Rīga 18°C, skaidrs, bez nokrišņiem, Z vējš 4m/s
Otrdiena, 2024. gada 14. maijs 13:45
Vārda dienas: Aivita, Elfa, Elvita, Krišjānis
Iespējams, izdzirdot, ka kāds pārceļas uz dzīvi Bali, daudziem acis ieplešas. Vai atkal sekos kārtējais stāsts par to, ka dzīve bija drūma un pelēka, bet tad pēkšņi ieguva krāsas? Un ir jau ir arī pamats šādai reakcijai. Reiz Austrālijas sērfotāju iecienītā bohēmiski tropiskā pērle bija vieta, kur patverties un norobežoties tiem, kuru gars bija par lielu, lai to apjoztu sistēmas kaklasaite. Te varēja augām dienām slidināties pa viļņiem, pusdienlaikā zvilnēt no bambusiem un palmu lapām uzslietā pavēnī, bet vakaros pie ugunskura uzvilkt dūmu un paklausīties kādu tīkamu dziesmu. Te jāpiebilst, ka bez pludmales labumiem Bali vilina ar vēl kaut ko. Ne visus, protams. Apturiet teju jebkuru, kurš tur dzīvo ilgstoši, un pajautājiet: "Kāpēc Bali?" Būs dziļa ieelpa, it kā gatavojoties garam monologam, bet tad sekos nopūta, atmetot ar roku cerībai kaut kā šo pieredzi aprakstīt. "Bali ir kā veļasmašīna turborežīmā. Ja neesi gatavs, ka tā atrauj nost visu, kas nav gana labi piesaistīts, atpūties pāris nedēļu un brauc prom. Ja paliec, tad zini, ka griezīs ne pa jokam," man teica pirmajā ciemošanās reizē. Tas bija pirms septiņiem gadiem. Parasti saku, ka toreiz tikai iemērcu pirkstiņus. Lasu savus pirmos iespaidus un smaidu – laimes pilnas bikses. Kā iepeldēju tur, kur ūdens pāri galvai, pat īsti neatceros. Pakāpeniski. Tas kļuva par manu pandēmijas stāstu. Kamēr pasaule juka prātā, es paliku iesprostota paradīzē, bet uzreiz to pat nesapratu. Tagad ir sajūta, ka apēdu necerēti garšīgu kūku un gribu caur atmiņām atdzīvināt recepti līdz katram cukura graudiņam. Ieradumu maiņas gads
Portāla redakcija atrodas: Dēļu ielā 4-8, C ieeja, 3. stāvs, Rīga, LV-1004
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 06.04.2021 līdz 26.08.2023