3.145.72.70
22.05.2024. 16:24:39
No darba līdz mājām bija aptuveni 10 minūtes, ko mērot kājām. Bet Rīgā nesen bija parādījušies jaunie elektroskūteri, un ļāvos vilinājumam izmēģināt ko jaunu. Aplikācijā viss bija ērti, un jau drīz sāku ripināties pa vienu no centra dzīvelīgākajām ielām. Aptuveni divus kvartālus tālāk, šķērsojot gājēju pāreju, atsitos pret aptuveni trīs centimetrus augsto uzbrauktuvi. Skūteris palika uz vietas, es turpināju ceļu. Diemžēl esmu apveltīts ar ļoti sliktu aerodinamiku un ātri nolaidos uz zemes. Piecēlos, uzsmaidīju pārsteigtajiem gājējiem, noslaucīju drēbes un noslēdzu braucienu. Nospriedu, ka tas nav man un maniem gadiem. Tas bija pirms aptuveni trim gadiem, savu apņemšanos neesmu pārkāpis. Pa šiem trim gadiem elektroskūteri ir kļuvuši par neatņemamu ceļu satiksmes sastāvdaļu. Bet, tiklīdz cilvēka dienaskārtībā ienāk kas jauns, viņš tam pretojas, un elektroskūteri nav nekāds izņēmums. Nepaiet ne diena Latvijas sociālajos burziņos, vai tas būtu lievenis pie ciema vienīgās alkohola bodes vai kopstrādāšanas birojā sēdošā hipstera telefons, lai netiktu apspriests elektroskūteru nodarītais posts. Daži, sava sašutuma vadīti, iet pat tik tālu, ka cenšas panākt to aizliegumu. Bubināšana par satiksmi un tās dalībniekiem ir tik ļoti populārs sporta veids Latvijā, ka brīnums, ka prezidents Levits to nav iekļāvis Satversmes preambulā kā galveno Latvijas identitāti raksturojošo elementu Eiropas kultūrtelpā. Pirms skūteriem bija velosipēdisti, kuri neuzmanīgi brauca pa trotuāriem un, nedod Dievs, pa braucamo daļu. Pirms tam bubulis bija motociklisti, kuri ceļu satiksmes noteikumus uzskatīja par rekomendācijām un dzelteno gaismu luksoforos kā signālu tam, ka "jādod ručkā", lai paspētu šķērsot krustojumu. Pirms tam bija gājēji, kas neatļautās vietās šķērsoja ielas. Kā šodien atceros ziņu sižetus, kuros rādīja pārgalvīgās tantiņas, kas rāpās pāri joslas atdalošajām margām Gogoļa ielā starp Centrālo staciju un Centrāltirgu.