- No trakajiem deviņdesmitajiem pie mierīgajiem divtūkstošajiem? Rīgas kriminālā vēsture
Iedomājieties, ka Rīgas kreisā krasta kriminālā vēsture ir arhīvs, kurā katrai apkaimei ir sava personiskā lieta. Tajā atrodas biezas, apbružātas mapes gan ar uzrakstiem "Iļģuciems" un "Ziepniekkalns", gan "Bolderāja" un "Imanta", kas nemitīgi tiek papildinātas, gan salīdzinoši svaiga un plāna mape "Zolitūde". PSRS laikos šajā krastā Rīgai bija divas daļas: Ļeņina rajons (kopš 1991. gada – Zemgales priekšpilsēta) un Ļeņingradas rajons (tagad – Kurzemes priekšpilsēta). Divdesmitā gadsimta otrajā pusē te bija nosacīti klusi. Trauksmainākais Rīgā bija un vēl aizvien ir Maskavas rajons (Latgales priekšpilsēta), problemātisks bija arī Proletāriešu rajons (Vidzemes priekšpilsēta). Pārdaugavā, it īpaši Imantā, astoņdesmitajos gados notika daudz zādzību no dzīvokļiem un automašīnām: augstā vērtē bija priekšējie vējstikli un radiouztvērēji, tomēr kopumā guļamrajonu iedzīvotājiem bija itin piezemēta vienkāršu padomju ļaužu ikdiena. Viss mainījās astoņdesmito gadu otrajā pusē. Līdz ar perestroiku jeb pārbūvi Rīgā parādījās pirmie uzņēmēji. Cilvēkiem radās iespēja pelnīt privātajā biznesā, gadījās arī, ka pirmā bagātība tika nopelnīta burtiski dažās dienās. Rīgā, gluži tāpat kā visās kādreizējās PSRS lielajās pilsētās, sākās strauja kapitāla audzēšanas ēra – un līdz ar to uzplauka arī organizētā noziedzība. Sākās kriminālās cīņas. "Padomju gados noziedzība, protams, bija cita. Perestroikas rezultātā gaismā nāca viss, kas ilgus gadus bija pagrīdē," atminas kādreizējais Valsts policijas boss Juris Rekšņa. "Kāds kaut ko nopelnīja ar savu galvu un savām rokām, bet cits vienkārši nolēma ierasties un to atņemt. Rekets, iebiedēšana... Kas tik nebija! Tā, kā toreiz strādāja policija, šodien vairs nav iespējams, paldies Dievam! Un nemaz nevajag! Tā strādāt nedrīkst! Tas bija darbs līdz spēku izsīkumam, vienkārši brutāls spēks.
- Parki, mazdārziņi, kapi, maniaki. Kriminālais Torņakalns un tuvā Pārdaugava
Ģeogrāfiski Torņakalns ir Rīgas centram gandrīz pati tuvākā Pārdaugavas apkaime. Tajā pašā laikā tieši Torņakalna ieliņās visvienkāršāk "noķert" sajūtu, it kā būtu apstājies laiks: koka mājas, bruģakmeņi, tumši pagalmi un parki, veci kapi... "Delfi" stāsta par Torņakalna kriminālo pagātni. 20. gadsimta sākumā Ziepniekkalnu un Torņakalnu šķīra biezs mežs. Aktīva apkaimes attīstība sākās tikai 19. gadsimta beigās: te parādījās divas slimnīcas, vairākas fabrikas. Dzīvību rajonā vairoja dzelzceļš – gar sliedēm tika būvētas barakas strādniekiem, nelieli īres nami un dzīvojamās mājas ar krāsns apkuri un bez īpašām ērtībām. Pat mūslaikos te gadu desmitiem mitinājušies visdažādākie "antisociālie elementi". Ja Arkādijas parkam un Māras dīķa apkārtnei vēl tika veltīta kaut kāda uzmanība, tad tā apkaimes daļa, kas izkārtojusies otrpus dzelzceļa sliedēm – ap Lutera baznīcu –, ilgus gadus bija pamesta aizmirstībā. Baisākais periods Torņakalnā bija nevis deviņdesmitie gadi, bet citviet nosacīti mierīgie astoņdesmitie, kad rajona teritorijā siroja Latvijas vēsturē slavenākie seksuālie maniaki, sērijslepkavas Staņislavs Rogaļovs un Staņislavs Janovičs. Staņislavs Janovičs: četras slepkavības un 16 izvarošanas Neraugoties uz centra tuvumu, Torņakalns vienmēr bijis samērā vientulīgs. Mazdārziņi un dārzu biedrības, rūpnieciskā zona, noliktavas, kokzāģētavas, plaši parki un dzelzceļš – nevar zināt, kādēļ, bet astoņdesmitos gados tieši šī apkaime vilināja seksuālos maniakus un sērijveida slepkavas. Jauno laiku Latvijas vēsturē tādi bijuši divi: Staņislavs Rogaļovs, par kuru sarakstītas vairākas grāmatas, un Staņislavs Janovičs. Janovičs, uz kura sirdsapziņas gulst 16 izvarošanas un četras slepkavības, Pārdaugavā siroja astoņdesmito gadu vidū. Jauns neliela auguma vīrietis ar atklātu seju. Ar saviem upuriem apgājās ļoti nežēlīgi: kas izvarošanas laikā pretojās, tika nogalināts. Tiesā psihiatrs Rozenbergs paziņoja, ka Janovičs visus noziegumus pastrādājis ar īpašu sadismu. 1985. gada oktobrī Janovičs Buru ielā uzbruka studentei, kas bija ceļā uz mājām no Politehniskā institūta. Viņas līķis tika atrasts netālu no Jelgavas ielas trolejbusu parka.
