Tas nav vienkārši 'piededzināt un palaist'. Raķešbūves amatieri Latvijā un pasaulē

"Es tādas būvēju jau skolas gados, kas tur tāds īpašs?" kāds varētu nodomāt, izlasot par Latvijas studentu būvētas raķetes lidojumu 1,2 kilometru augstumā. Tomēr ir vairākas būtiskas lietas, kas vieniem ļauj sevi dēvēt par īstiem raķešbūves amatieriem, bet otriem – drīzāk par nelielu pirotehnisku ietaišu entuziastiem. Uzšaut kaut ko gaisā nav pārāk liela māksla, ja ir pieeja atbilstošām vielām. Uzbūvēt raķeti, kas lidos prognozējami un pēc noteikta plāna, procesā ievācot datus par lidojumu, – tā jau ir cita līmeņa inženierija. Bieži vien tieši no šādām amatieru kopienām arī izaug nākamie profesionālie raķešu inženieri un konstruktori. Kas atšķir amatierus no profesionāļiem, lieljaudas raķetes no raķešu modeļiem Šā gada janvārī Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) komanda kļuva par pirmo studentu grupu Baltijā, kas projektēja, uzbūvēja un veiksmīgi palaida lieljaudas raķeti. Kaut sasniegtais augstums varētu nešķist nekas īpašs, tā pēc visiem parametriem tiešām tiek uzlūkota kā lieljaudas raķete. Šis nošķīrums – kas ir lieljaudas raķete, bet kas raķešu modelis – ir atkarīgs no raķešdzinēja jaudas. Raķešu konstruktors Andrejs Puķītis, kurš ir RTU studentu komandas mentors šajā projektā, "Campus" skaidro, ka būtībā raķetes ar dzinēju, kas ir virs 80 ņūtonsekundēm, jau tiek uzlūkotas kā lieljaudas. Zem – tie ir raķešu modeļi. Ņūtonsekunde ir spēka impulsa mērvienība, kas atbilst vienu ņūtonu liela spēka iedarbībai vienu sekundi.

Lai lasītu visu rakstu, lūdzu, ienāciet sistēmā