52.15.135.63
07.05.2024. 06:56:54
Šogad pēc gadu ilgas pauzes notikušajā Kannu kinofestivālā laurus plūca mājinieki – "Zelta palmas zaru" saņēma provokatīvās Žulijas Dikurno filma "Titāns", bet kā labāko režisoru godalgoja par dzīvo klasiķi droši dēvējamo Leo Karaksu, kura rokmūzikls "Anete" kļuva par festivāla atklāšanas filmu. Neraugoties uz sarežģīto situāciju mūsmājās, abas filmas tomēr guva iespēju sastapties ar latviešu skatītāju – "Titānu" demonstrēja festivālā "Baltijas pērle", tikmēr "Aneti" nupat bija iespēja noskatīties "lokdauna" izmocītajā festivālā "Riga IFF". Paradoksāli, bet šie šķietami radikālie un progresīviem elementiem pildītie kinodarbi funkcionē kā cieņpilns reveranss jaunāko laiku franču kino vēsturei, respektīvi, nevis izceļas uz kopējā franču kino fona, bet drīzāk tajā dabiski iekļaujas. Žulijai Dikurno reiz jau izdevās šokēt pasauli ar savu debijas filmu "Miesa", kas iznāca pirms pieciem gadiem. Ar šo ķermeņa šausmu un ģimenes drāmas hibrīdu sevi pārliecinoši pieteica jauna un talantīga spēlētāja "franču jaunā ekstrēmisma" kino lauciņā. Par šo savdabīgo novirzienu franču kino runā jau kopš 21. gadsimta sākuma (šo apzīmējumu radīja amerikāņu kritiķis Džeimss Kvants), un, lai arī tajā netrūkst vīriešu režisoru, tostarp mums labi zināmie Gaspārs Noē un Fransuā Ozons, jau no pirmsākumiem tas saistīts ar vairākām drosmīgām sievietēm. Katrīna Breijā, Klēra Denī, Virdžīnija Depānta ir slavenākās "franču jaunā ekstrēmisma" viļņa režisores, kuru radītās programmatiskās filmas kā "Romance" un "Izdrāz mani!" pārliecinoši šokēja un provocēja skatītājus jau pirms 20 gadiem, mainot priekšstatus gan par mākslas robežām, gan feminisma izpausmēm kino. Pirms dažiem gadiem viņu pulkā pievienojās Korālija Faržē ar ārkārtīgi stilizēto trilleri "Atriebība" un Žulija Dikurno ar "Miesu" – abi šie darbi tika pamanīti festivālu vidē un dažos seansos arī izrādīti Latvijā. Dikurno "Miesa" pārsteidza ar autores humāno un reālistisko pieeju kanibālisma tēmai, izspēlējot to kā jauniņas veterinārijas studentes pieaugšanas stāstu. Lai arī "Miesa" ir brutāls kino, kurā netrūkst šoka elementu, baisākais šīs filmas aspekts ir Dikurno atturēšanās no ierastajām kanibālisma filmu klišejām, izspēlējot to kā cilvēcisku traģēdiju uz civilizētās Rietumu vidusšķiras dzīves fona jeb cenšoties neticamo padarīt noticamu.