. Jau tad man paredzēja dziedātājas nākotni. Pēc skolas beigšanas rudenī stājos konservatorijā: manu balss materiālu atzina par labu, bet klavierspēlē es izkritu. Taču bija tik laba gaisotne, ka es nodomāju– noteikti stāšos nākamajā rudenī vēlreiz.
Darba mūžs
–Bet dzīvē notika citādāk. Apprecējos ar Lubānas mežzini Andreju Vīksnu, dzīvoju mājās un audzināju mūsu trīs bērnus– Arni, Baibu un Mārci.
1946.gada 17.jūnijā vīram bija labi veicies zvejā. Ar bērniem priecājāmies par zivīm, kad dzirdēju, ka mežā kāds svilpj. Mana mamma bija tur aizgājusi un satika vīru, kas aicināja manu vīru uz pārvaldes šķūni parunāties. Vakarā vīrs ar laivu aizbrauca un… neatgriezās. Pēc tam uzzināju, ka viņš ir apcietināts un atrodas Madonas cietumā. Sagatavojusi paciņu ar ēdienu un veļu, devos uz Madonu. Savā jaunības bravūrā aizgāju pie čekas priekšnieka un teicu, ka mans vīrs neko nav izdarījis, lai viņu atbrīvo. Viņš pateica, ka tāda Andreja Vīksnas tur nav, lai gan es skaidri zināju, ka viņš ir tur– vismaz trīs cilvēki to man bija apliecinājuši. Ilgi gaidīju un meklēju vīru, līdz vietējais Lubānas milicis pateica: ja gribi nonākt turpat, kur vīrs, turpini meklēt. Kas man atlika?
Iestājos Valmieras Pedagoģiskajā skolā un sāku strādāt Lubānas vidusskolā par skolotāju. Valmieras Pedagoģisko skolu pabeidzu ar diplomu, ka esmu pilntiesīga pamatskolas skolotāja. Sāku strādāt Lubānas skolā un kopā ar bērniem dzīvoju skolotāju mājā. Lai būtu drošāk, 1952.gadā iestājos komunistiskajā partijā.
Grašu skolas laiks
–1954.gadā mani pārcēla uz Grašu skolu par direktori. Skola bija nepievilcīga, bet kopā ar dzīvesbiedru Jāni iekopām skolu un teritoriju: izrakām bedri netīrajam ūdenim, izveidojām puķudobes, ievilkām ūdensvadu un elektrību. Skolā ar apvienotām klasēm strādājām divas skolotājas– es un Broņislava Zunde. Klases bija mazas, un katram skolēnam varējām veltīt uzmanību. Arī mūs pārbaudīja dažādi inspektori, un skolu atzina par labu esam.
Mums skolā bija divi lieli sarīkojumi– eglītes vakars un māmiņdiena. Kopā ar skolēnu vecākiem vienmēr dekorējām sarīkojumu zāli, kas bija Grašu pilī, jo skolā vietas šādiem pasākumiem bija par maz. Gatavojoties Ziemassvētku pasākumam, zāle tika izdekorēta ar eglīti un spīdumiem. Es atskaitījos par paveikto darbu, un skolēni sniedza koncertu. Klavieres vienmēr spēlēja Augusta Saulieša kundze Marija Plikause. Māmiņdienai par godu telpas izrotājām ar pūpolzariem un kreppapīra lentēm. Skolas pasākumi bija ļoti apmeklēti.
Vēlāk skolēnu skaita samazinājuma dēļ skolotāju Zundi pārcēla uz Virāni. Man palika trīs apvienotās klases. Vajadzēja strādāt tā, lai visi skolēni būtu nodarbināti. Es jau iepriekšējā vakarā konspektā biju uzrakstījusi, kas kuram jādara. Katrs skolēns tika pārbaudīts, labi zināju, kas viņam vajadzīgs, ko viņš jau zina.
Paralēli skolas darbam biju sabiedriski aktīva: Grašos dziedāju korī, nodibināju Grašu sieviešu ansambli. Vēlāk mazos korus– Grašu un Kārzdabas– apvienoja ar Cesvaines kori, ko diriģēja Harijs Šulcs. Ar kori izbraukājām kaimiņu republikas un visur koncertējām ar labiem panākumiem.
Darbs ar bērniem– sirdsdarbs
–1970.gadā Grašu skolu slēdza un es atnācu strādāt uz Cesvaines vidusskolu. Strādāju ar lielu klasi, vairāk nekā 40skolēniem. Darba bija daudz, visu vajadzēja sagatavot tā, lai katram būtu, ko darīt, arī tam, kas uzdevumu paveicis ātrāk, un varētu pārbaudīt. Skolēni bija ļoti labi, strādāju arī pagarinātajā grupā ar tiem, kam mācības nepadevās. Kad sasniedzu pensijas gadus, no vidusskolas aizgāju.
1975.gadā toreizējā bērnudārza vadītāja Anna Ķeire uzaicināja strādāt bērnudārzā. Es piekritu. Tas gan bija pavisam cits profils: skolā ir mācības un audzināšanas darbs, bet bērnudārzā viss tiek iemācīts caur rotaļām. Mācījos no audzinātājām un pamazām apguvu arī šo profesiju. Izveidojās laba sadarbība ar muzikālo audzinātāju Līgu Kubu. Varējām ar bērniem no dzejoļa izveidot veselu uzvedumu. Bērniem iemācījām izteiksmīgi runāt, dziedāt, dejot. Bērnudārzā nostrādāju 16gadu. Kopumā darbā pavadīti vairāk nekā 50 dzīves gadi, arī korī dziedāti veseli 50, jo sāku dziedāt jau skolas laikā ezera pārvaldes korī pie diriģenta Kļaviņa.
Dzīvesprieks un laime
–Kad aizgāju no darba, veltīju laiku sev. Es daudz staigāju, iekopu mazdārziņu, daudz lasīju, strādāju rokdarbus– tamborēju (eikelēju), izšuvu. Arī tagad labprāt lasu, klausos radio. Šobrīd mazdārziņa pašai vairs nav, bet tepat, zem balkona, man ir sava puķudobe, uz balkona zied pelargonijas un petūnijas. Zemes darbi man dod spēku.
Man ir četri brīnišķīgi bērni. Kopā ar dzīvesbiedru Jāni dzima meita Dace. Vienmēr esmu teikusi: jo vairāk bērnu, jo vairāk prieka. Tagad prieku dod bērnubērni: man ir pieci mazdēli un 12 mazmazbērnu. Man joprojām tuva un mīļa ir Cesvaine, bet vismīļākie ir 60.gadu Graši… Tagad gan tur ir daudz graustu. Kad gāju pār kalniem uz Grašu skolu, man šķita, ka nav skaistākas vietas kā mani Graši!
70gadu jubilejā mani nāca sveikt bērnudārza kolektīvs un vadītāja prasīja, kā man izdevies saglabāt jaunības dzirksti. Varu teikt, ka es vienmēr esmu priecājusies par otra panākumiem un man nav skaudis, ja otram klājas labāk. Ikvienam cilvēkam, ar kuru man dzīvē ir bijusi kāda saskare, vēlos pateikties, jo no katra esmu ko labu paņēmusi.
Kā savas vērtīgākās dzīves atziņas varu atklāt: galvenais ir būt godīgam un patiesam pret sevi, citiem un neliekuļot; būt lepnam un garīgi stipram, stāvēt par taisnību; pateikties Dievam par dienu, ko esmu nodzīvojusi.