- Pasūtījuma slepkavības klusā apkaimē. Zolitūdes kriminālā vēsture
Zolitūde daudziem saistās ar "Maxima" traģēdiju 2013. gadā, kad, iebrūkot veikala jumtam, dzīvību zaudēja 54 cilvēki. Patiesībā šī ir visjaunākā un drošākā Rīgas apkaime – par to liecina gan iedzīvotāju aptaujas, gan policijas pieredze. Tomēr arī Zolitūdes hronikā ir krimināli drūmas lappuses. "Delfi" pēta šī rajona noziedzības vēsturi. Līdz astoņdesmito gadu sākumam Zolitūdes vietā bija klajums, mazdārziņi un privātmājas. Bet tad nepilnu desmit gadu laikā apkaime pārvērtās par ļoti apdzīvotu un tiem laikiem vismodernāko Rīgas mikrorajonu. Ar 119. sērijas daudzdzīvokļu mājām apbūvētā Zolitūde ir pēdējais lielais Latvijas PSR realizētais dzīvojamo namu rajona projekts. Zolitūde ir ne tikai jaunākā, bet arī pati drošākā Rīgas apkaime, liecina daudzu socioloģisko aptauju rezultāti. "Jā, bija laiki, kad šeit "darbojās" killeri. Bet tie bija izņēmuma gadījumi. Savukārt Zasulaukā un Šampēterī gājis visādi," stāsta Vitālijs, bijušais kārtībsargs, kurš Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas policijā strādāja deviņdesmito gadu sākumā. Ar Vitāliju vienisprātis ir arī Valsts policijas Rīgas reģionālās pārvaldes Zemgales iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas priekšnieks Andrejs Maslovs. "Visbiežāk Zolitūdē notiek zādzības no dzīvokļiem. Bijušas arī slepkavības ar sadzīviskiem motīviem, zādzības no transportlīdzekļiem. Laupīšanas gan ir retums. Nezinu, kāpēc, bet noziedznieki Zolitūdi nemīl. Arī komandantstundu laiks tur bija ļoti mierīgs. Kamēr Ziepniekkalnā vai Āgenskalnā laiku pa laikam nācās kādu savaldīt, Zolitūdē vienmēr bijis mierīgi," stāsta Maslovs. Agrāk te, tāpat kā Imantā, bieži tika apzagtas automašīnas – spoguļi, lukturi. Sīki noziegumi ielās gadās arī tagad, tomēr kopumā rajonā ir rāmi. Bet tā nav bijis vienmēr. Vēlīnos padomju gados, kā arī pirmajos Latvijas neatkarības gados Zolitūdē apmetās pārtikuši ļaudis. Te dzīvoja ne tikai biznesmeņi, bet arī ar kriminālajām aprindām cieši saistītas personas. 1994. gadā Zolitūdē nogalināts agrāk sodītais Ruslans Berežnojs. Vīrietis tika atrasts miris sēžam vadītāja sēdeklī mikroautobusā "Volkswagen" pie viņa mājām Paula Lejiņa ielā. Notikuma vietā policija atrada 12 lodes un čaulītes no Makarova un TT tipa ieročiem. Nogalinātā draugam Oļegam, kas reizē ar Ruslanu kāpa transportlīdzeklī, izdevās izglābties.
