52.14.240.178
28.04.2024. 12:01:14
"Nesačkoja". Cītīgs. Tā par savu vienaudzi, 1985. gadā dzimušo Maksimu (vārds mainīts), saka kādreizējais Latvijas hokeja izlases aizsardzības balsts Oskars Bārtulis. Abi kādu laiku spēlēja vienā hokeja klubā. Bārtulis gan nebija klāt "sausajā treniņā" 2002. gadā, kad septiņpadsmitgadīgais Maksims pēkšņi saļima. Mediķi glāba puiša dzīvību, taču ne izredzes spēlēt hokeju profesionāli. Tagad viņš to dara amatieru līmenī, ir 2. grupas invalīds. Augstākās tiesas Senāts šā gada oktobra beigās lēma par labu Maksimam – 40 000 eiro morālā kompensācija būs jāizmaksā Veselības ministrijai (VM) un sporta klubam par veselības stāvoklim nepiemērotas slodzes dēļ treniņa laikā piedzīvoto klīnisko nāvi. Lai arī par sirds kreisā kambara hipertrofiju bija zināms jau no Maksima 11 gadu vecuma, trenēties hokejā viņš turpināja. Veselības stāvoklis nebija tik kritisks, lai sportošana kaitētu veselībai. Taču sirds aug un mainās, tāpēc tai jāseko līdzi ļoti rūpīgi. Tiesā sporta ārste liecināja, ka tad, kad jaunietim bija aptuveni 17 gadi, viņa saņēmusi trīs izrakstus, kas norādījuši uz strauju veselības stāvokļa pasliktināšanos. Ārste tēvam norādījusi, ka Maksimam ar sportu nodarboties jāpārtrauc, taču tas nav ņemts vēra. Savukārt puiša advokāts Agris Bitāns raidījumā "Sporta studija" stāsta, ka hronoloģiski netika sekots sirds sieniņas biezuma pārmaiņām un neviens nebrīdināja par riskiem. "Savlaicīgi nekonstatēja novirzes," tā Bitāns, vainojot paviršībā sporta ārsti un treneri Vjačeslavu Nazarovu, kuram neesot bijis nekādas uzskaites, kā piemērojis slodzi un sekojis sportista veselībai. Kas nosaka, kādu slodzi bērnam piemērot? Kurš un kā seko mazo sportistu veselībai? Kādai jābūt ārstu, treneru un vecāku saziņai sportā? Ko mācīties no Augstākās tiesas lēmuma? Ko darīt, lai vecāki neiedomājas, ka ir treneri? Kā citviet Eiropā kontrolē bērnu veselību un to, kurš atbildīgs par slodzēm? Atbildes šajā rakstā.