18.217.144.32
05.05.2024. 18:13:55
Ar krievu rakstnieci un scenāristi Annu Starobiņecu vēlējos aprunāties jau kopš brīža, kad izlasīju grāmatu "Paskaties uz viņu", kurā viņa apraksta savu grūtniecības un medicīniskā aborta pieredzi pēc tam, kad atklājās, ka bērniņam ir ar dzīvību nesavienojama nieru slimība. Šajā 2017. gadā izdotajā autobiogrāfiskajā tekstā rakstniece asi kritizē Krievijā pieejamo grūtniecības aprūpi un stāsta par to, kā izvēlējās grūtniecību pārtraukt Vācijā, kur medicīniskā aprūpe ir daudz cilvēcīgāka. Jau toreiz Anna izpelnījās palamu "valsts ienaidniece", nu viņa atkal riskē par tādu kļūt. Anna Starobiņeca šobrīd uzturas Tbilisi, Gruzijā, kopā ar savu jaunāko dēlu – septiņgadīgo Ļovu, jo pēc publiskās nosodījuma izteikšanas Krievijas karadarbībai Ukrainā viņa mājās Maskavā vairs atgriezties neuzdrīkstas. Starobiņeca, kuras sarakstītās bērnu grāmatas un autobiogrāfiskais romāns "Paskaties uz viņu" tulkots arī latviski, ir pārliecināta, ka viņas un citu krievu autoru, kuri iestājušies pret Putina režīmu, profesionālā dzīve ir beigusies. Vispirms vēlos pajautāt par to, kādos apstākļos jūs pieņēmāt lēmumu pamest Krieviju pēc tam, kad tā bija iebrukusi Ukrainā? Krieviju es pametu 3. martā un tobrīd vēl nezināju, ka neatgriezīšos. Man jau iepriekš bija plānots ceļojums uz Šrilanku: es rakstu arī bērnu grāmatas un vēlējos, lai nākamā romāna darbība norisinātos kaut kur Āzijā. Šrilankas lietus meži bija izcili piemērota vieta, kur varēju iztēloties savus varoņus, un sagadīšanās dēļ man bija brīnišķīga iespēja pievienoties ekspedīcijai, kuras laikā varēju novērot dzīvniekus. Ceļojums bija paredzēts nedēļu pēc tam, kad Krievija iebruka Ukrainā, un es tajā paņēmu līdzi savu jaunāko dēlu Ļovu. Tas iepriekš nebija plānots. Tomēr sapratu, ka nespēju viņu atstāt aiz Krievijas robežas, bet pati aizbraukt. Manai septiņpadsmit gadus vecajai meitai ir astoņpadsmitgadīgs puisis, kura māte ārkārtīgi baidījās, ka dēlu varētu iesaukt armijā un likt doties nogalināt ukraiņus, tāpēc viņa centās organizēt puiša aizbraukšanu. Viņi abi ar manu meitu devās uz Melnkalni. Esot Šrilankā, es lasīju ziņas no Ukrainas un to, kas tika publicēts tobrīd vēl atlikušajos neatkarīgajos Krievijas medijos, kuri cits pēc cita tika aizliegti, un sapratu, ka nevaru atgriezties valstī, kas spējīga uz šādu varmācību.