18.216.233.58
26.04.2024. 09:57:43
Patiesībā tie dārzi joprojām ir – tikai mainījuši īpašnieku. Kā iespējams pamest iekoptu dārzu, kur sirds piesieta stiprāk par pujenēm un avenēm? Iemesli ir dažādi. Vieglu sirdi šādi lēmumi pieņemti netiek. Bet vai dārzs pēc tam nerādās sapņos? Un kāda ir dzīve bez dārza? Trīs stāsti, trīs pieredzes. Palikt pie veselā saprāta rokot Linda Freimane dzimusi un augusi Zviedrijā. Sākot braukt uz Latviju un apciemojot tēva radus, kas dzīvo Vidzemē, Linda reiz uzzinājusi, ka kaimiņu māja ir pārdošanā. “Kopā ar draugiem aizbraucām paskatīties. Nekad neaizmirsīšu to skatu,” saka Linda. “Pagalma vidū ziedēja ieva. Lielākā ieva, kādu esmu redzējusi. Skatījos uz to un domāju: jāpērk.” Toreizējo partneri bijis grūti pārliecināt, kāpēc tik tālu no Rīgas jāpērk veca māja bez pamatiem. Linda iestāstījusi draudzenei, ka zeme būs laba investīcija, kaut pati sapratusi – šķirties no šīs vietas negrasās. "Dārzs bija ļoti aizaudzis, bet, jo vairāk sākām to tīrīt, jo vairāk viss atklājās, sāka atkal augt un ziedēt. Tur bija upenes, jāņogas, ērkšķogas un ābeles, un bumbieres, un plūmes, un ķirši, un jasmīns brīnišķīgs, un vīnogas, ko pārstādījām no vecās mājas pamatiem uz jauno māju. Man gribējās arī gurķus un tomātus, sāku domāt arī par siltumnīcu, bet sapratu, ka tā visu laiku jāvirina ciet un vaļā, to es nevarēju.".