Pirmajā Covid-19 pandēmijas posmā ierobežojumi – nepulcēšanās, mājās palikšana, roku mazgāšana, kontakti tikai mājsaimniecības ietvaros – vismaz pirmšķietami likās racionāli. Latvijā sākotnējie saslimušo skaitļi nebija dramatiski, rūpes un sapratni, ka soļi slimības apturēšanai ir nepieciešami, radīja skati no ārzemēm – armijas "līķu rati" ielās Itālijas ziemeļos u. tml. Vīruss arī paņēma kaut cik pazīstamas personas dzīvību, un par to, pārvarot šoku un sēras, atklāti uzrakstīja viņa dzīvesbiedre, žurnāliste un redaktore. Taču galvenais – 2020. gada pavasarī nebija tiešu medicīnisku līdzekļu cīņai ar Covid-19. Retais vēlējās saslimt, zinot, ka, nekļūstot par laboratorijas žurku kādām eksperimentālām zālēm, citas izejas izvairīties no slimības nav, kā vien pakļauties nosacītam "lokdaunam letvjen stail". Daudzi vēl atceras, ka pirmo pandēmijas ierobežojumu laikā arī netrūka šķietami patvaļīgu, iracionālu un pat melni komisku pārdodamo un nepārdodamo preču sarakstu, norobežojošu lenšu un pārklāju izvietošanas lielveikalos. Tas viss sakāpināja emocijas un stresu sabiedrībā – bija bēdīgi slavenais agrīnās pandēmijas video, kur vīrietis rindā pie kases kādā Latvijas lielveikalā nogrūž zemē večiņu, kas viņam bija pienākusi tuvāk par diviem metriem. Kultūras dzīve – kino, teātri, muzeji, izstādes –, arī sports tika teju pilnībā "aizklapēts". Skolās sākās improvizētas attālinātās mācības, kas īpaši smagi skāra mazāk nodrošinātās ģimenes bez attiecīgām sakaru ierīcēm.