- Jācīnās pašiem. Kā jaunietim veidot sportista karjeru ārpus Latvijas
Tas skan patriotiski un atbildīgi – "mūsējie ārzemēs". Sporta ziņās vienmēr pastāstīs, kādi ir mūsējo panākumi, kā iet viņu pārstāvētajām komandām, viņu uzvārdus zinās un gaitām sekos. Tas nav nemaz tik grūti, jo to mūsējo, kuri sporto ārzemēs, nav jau nemaz tik daudz. Vai tāpēc, ka mums talantu trūkst? Vai varbūt tāpēc, ka šis ceļš pa sporta kāpnēm tomēr ir tik smags, atbildīgs un prasīgs, ka ne visi, kuru plānos ir uzvarētāja lauri un čempiona medaļas (ko tur slēpt – arī līgumu miljoni), tiek līdz tam augstākajam pakāpienam? Jo kāpt ir jāsāk agri, jau no skolas sola. Cik lielā mērā iniciatīva veidot sporta karjeru ārzemēs ir pašu jauno atlētu vēlme un cik – vecāku ambīcijas? Vai Ziemeļamerikas universitāšu durvis un stadioni atvērti tikai īpaši talantīgajiem? Un vai vispār ir jāsūta bērns prom no mājām skaista sapņa vārdā? Vecāki savas atvases sportisko nākotni sāk plānot teju no piedzimšanas brīža, jo pirmās iemaņas, piemēram, slidošanā, var sākt apgūt jau no trīs četru gadu vecuma. Nedaudz vēlāk var sākt valdīt pār stūrēm, pedāļiem un motoriem kartingā un motokrosā, tad seko pārējie komandu un individuālie sporta veidi.
- Vai jauna pieeja piepildīs sapni par bērnu mīlestību pret sportu?
Reti kurš Latvijā vismaz reizi dzīvē nav dzirdējis kādu apgalvojam, ka nepatika pret fiziskajām aktivitātēm radusies skolā – sporta stundu laikā. Šāda frāze nepārsteidz arī kādu bijušo sporta skolotāju, kas ir pārliecināta, ka ar divām vai trim stundām nedēļā ir krietni par maz, lai bērnu padarītu par sportistu, pat vispārējās fiziskās sagatavotības uzlabošanai ar to nepietiktu. Apjoms ir pietiekams tikai tam, lai ieinteresētu un iemācītu patiku pret kustību, bet nereti notiek pretējais. Tieši to sola mainīt jaunās jeb kompetenču pieejas veidotāji. Vai mēs varam cerēt, ka tā tas arī būs? Vai ar pieejas maiņu pietiks? Noskriet 100 vai 60 metrus noteiktā laikā, spēt pārservēt volejbola bumbu pāri tīklam, iemest basketbola bumbu grozā un daiļi pavingrot uz baļķa – tā ir tikai daļa no prasībām, ar ko vēl nemaz ne tik sen bija jārēķinās sporta stundās. Tagad par šīm prasībām varam aizmirst. Galvenais, lai bērni kustas, apgūst fizisko aktivitāšu ietekmi uz veselību un sasniedz savus labākos rezultātus. Bet kāda no tā jēga? Vai tas kaut kā ietekmēs bērna iespējas kādreiz startēt starp augstas raudzes sportistiem vai uzlabos viņa veselību? Uzvaras mirklis sportā ir spožs un emocionāls. Bet kāds bijis ceļš līdz goda pjedestāla augstākajam pakāpienam? Kas notiek ar tiem, kas nesaņēma pirmo vietu un, iespējams, sportu pameta vēl pirms nostāšanās uz starta līnijas? Kur sporta sistēmā paliek bērns un kāda ir trenera loma viņa panākumos un veselības uzlabošanā? Par to lasi rakstu sērijā "Aiz pjedestāla"! "Manuprāt, ir diezgan absurdi mēģināt katram skolēnam iemācīt visus sporta veidus," pārliecināta fitnesa trenere un bijusī sporta skolotāja Ance Olte. Viņa skaidro, ka, protams, ja bēram ir grūtības ar koordināciju, tā ir jāattīsta.
