Rīga 8°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZR vējš 3m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 18. aprīlis 11:30
Vārda dienas: Jadviga, Laura
Sākotnēji šoks, vainas un atbildības sajūta par notikušo, neziņa un bailes, vai mans bērns tieši šobrīd nemēģina atkārtot to, kas nav izdevies, gāza gar zemi burtiskā nozīmē. Bieži varēju vienīgi bezspēcībā raudāt, mēģinot aptvert neaptveramo. Likās, ka esam pieļāvuši kādu fatālu kļūdu, audzinot bērnu, ja viņš nevēlas dzīvot. Protams, bija arī atvieglojums un pateicība par to, ka bērns ir dzīvs un vesels, maigums un līdzjūtība, žēlums, ka viņam nācies iet cauri šādai pieredzei un izšķirties par šādu soli, nesaņemot tobrīd vajadzīgo atbalstu. Tomēr nenoliegšu, ka brīžiem pavīdēja arī dusmas – par to, ka bērns rīkojies tik bērnišķīgi, tik egoistiski, par to, ka mūsu dzīve nekad vairs nebūs tāda kā agrāk. Tā bija reāla zaudējuma sajūta, sēras, kas mums bija jāizdzīvo, pat ja neviens nebija miris, – par to salīdzinoši bezrūpīgo, vienkāršo dzīvi, kuru vadījām līdz šim un kura bija zudusi. Bērna pašnāvības mēģinājums saplēsa manu sirdi tūkstoš sīkos gabaliņos, tas ir smagākais, ko jebkad esmu piedzīvojusi. Nepārvērtēt savu atbildību, mazināt vainas sajūtu un vairot paļāvību dzīvei palīdzēja terapeite, kas saudzīgi mani veda cauri prāta lamatām, uzklausīja , kad man to vajadzēja, un ļāva izstāstīt savas slēptākās, tumšākās domas un sajūtas. Par savām sajūtām arī daudz rakstīju. Domāju, ka palīdzoša šādā situācija būtu arī atbalsta grupa vecākiem, kuri piedzīvojuši bērna pašnāvības mēģinājumu, bet tādu es neatradu.
Portāla redakcija atrodas: Dēļu ielā 4-8, C ieeja, 3. stāvs, Rīga, LV-1004
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 06.04.2021 līdz 26.08.2023