18.227.114.125
04.05.2024. 00:38:15
Kādu rītu pēc pamošanās smagas Covid-19 slimības gaitas novārdzinātais luterāņu mācītājs Romāns Skuja ar vilšanās pieskaņu balsī sievai vaicāja: “Es vēl neesmu miris?” Jūtot, ka negantais vīruss ir atņēmis pēdējos spēkus, 97 gadus vecais Skuja bija sagatavojies aiziešanai – iepriekšējā vakarā atvadījies no sievas, jau laikus pa telefonu pateicis ardievas arī citiem tuvākajiem cilvēkiem. “Viņam bija ļoti, ļoti slikti,” skaidro mācītāja sieva Renāte. Kopš brīža, kad Covid-19 Skuju noveda līdz dzīvības un nāves robežlīnijai, ir pagājušas dažas nedēļas, bet viņš paguvis atveseļoties tiktāl, ka portālu “Delfi” savā dzīvoklī sagaida gluži žirgts. Kādam cilvēkam, no kā vēl nesen telefonsarunā atvadījies, pēc pāris nedēļām jau zvanījis, lai apsveiktu vārda dienā. “Brīnumi notiek,” abi ar sievu sarunā vairākkārt atkārto. Neraugoties uz cienījamo vecumu, ko tikai retajiem lemts piedzīvot, emeritētais mācītājs Skuja gan pats ir dzīva vēstures liecība, gan arī saglabājis asu prātu, kurā gluži kā enciklopēdijas šķirkļos noglabāti fakti, kas būtu noderīgi ikvienam baznīcas vēstures entuziastam. Slimība atņēmusi visus spēkus Uz norunāto interviju ciemakukulim paņemu cepumus, bet pa ceļam iedomājos – nez, vai intervijas varoņiem pēc vīrusa vispār ir saglabājusies garšas sajūta? Kā nu ne – tā nemaz neesot pazudusi! Kā vīrusu saķēruši, paši nezina – no tā nav baidījušies, bet piesargājušies gan. Mācītāja dzīvesbiedre Renāte vīrusu izslimoja viegli, vien trīs naktis jutusi, ka uzkāpj temperatūra, bet pārējā laikā varējusi būt atspaids vīra kopšanā. Viņas vīram savukārt garšas sajūta bijusi mazākais, par ko uztraukties, jo lēzenais ķermeņa temperatūras kāpums slimības sākumposmā strauji izvērsies plaušu karsonī. To pirmā atpazinusi māsiņa, kura bija ieradusies uzlikt sistēmu un izdzirdējusi, kā Skuja ieklepojas. Uz plaušu karsoņa atpazīšanu esot uztrenēta auss. Slimība strauji progresējusi un atņēmusi spēkus tik ļoti, ka nu jau vairs ne tikai nebija iespējams piecelties no gultas, bet pat padzerties. “Tad es viņam devu pa pilītei, pa tējkarotītei ūdeni,” atminas Renāte, kura arī iemācījusies mainīt sistēmas, lai glābtu organismu no atūdeņošanās. Viņai brīžiem pat radušās šaubas, vai vīra daktere vēl tic, ka izveseļošanās ir iespējama. Ārste reiz izteikusies, cik svētīgi, ja cilvēks var aiziet mūžībā mājās, tuvinieku rokās, tāpēc ieteikusi nevest uz slimnīcu. Kādā no vizītēm sirdzējs viņai skaidri noprasījis: “Dakter, vai jūs ticat brīnumiem?” Ārste atbildējusi: “Protams, ka ticu!” Tic lūgšanas spēkam Ar slimības laika atmiņām vairāk dalās Renāte, jo viņas dzīvesbiedrs daļu no tās smagākā posma neatceras.