- Mammas saiet matos, tēti izvicina dūres un uzsit aci trenerim. Realitāte bērnu treniņos
Fiziskās aktivitātes ir nepieciešamas jebkurā vecumā, taču tieši bērniem tās sniedz ne tikai pamatu veselīgai attīstībai, bet arī iespēju izlikt pārpārēm plūstošo enerģiju, kā arī norūda raksturu un uzlabo psihoemocionālo fonu. Par to neviens nestrīdas, bet, lai viss noritētu pēc vislabākajiem plāniem, sportošanā liels ieguldījums sagaidāms no pieaugušajiem – visupirms bērna vecākiem un treneriem. Jo lielāka būs šo pieaugušo personu autoritāte bērna acīs, jo lielāka iespējamība arī gūt kārotos rezultātus, kuri var būt dažādi. Citam pietiek vien ar to, ka bērns vispār kustas un nesēž tikai pie ekrāniem, taču cits sagaida ko vairāk – kas zina, nākotnē varbūt kļūs pat par olimpieti. Uzvaras mirklis sportā ir spožs un emocionāls. Bet kāds bijis ceļš līdz goda pjedestāla augstākajam pakāpienam? Kas notiek ar tiem, kas nesaņēma pirmo vietu un, iespējams, sportu pameta vēl pirms nostāšanās uz starta līnijas? Kur sporta sistēmā paliek bērns un kāda ir trenera loma viņa panākumos un veselības uzlabošanā? Par to lasi rakstu sērijā "Aiz pjedestāla"! Ledus halle. Tikko noslēdzies hokeja mačs starp divām bērnu komandām. Tiesnesis dodas uz ģērbtuvēm, bet pa ceļam sastop saniknotu bērna tēvu, kurš viņam triec dūri tieši sejā. Tiesnesim mediķi konstatē deguna kaula lūzumu un galvas smadzeņu satricinājumu. Cita epizode: tribīnēs saiet matos divas mammas, jo nav atradušas kopīgu valodu, fanojot par bērnu hokeja spēli. Trenerim jāsavalda tēvs, kurš nule savām acīm redzējis, kā zēns ar hiperaktivitātes sindroma pazīmēm tik stipri savainojis viņa meitu, ka jāsauc dakteri. "Vai tu bumbu neredzi?! Ej, skrien, spēlē, ko guli! Atveries!" – vecāks kliedz no tribīnēm savam dēlam futbola laukumā.
- Vēlāk izvēloties sporta specializāciju, zemāki rezultāti? Tieši otrādi – labāki rezultāti un veselība
Ja mēs iedomātos sevi bērniem ideālā pasaulē, iespējams, tur izskatītos šādi: bērni, kuri gribētu iet sporta skolā, līdz 11–12 gadu vecumam apgūtu dažādas sporta prasmes un spēlētu atšķirīgas spēles – tas nebūtu tikai viens sporta veids. Viņi trenētu izturību, lokanību, ātrumu u. c., "pagaršotu" dažādus sporta veidus un ap 9–12 gadiem kopā ar treneri un vecākiem izvēlētos sev piemērotāko sporta veidu, kurā specializēties. Vismaz aptaujātie speciālisti un pētījumi liecina, ka bērna veselībai un potenciālajiem rezultātiem, un ilgtspējībai sportā nākotnē būtu labāks šāds modelis. Kāpēc Latvijā šāds modelis ir tikai sapnis? Kas ir agrīnā specializācija, un kāds būtu vēlamais modelis attiecībā uz specializāciju bērniem? Kādi ir ieguvumi un riski dažādos sporta veidos? Kā saduras treneru, vecāku un veselības speciālistu vēlmes un arī ambīcijas? Atbildes meklējam šajā rakstā. Tam, ka agrīnā specializācija Latvijā ir problēma, piekrīt visi trīs rakstā intervētie speciālisti: Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) Sporta medicīnas centra sporta ārste Eva Krasovska, Liepājas reģionālās slimnīcas un Liepājas Tenisa sporta skolas fizioterapeits Kārlis Laucis un bērnu un jauniešu basketbola skolas "Rīga" treneris Ainārs Čukste, kuram ir arī fizioterapeita izglītība un kurš vadījis Latvijas pieaugušo un jauniešu valstsvienības. Uzvaras mirklis sportā ir spožs un emocionāls. Bet kāds bijis ceļš līdz goda pjedestāla augstākajam pakāpienam? Kas notiek ar tiem, kas nesaņāma pirmo vietu un, iespējams, sportu pameta vēl pirms nostāšanās uz starta līnijas? Kur sporta sistēmā paliek bērns un kāda ir trenera loma viņa panākumos un veselības uzlabošanā? Par to lasi rakstu sērijā "Aiz pjedestāla"!
