3.142.98.108
10.05.2024. 19:03:39
"Zvanu uz dienestu, kas atbild par ukraiņu izmitināšanu. Atbild sieviete cienījamā vecumā. - Jā, lūdzu! - Sveiki, man iedeva jūsu telefona numuru saistībā ar ukraiņu izmitināšanu. Divdesmit personām nav, kur palikt pa nakti, varbūt jums ir kāds variants? - Nu, bet man jau arī nav īsti, kur viņus likt. - Skaidrs, tātad tā patiešām arī ir – Rīgā viss ir pilns… - Varbūt es varu kādus trīs paņemt, dzīvoju patiesi mazā dzīvoklītī… Un tad es saprotu – esmu sajaukusi divus ciparus vietām un runāju ar vienkāršu sievieti, kura, neskatoties uz to, ir gatava pieņemt trīs ukraiņus." Tā vietnē "Facebook" aprīlī rakstīja māksliniece Ilze Tigule no Cēsīm, kura ir aktīva, palīdzot Ukrainai un ukraiņiem ar visiem saviem resursiem. Karš Ukrainā turpinās jau vairāk nekā divus mēnešus. Biedrības "Tavi draugi" brīvprātīgie šajā laikā spējuši uzbūvēt struktūru, kas palīdz bēgļiem Latvijā. Palīdzības centrā Ventspils ielā var piedzīvot aizkustinošus stāstus, pārliecināties, ka latviešiem sirds ir īstajā vietā, te sākušās arī jaunas draudzības. Taču medaļai ir arī otra puse, kas latviešu ziedotājus neparāda labākajā gaismā. Brīvprātīgā Ilze Tigule neuzskata, ka darītu kaut ko ārkārtēju, jo "palikt malā šādā situācijā ir neiespējami". Ilzes lielākā valūta ir viņas spēja savest kopā kā cilvēkus. Viņas datubāze ir tik plaša kā Ukrainas saulespuķu lauki. Arī Ilze, tāpat kā daudzi Latvijas iedzīvotāji, bija pieteikusies pie sevis Cēsīs izmitināt vienu sievieti ar ģimeni. "Satikāmies, iesēdāmies auto, ko vadīja šoferītis Aleksandrs, kas ir brīvprātīgais no Ukrainas, un uzsākām ceļu. Stāstīju par Cēsīm, par to, kur tās atrodas. Aiz Rīgas robežas sieviete sāka raudāt un atvainoties, lūdzot, lai braucam atpakaļ. Viņa bija gatava gulēt kaut vai uz grīdas, bet kopā ar saviem tautiešiem. Aizbraukšana no Rīgas uz, viņasprāt, mežu izraisīja paniku. Viņa nebeidza atvainoties, un mēs griezām auto apkārt. Taču brauciens gluži velts nebija. Es ieguvu jaunus draugus – ukraini Aleksandru, viņa sievu Olgu un viņu desmit bērnus. Viņiem paveicās, ka atrada māju Dobeles pusē, kur visa ģimene var apmesties. Aleksandrs ir tas, kurš izvadā bēgļus uz dzīvesvietām, pie draugiem, pie radiem. Mēs jau esam paspējuši satikties Cēsīs," pieredzē dalās Ilze.