Rīga -12°C, apmācies, bez nokrišņiem, D vējš 3m/s
Piektdiena, 2023. gada 22. septembris 20:56
Vārda dienas: Maigurs, Mārica, Māris
Ukrainiete Marija Sokola kopš pagājušā gada 29. aprīļa katru mēnesi 29. datumā savā "Facebook" kontā ieraksta laiku, kas pagājis, kopš viņas brālis, civiliedzīvotājs Boriss Klečovs no Melitopoles, saņemts gūstā. Zvani, iesniegumi, informācijas drumslu savākšana, lai vismaz zinātu, ka brālis ir dzīvs. "Tas ir ļoti briesmīgs stāvoklis, ko grūti aprakstīt vārdiem – es izjūtu zaudējumu, taču – par dzīvu cilvēku. Tas ir tāds kā bipolārs stāvoklis, kad tev tuvais cilvēks ir atņemts un tu nevari viņam piezvanīt, nezini, kas ar viņu notiek, zini vien to, ka viņš ir apdraudēts, un nav jausmas, kā viss beigsies. Tu visu laiku sēro un vienlaikus ceri..." tā Marija apraksta šīs desmit mēnešus ilgās mokošās sajūtas. Elektrība Kijivā, kur Marija dzīvo 26 stāvu mājas 12. stāvā, brīžiem ir un dažkārt nav, tāpēc mums ne uzreiz izdodas izveidot kontaktu. Galu galā norunājam telefoninterviju nedēļu pirms 24. februāra, kara sākšanās gadadienas. Šoreiz elektrība brīvdienās pat vairākas dienas esot bijusi – varot justies kā cilvēks. Tā gan esot mazākā problēma, jo pie praktiskas dabas grūtībām cilvēks pierod. Pie neziņas par tuva cilvēka likteni – nepierod. Turpinot raksturot sajūtas, kas viļņveidīgi pārņem šajā neziņas laikā, Marija atklāj: "Brīžiem esmu vilnī, kad pārņem trauksme, bailes, neziņa, nogurums, tad piemeklē tādas kā apgaismības dienas, kad parādās cerība, ne gluži miers, bet emocionāls klusums, tukšums... Pēc tam no jauna rodas gan dusmas, gan naids – dusmas uz sevi par bezspēcību, dusmas uz cilvēkiem, kuri brāli paņēma gūstā. Milzīgs emociju spektrs. Tas visu laiku mainās, un es tajā visā "vāros", tas ir briesmīgi. Pirmajā mirklī, kad uzzināju, ka brālis ir paņemts gūstā, es vienkārši iekritu dīvānā, ielīdu ar seju spilvenā un kaucu bez apstājas. Tad beidzot es piecēlos un domāju – vajag kaut ko darīt. Un es sāku zvanīt uz policiju, pildīju kaut kādas anketas. Sazinājos ar iespējamām pazudušo un ieslodzīto apmaiņas aģentūrām. Tas bija kara sākums, un nebija zināms, kādus soļus spert. Vajadzēja sakopot prātu un rīkoties – piezvanīt vēl kaut kur, uzrakstīt vēl kādu iesniegumu. Uzraksti, uz kādu brīdi mazliet nomierinies. Pēc tam atkal pārņem dažādas emocijas, tu viņās iegrimsti un visu atkal izdzīvo...
Rakstu var komentēt tikai reģistrēti lietotāji!
© Lursoft IT 1997-2023 Lursoft ir Latvijas Republikas Uzņēmumu Reģistra informācijas atkalizmantotājs. Lietotājs, lietojot sistēmas, apņemas ievērot Autortiesību likumu, Fizisko personu datu apstrādes likuma prasības un Lursoft sistēmas izmantošanas noteikumus. Lietotājam aizliegts izmantot jebkādas automatizētas sistēmas vai robotus piekļuvei sistēmai bez rakstiskas saskaņošanas ar Lursoft. Pakalpojumos ietvertā informācija, ko Lursoft kā atkalizmantotājs saņem no datu pirmavota, lietotājam tiek sniegta, nodrošinot informācijas satura pareizību un precizitāti (informācijas būtības nemainīgumu). Lursoft nenes nekādu atbildību par darbībām vai lēmumiem, kas balstīti uz saņemto pakalpojumu.
