Kā latvietei no Āgenskalna vairākas stundas ilgā pastaiga pa Ķengaragu otrpus Daugavai man bija kultūršoks – no kādiem 30 satiktajiem cilvēkiem tikai četri runāja latviešu valodā, un divi no tiem, izrādās, nav vietējie. Maskavas forštate ir kā atsevišķa republika, kurā mani ieveda 7. tramvajs. No tā izkāpjot, drošības labad noņēmu pie mēteļa piesprausto Ukrainas karodziņu, jo grasījos pavisam tuvu aprunāties ar vietējo sabiedrību, kā ļaudis vērtē gadiem viļāto tematu par ielu pārdēvēšanu, kas ar jaunu sparu uzvirmoja šovasar. Maskavas iela ir viena no 16 Rīgas ielām, kurām, atbrīvojoties no padomju mantojuma, varētu dot jaunu nosaukumu. Sarunās ar vietējiem iedzīvotājiem minēju tikai dažus teorētiskus variantus, piemēram, Latgales iela, Imanta Ziedoņa iela. Valsts valodas centrs šogad maijā argumentēja – lai nu kuru, bet tieši Maskavas ielu pārsaukt nedrīkst, jo tā savu vārdu nes kopš 1859. gada un ir otra garākā iela Rīgā. Arī vietējie ļaudis nedaudz elastīgāki ir attiecībā pret mazākām apkaimes ielām – Puškina, Turgeņeva... Arina, 43 gadi Arina pati dzīvo Maltas ielā. Viņa nojauš kontekstu, kāpēc šogad atsākušās runas par ielu nosaukumu maiņu, taču saka: "Esmu pret, jo Maskavas iela ir viena no vecākajām un lielākajām ielām Rīgā. Es esmu pret karu, bet, ja reiz iela tā nosaukta, tātad to tā vajadzēja nosaukt! Tas notika laikā, kad Latviju atbrīvoja no fašistiskajiem spēkiem. Man šķiet, ka bez Maskavas ielas Ķengarags vairs nebūtu Ķengarags. Arī manai mammai par veco Maskačku ir krāšņas atmiņas no jaunības. Šeit vienmēr kaut kas notiek, vienmēr kaut kādi trači, krimināla vide... Visiem tā vienmēr būs Maskačka, lai kā arī to pārsauktu! Man šis nosaukums nozīmē vēsturi," uzskata Arina.