3.144.250.223
30.04.2024. 16:11:43
"Kolēģes mēs nekad nebūsim. Jūs ārstējat, bet man pēc tam viņi jāmodina augšā no tās zāļu letarģijas," teica psiholoģijas praktikante Helga psihiatriskās slimnīcas ārstei. "Ahā, atradāt gan ierakumus! Nu tad karojiet, karojiet, parādiet..." atbildēja ārste Liede. Tas ir neliels fragments no nesen iznākušas grāmatas par dzīvi pirms 20 gadiem Latvijā, pacientiem atveseļojoties un speciālistiem palīdzot atveseļot pacientus Psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Grāmata rosināja rakstīt par to, kā mainījusies psihiatriskā ārstēšana 20 gados. Rakstā par laiku toreiz stāsta minētās grāmatas "Šeit nav nekāda bēdu leja" autore, psihoterapijas speciāliste Ilze Graudiņa-Akmene un par pieredzi toreiz un tagad – ambulatorā centra "Veldre" vadītājs psihiatrs Māris Taube. Graudiņas-Akmenes grāmata ir literārs darbs, tomēr skatījumu un arī dažu varoņu iezīmes autore guvusi, patiešām pirms 20 gadiem esot praksē dažādos psihoneiroloģiskajos stacionāros. Arī grāmatā attiecības starp galveno ārsti un psiholoģijas praktikanti mainās – ja sākumā ir zināma skepse kā minētajā fragmentā, vēlāk viņas lieliski viena otru papildina, palīdzot ar skatījumu no ārsta un psihologa zināšanu skatpunkta. "Gadsimta sākumā bija ļoti maz citu speciālistu, kāds psihologs pa visu slimnīcu," atceras Taube, atsaucot atmiņā, ka pirmais iespaids psihiatrijas klīnikā, kā jau visiem, bijis šokējošs. "Tomēr ir nodaļas ar dzelzs durvīm, vēsturiski tur ārstējas smagākie pacienti... Viss tāds nedaudz jokains... Man gan jau 90. gadu sākumā, pirmajā kursā, bija pieredze, strādājot kā sanitāram neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādē psihiatriskajiem pacientiem.