Pirmās dzemdības ir kā skriet maratonu. Ja negatavosies, tad nepiedzemdēsi!

Agnese Lemeševska droši varētu reklamēt pārmaiņas un drosmi, ja tām būtu vajadzīga reklāma. No kāzu salona īpašnieces par vecmāti, no rīdzinieces par Zosēnu pagasta iedzīvotāju, no šķirtenes par precētu sievu un piecu bērnu mammu. Viņa pati dzemdības piedzīvojusi gan kā parasta dzemdētāja, gan kā vecmāte. Pašas dzemdības ir bijušas gan ar stimulāciju, gan sarežģījumiem, tās ir bijušas arī harmoniskas, un, lai labāk izprastu mājdzemdētājas, Agnese jaunāko meitu izlēma pasaulē laist mājās. Ar Agnesi tiekos pēc dežūras Madonas slimnīcā, kur viņa ir vecmāte. Tajā naktī viņa pasaulē ienākt palīdzējusi diviem bērniņiem. "Pēdējās dzemdības šonakt bija katras vecmātes sapnis – otrās dzemdības, " profesijas aizkulises atklāj Agnese. Saruna mums risinās ļoti kinematogrāfiski – tērzējam pirtiņā, kur žūst pirtsslotas. Pirts, kā zināms, mūsu senčiem bija ne tikai attīrīšanās, bet arī radību vieta. Aiz loga cēli pārvietojas stārķis, klanoties Agneses virzienā. Agnese malko pienu ar kafiju, jo dežūrā kafijas ar pienu jau izdzerts daudz. Taču, šķiet, kafija ir lieka, jo Agnesē ir tāds kurbulis un dzinulis, ka vēl papildu uzmundrinājums nav nepieciešams. 19 gados pirmo reizi kļuvusi par mammu, Latvijas Kultūras akadēmiju absolvējusi jau kā divu bērnu mamma, nedaudz tulkoju, vadīju ekskursijas, daudz aicināta kā vedējmāte un sapratusi, ka Latvijā nav kāzu kleitu piedāvājuma – visas līgavas bija putukrējuma tortes – iežmiegtu vidukli un kupliem tilla svārkiem. Agnesei radās dulla ideja – vērt vaļā savu kāzu salonu. Toreizējais vīrs viņu šajā afērā atbalstīja, un tā nu latviešu meitenes tika apčubinātas un varēja dabūt gan taisnu kāzu kleitu, gan ampīra stila mežģīnes. Un tad sākās krīze, kas skāra gan salonu, gan laulību. Domas par vecmātes profesiju Agnesei pat prātā nebija. Lūzuma punkts notika Amerikā, kurp viņa bija aizlidojusi, lai būtu klāt māsas dzemdībās. Tur viņa saņēma uzslavu no personāla: "Jūs varētu būt laba vecmāte!" Šis teksts Agnesi, toreiz trīsdesmitgadnieci, tā aizķēra, ka viņa atbrauca uz Latviju un iesniedza dokumentus Rīgas 1. medicīnas koledžā. "Es sapratu, ka man patīk rūpēties par sievieti viņai svarīgos brīžos. Vecmātība pēc kāzu salona vadīšanas jau bija nākamā līga. Lai cik banāli tas neskanētu, pēc dzemdībām sieviete vairs nav tā, kas bija pirms tam. Būt vecmātei ir izredzētība. Ne velti angliski vecmāte tiek saukta "midwife", vidus sieva, sieviete pa vidu, vidutāja starp debesīm, zemi un sievieti, vidutāja jaunas dzīvības ienākšanas brīdī. Vecmāte ir tā, kas dzemdībās atrod īstos vārdus, kad sievietei vairs nav spēka. Un, kad ir īstie vārdi, tad nāk otrā elpa un piedzimst jauns cilvēks," savu profesiju slavē Agnese. Nostrādājusi par vecmāti Rīgā, paralēli vadot pirmsdzemdību kursus, Agnese juta, ka ir uz izdegšanas robežas, un aizvien biežāk aizdomājās par lauku mājām Zosēnos. Galīgo lēmumu palīdzēja pieņemt pandēmija, un nu Agnese ir Madonas slimnīcas vecmāte, ar ģimeni dzīvo Zosēnos. Viņa zina, kā ir, kad ūdens sasalst bļodā un nevar piekurināt istabu, viņa zina, ko nozīmē aizputināti ceļi. "Es vēl esmu pa vidu – es atceros Rīgas dzīvi, bet lēnām kļūstu par laucinieci!" Tev pašai ir bijušas piecas dzemdības. Kāda bija tava pieredze? Meita Evelīna man dzima 19 gados, kas nozīmē, ka es neko daudz nefilozofēju, ko lika, to darīju

Lai lasītu visu rakstu, lūdzu, ienāciet sistēmā