- Zagļi ‘alpīnisti’ un rituālā banda. Imantas kriminālā vēsture
Imanta vienmēr bijusi labvēlīga apkaime: jā, deviņdesmitajos gados te dārdēja sprādzieni un šāvieni, bet mūslaikos rajonā notiek vairs tikai zādzības no mašīnām un dzīvokļiem. Mājokļu apzadzējiem šī allaž bijusi īsta Klondaika. "Delfi" pēta Imantas kriminālo vēsturi. Dzīvojamo namu apbūve Rīgas priekšpilsētā Imantciemā sākās pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, tomēr par pilnvērtīgu mikrorajonu Imanta pārvērtās tikai septiņdesmitajos, kad privātmāju vietā sāka sliet paneļu daudzdzīvokļu mājas. Sākotnēji tā būtībā bija strādnieku apkaime: lielākā daļa imantiešu strādāja tepat uzbūvētajā rūpnīcā "Radiotehnika". Problēmas, kas krasi vairojās citos guļamrajonos, kur strauji auga gados jauno iedzīvotāju skaits, Imantai gāja garām ar līkumu. Šī apkaime tika uzskatīta par samērā mierīgu un labvēlīgu, bet tad nāca deviņdesmitie gadi ar kriminālo aprindu cīņām un nežēlīgiem noziegumiem, kuru agrāk nebija gandrīz nemaz. 1994. gadā Rīgu satricināja stāsts par "Imantas kanibālu" Dmitriju R. Gados jaunais noziedznieks ne tikai nogalināja sievieti, bet arī pagatavoja no viņas miesas vakariņas, uz kurām uzaicināja arī savu kaimiņieni, kas neko ļaunu nenojauta. Imantā notikusi arī kāda neparasta slepkavība, kuras pamatā bija incests. Viens brālis nogalināja otru – aiz greizsirdības pret māti, ar kuru abi dzīvoja kopā. Imantā risinājušās arī kriminālo aprindu cīņas. 1993. gada vasarā Kurzemes prospektā tika nogalināts firmas "Pils" prezidents Mihails Kuzmins. Tajā pašā gadā Kleistu ielā notika uzbrukums firmas "Meridian" prezidentam: uzbrucēji upuri gaidīja pie garāžas un paguva ievainot rokā. Ar trīs gadu starplaiku Kurzemes prospektā divreiz uzbrukts noziedzīgajās aprindās zināmajam Valērijam Berlinam jeb "Čigānam". Pēc pirmā uzbrukuma Berlins izdzīvoja, tomēr 2000. gadā slepkavas savu iesākto darbu noveda līdz galam.
- Pagrīdes ieroči un uzspridzināti bankomāti. Bolderājas un Daugavgrīvas kriminālā vēsture
Pilsēta pilsētā, Rīgas apkaime, kas dzīvo pēc saviem likumiem, – tā bieži vien saka par Bolderāju. Šis rajons, gluži tāpat kā kaimiņos esošā Daugavgrīva, vienmēr izcēlies ar savu vardarbīgo raksturu. "Delfi" pēta šo abu apkaimju kriminālo stāstu. 2018. gadā pētījumu centrs SKDS nolēma noskaidrot, kura Rīgas apkaime tiek uzskatīta par dzīvošanai visnepievilcīgāko. Pirmās divas vietas sarakstā dalīja Bolderāja un Maskavas forštate. Un tas nebija nekāds pārsteigums: pirms 16 gadiem, 2002. gadā, kādas citas aptaujas rezultāti rādīja, ka Bolderāja ir viena no pieciem bīstamākajiem galvaspilsētas rajoniem. Daudzi Bolderāju uzskata par pašu Rīgas nomali, tomēr bolderājieši tam nepiekrīt: viņi saka, ka bez Bolderājas nebūtu arī Rīgas. Te gadsimtiem ilgi mita zvejnieki, jūrnieki, muitnieki un loči, daļa seno ēku saglabājusies līdz pat mūsdienām. Ar laiku te tika izbūvētas zivju pārstrādes rūpnīcas, atvērti daudzi arteļi, aušanas