52.14.150.55
05.05.2024. 05:31:52
Provokatīvs virsraksts, bet nesatraucies, manu mazo draudziņ, – krietnā triecienbrigāde neaicina uz apvērsumu, revolūciju, masu nekārtībām vai pat uz nelielu veselīgu klopi pie kroga letes. Šoreiz runa tikai un vienīgi par mākslu, kas ļaus staltāk izsliet muguru, ejot pa ielu. Mākslu, kas palīdzēs celt pašapziņu un patriotisma jūtas tā, lai Lāčplēša dienā un citos valsts svētkos turpmāk pakrūtē patīkami kņudētu vēl stiprāk. Vispirms sāksim ar to, ka negrasāmies ar šiem priekšlikumiem kārtējo reizi kultivēt mītus par 700 verdzības gadiem un beidzot labot "vēsturisko netaisnību". Tā, it kā 13. gadsimtā mūsdienu Latvijas teritorijā dzīvojošie būtu kaut kāds vienots latviešu kopums ar vienotu nācijas apziņu, kas runātu perfektā 19. gadsimtā pierakstītu dainu valodā, nevis kā meskalīnu saņukājies deviņdesmitgadnieks, kurš miglā pazaudējis savu zirgu un nu gaužas: "Ēēēē... kur' t' ķēvīt? Ēēē, ītaj nav, tā-ja! Ēēēhh. Vai manu, vai-vai, tā-ja!" Šaubos, vai tie 20. gadsimta beigās dzimušie 700 gadu verdzības mīta aizstāvji maz saprastu, ko tāds 13. gadsimta "latvietis" viņam cenšas pastāstīt. Tāpēc šoreiz mērķis ir tikai viens – latvieši ir gana cietuši pasakās, teikās, balādēs, kino un multfilmās. Aizvadītās Patriotu nedēļas iedvesmoti, triecienbrigādes "Cehs.lv" Kinematogrāfijas kluba biedri Spīķeros sēdās pie apaļā galda ar vienu no izcilākajiem... nē! – pašu izcilāko pēdējo 100 gadu latviešu režisoru Andreju, lai prezentētu trīs sīkvelus – ekranizējumus latviešu literatūras klasikai, tikai šoreiz labie uzvar. Un nevis pēc morāles un cēlsirdības punktiem, bet fiziski nožmiedzot vai apšmaucot ļaundarus kā kārtīgā 80. gadu Holivudas slaktiņfilmā. Lai mums būtu, ko rādīt saviem bērniem, – nevis asarainas, psihedēliskas multenes no deviņdesmitajiem vai traģiskas balādes un stāstus, bet kārtīgu kino, kur labie latvieši sadod svešiniekiem-iebrucējiem vai pašu tautiešiem, kas izvēlējušies mīt ļaunuma taku.