18.118.126.241
27.04.2024. 00:43:09
2001. gada novembris. Afganistānas ziemeļi, visapkārt neapdzīvotas lejas un pakalni, desmitiem dažādu celiņu, kuros orientējas tikai vietējie iedzīvotāji un laiku pa laikam lielā attālumā viens no otra mazi ciematiņi. Arī frontes līnija ar talibiem. Žurnālistiem labprāt pozē Ziemeļu alianses karavīri, kurus vēl neilgi pirms tam vadīja terora aktā nogalinātais slavenais afgāņu komandieris, par Pandšeras lauvu iesauktais Ahmads Šahs Masūds. Līdzīgi vairākiem dažādu valstu žurnālistiem esam izvietojušies Hodžabahaudinas ciemā. Pārsteidzoša nabadzība. Vietējā tirdziņā tikai pats nepieciešamākais. Kādā brīdī aptveru, ka šiem cilvēkiem nav gandrīz nekā lieka, ko izmest atkritumos. Tādu nav. 1997.gada 18.novembris. Tadžikistānas un Afganistānas robeža formāli ir slēgta, taču man veicas. Mans paziņa, ilggadējais padomju ziņu aģentūras TASS korespondents Sergejs, kura sieva ir lietuviete, mani pāris dienas iepriekš iepazīstina ar pensionētu čekas krievu tautības virsnieku. Dzeram tēju, tērzējam un viņš uzraksta zīmīti savam bijušajam skolniekam tadžikam, kas tagad strādā robežpunktā.