un vērpšanas fabrikas. Tomēr aktīvā apbūve Bolderājā sākās tikai pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Sākumā tas bija strādnieku ciemats pie silikātķieģeļu rūpnīcas, pēc tam rajons sāka apaugt ar sērijveida daudzdzīvokļu namiem: tur mājokļi tika piešķirti jauno uzņēmumu darbiniekiem. Bolderāja aizvien vairāk pārvērtās par "pilsētu pilsētā": te bija mājas, darbs, bērnudārzs, skola, veikali, kinoteātris... Un vēl te bija izvietoti tūkstošiem karavīru. Vietējie joprojām reizēm savu rajonu dēvē par "Bolderajsku", tā uzsverot gan savdabību, gan savrupību, pat izolētību. "Bolderāja nav vienkārši Rīgas apkaime. Tā ir atsevišķa republika, gluži tāpat kā, piemēram, Vecmīlgrāvis Daugavas labajā krastā. Svešie te nestaigā. Un, protams, kas noticis Bolderājā, paliek Bolderājā. Te sienām ir ausis un svešinieks tiks "noķerts" ātri vien. Tam ir gan plusi, gan mīnusi. Nebūt ne vienkāršs, spurains rajons, par kuru pilsētas varenie nekad īpaši nav interesējušies," stāsta bijušais policists Vitālijs, kurš vairākus gadus nostrādājis Kurzemes rajona policijas iecirknī. Viņš norāda, ka Bolderāja sev uzspodrinājusi vietējās Bronksas vai Goļjanovas (kriminogēns rajons Maskavā – red.) slavu
- Jauniešu bandas un hroniskais alkoholisms. Iļģuciema un Dzirciema kriminālā vēsture
Raugoties uz Iļģuciema "daudzstāvenēm", viegli iedomāties, ka šis ir mūsdienīgs guļamrajons. Patiesībā pirmās apmetnes te parādījās vēl 8. gadsimtā. Gadsimtiem ilgi apkaimē dzīvojuši zvejnieki un daudzo Pārdaugavas manufaktūru un rūpnīcu strādnieki. Iļģuciema un Dzirciema "kontā" arī ne mazums baisu un dramatisku notikumu. "Delfi" pēta šo apkaimju kriminālo pagātni. Aktīvā un ļoti blīvā apbūve te sākās Ņikitas Hruščova laikā. Piecdesmitajos gados Daugavas kreisais krasts bija rūpnieciskais rajons, tūkstošiem strādnieku vajadzēja mūsdienīgus mitekļus. Septiņdesmitajos gados te piešķīra dzīvokļus speciālistiem, kas bija atsūtīti strādāt uz Rīgu. Lai gan apkaime strauji auga, nekādu īpaši skaļu kriminālo stāstu te nebija. Izceļama gan ir simtlauciņu dambretes lielmeistara Andra Andreiko slepkavība: 1975. gadā viņš tika nogalināts ar septiņpadsmit gludekļa sitieniem. Laupītāji bija iekārojuši viņam piederošās tolaik dārgās un deficītās mantas: magnetofonu, plates utt. Kopš piecdesmitajiem gadiem Iļģuciemā darbojās Spilves lidosta: padomju gados no šejienes lidmašīnas ceļoja uz lielajām PSRS pilsētām, savukārt uz lidostas ēkā esošo restorānu veidojās garas rindas. Lidosta darbojās līdz astoņdesmito gadu vidum, kad visus reisus pārcēla uz jauno lidostu "Rīga". Turpat, Tvaikoņu ielā, atrodas arī vienīgais sieviešu cietums Latvijā. Visos laikos laupītāji bijuši naski uzbrukt banku filiālēm, lombardiem, aptiekām, spēļu zālēm... Reiz pat Stomatoloģijas institūta kasei. Kāds veikals Lidoņu ielā īsā laika periodā aplaupīts vairākkārt. Savukārt industriālajā zonā policija ne reizi vien uzgājusi nelegālo un kontrabandas preču noliktavas.
