18.188.20.56
16.04.2024. 17:38:43
Gaisa temperatūra pazeminās, tāpēc ideja paēst pusdienas vai iedzert vakara alu kaut kur ārā vairs nešķiet vislabākā doma. Bet restorānā iekšā visi netiek. Pat iemīļotajā piemājas kafejnīcā nē! Ir Covid-19 sertifikāts – sēdi iekšā, nav – sēdi ārā. It kā vienkārši. Bet arī nevakcinētajiem salst! Protams, dīvaini, ka cilvēki, kas acīmredzami uzskata sevi par teju nemirstīgiem, ir tik ļoti salīgi. Terases galu galā ir vaļā, un arī alus ārā ilgāk turas vēss. Taču nē – siltumiņā gribas. Un te arī sākas stāsts par tēmu "Nevakcinētais grib iekšā". Restorānu un kafejnīcu viesmīļiem un bārmeņiem ir daudz stāstu, ko pastāstīt. Patiesībā viņi ir viens no pirmajiem pandēmijas bastioniem, kam jānotur pozīcijas. Maksāt naudas sodu, sabojāt uzņēmuma reputāciju un – galu galā – apdraudēt savus klientus nevēlas neviens. Mēs dzīvojam pandēmijas laikā, kurā ir savi likumi. Viens no pirmajiem bastioniem, kam jānotur jauno likumu un noteikumu pozīcijas, ir kafejnīcu, bāru un restorānu darbinieki. Viņiem ir daudz stāstu, ko pastāstīt. Jo nav tādu likumu, kas patiktu visiem... Taču maksāt naudas sodu, sabojāt uzņēmuma reputāciju un – galu galā – apdraudēt savus klientus un sevi nevēlas neviens. Palīgā, man nepārdeva brokastis! Pavisam nesen sociālos tīklus pāršalca kāds asarains video. "Šodien manā mīļākajā kafejnīcā man pirmo reizi nepārdeva brokastis bez maskas!" – tā, asaras birdinot, savā video stāsta kāda sieviete, piebilstot, ka tā esot izvarošana augstākajā pakāpē. Par to, kāda drāma no šīs nodegušā teātra skatuves mākslinieces bija jāpieredz viņas mīļākās kafejnīcas viesmīļiem, vēsture klusē. Varētu cerēt, ka viņiem bija vismaz jautri. Pie manis bārā tikko bija kaut kāds Antivaxeru final boss. Sirms Amerikas latvietis, kurš negribēja vilkt masku un pieņemt to, ka iekšā viņš dzert nevarēs. Kamēr šo skaidroju, uzzināju: *Viņš iet bioinženierijas kursos, tāpēc visu zina. *Man palikuši 5 gadi, ko dzīvot. *Fuck me — Andrzej Mic (@AndzejMic) September 26, 2021 Aprunājoties ar kafejnīcu un restorānu viesmīļiem, viesmīlēm un bārmeņiem, saprotu gan, ka viņiem sen jau vairs nav jautri. Viņi gribētu vienkārši strādāt – bez klientiem, kuriem katru dienu jāskaidro Ministru kabineta un Veselības ministrijas lēmumi un likumi, bioloģija, medicīna, īsais ievads demokrātijā un citas lietas. Visgrūtāk klājas nelielu kafejnīcu un restorānu darbiniekiem – jo mazāka ēdināšanas iestāde, jo šķietami "draudzīgākai" tai jābūt – daudziem liekas, ka tādā mazā iestādītē jau Covid-19 sertifikātu nevajag un, ja vēl jūties kā pastāvīgais viesis, tad jau nu nepavisam ne. Kādas mazpilsētas bārmenis stāsta: "Sākumā bija diezgan traki. Pastāvīgie apmeklētāji ir tādi, ka ar daudziem esam no vienas skolas un visu mūžu tepat pa pilsētu kopā maisījušies. Un pēkšņi – nevar ienākt pasēdēt? Sākumā apvainojās, teica, ka es tēlojot lielu priekšnieku, gribot uzkalpoties saimniekam. Sajūtas nebija labākās. Bet vēlāk jau pierada.".