- "Mazās Maskačkas" atdzimšana. Āgenskalna kriminālais stāsts
Āgenskalns tiek uzskatīts par vienu no prestižākajām Rīgas apkaimēm. Tuvu centram. Šobrīd uz dzīvi Āgenskalnā pārceļas aizvien vairāk radošu ļaužu, kam tīk apkaimes īpašā atmosfēra: zaļums, bruģētas ieliņas, kas met cilpas gar koka māju rindām. Bet vēl pavisam nesen Āgenskalna vārds bieži vien zibēja kriminālhronikā. "Delfi" pēta šīs apkaimes noziedzības stāstu. Āgenskalns ir viena no senākajām Rīgas apkaimēm, un tas uzliek īpašu zīmogu. Vēl joprojām te ir daudz vecu, pamestu māju, kur joprojām mitinās Rīgas visnelabvēlīgāko sociālo slāņu pārstāvji. Koka apbūve gan pamazām tiek savesta kārtībā, rajons attālinās no iesaukas "Pārdaugavas Hārlema". Tomēr Āgenskalna dziļumos itin viegli uziet tādus graustus, kuru tuvumā baisi uzturēties pat dienasgaismā. Kopš astoņdesmito gadu beigām Āgenskalna vārds bieži zibējis kriminālajā hronikā, te pastrādātie noziegumi izcēlās ar īpašu nežēlību. Te spridzinātas kafejnīcas un pašvaldības iestādes, te uzbrukts uzņēmējiem un dedzināta degvielas uzpildes stacija. Laupītāji terorizējuši kafejnīcas un neskaitāmos veikaliņus mazajās šķērsielās, uzbrukts pat vairumtirgotājiem. Te viltus miliču banda aplaupīja vietējos komersantus, bet parki un skvēri vilināja izvarotājus. Mazā "Hārlema" Āgenskalna tirgus ir lielākais tirgus Daugavas kreisajā krastā. Deviņdesmitajos gados te bija krietni mierīgāk nekā Centrāltirgū vai Vidzemes tirgū, kur ietekmes zonas tika dalītas turpat, starp tirgotāju rindām. Āgenskalna tirgus atšķīrās arī no Rīgas modīgo ļaužu mekas – Čiekurkalna tirgus, kur spekulanti uz pilnu klapi andelēja "varjonkas" jeb balināta džinsa bikses un mohēras džemperus.
- Auto aizdzinēju un ielu huligānu galvaspilsēta. Ziepniekkalna kriminālā vēsture
Sērijveida "daudzstāvenes", no baltiem silikāta ķieģeļiem būvētu "hruščovku" rindas, visdažādāko formu privātmājas, jaunbūves, kas pretendē uz elitārismu, – tāds ir mūsdienu Ziepniekkalns, viens no nemierīgākajiem Rīgas rajoniem. "Delfi" atklāj tā kriminālo stāstu. Jauns un nemierīgs Ziepniekkalna kriminālā vēsture aizsākas apmēram tajā pašā laikā, kad citos Rīgas guļamrajonos. Mērķtiecīga masveida apbūve, gados jauns un raibs kontingents, noziedzība ielās un zādzības no dzīvokļiem – tādi bija astoņdesmitie gadi. Tagadējā Valdeķu un Ozolciema iela ļoti strauji apauga ar tipveida 119. un 602. sērijas daudzdzīvokļu mājām. Viens no tādiem ir nams Ozolciema ielā 18 – pati garākā māja visā Latvijā. Namā ir 396 dzīvokļi, un tautā tas tiek dēvēts par “lielo Ķīnas mūri” (taisnības labad jāsaka, ka vēl viena gandrīz tāda pati ēka atrodas Purvciemā). “Mūris” bieži parādās policijas ziņojumos atsevišķu iemītnieku vētrainā dzīvesveida dēļ. Visbiežāk – saistībā ar huligānismu. Deviņdesmitajos gados Ziepniekkalns kļuva īpaši nemierīgs. 1994. gada rudenī kāda daudzdzīvokļu nama pagrabā no policijas slēpās “policistu slepkavu” grupējums. Divus gadus vēlāk, 1996. gadā, Ziepniekkalnā notika divas masu slepkavības, kurās kopumā dzīvību zaudēja septiņi cilvēki, starp viņiem arī divas meitenes, kas bija nejauši upuri. Trauksmaini notikumi Ziepniekkalnā piedzīvoti arī divtūkstošo gadu sākumā: te tika nogalināts pazīstamais uzņēmējs, tirdzniecības centra “Tallinn” īpašnieks Eduards Baburgs. Daudziem atmiņā iespiedusies arī 15 gadus vecās skolnieces traģēdija – ar viņu nežēlīgi izrēķinājās skaudīgs skolasbiedrs – datora dēļ. Nav noklusis arī Andreja Kļimova stāsts: viņš nogalināja ne tikai sievu, bet arī abus savus dēlus. 2005. gada pavasarī policijas ziņojumos vairākkārt figurēja Līvciema ielā esošā kluba “Fakultāte” vārds. Viena mēneša laikā kluba apkārtnē notika divas slepkavības: vispirms atkritumu konteinerā pie izklaides iestādes tika atrasts miris vīrietis, kam pusaudžu banda bija nolaupījusi maku un mobilo tālruni, bet vēlāk blakus esošajā jaunbūvē tika uziets klubā strādājušā pavāra līķis.