- Liepājas Ziņģis – divreiz apglabāts, bet tomēr dzīvs un kareivīgs
I daļa. "Es sevi skaitu par simtprocentīgu liepājnieku. Visi mani senči jau daudzās paaudzēs ir bijuši no Liepājas rajona. Mans tēvs ir no Nīcas, māte no Dunalkas," 1998. gadā videointervijā Okupācijas muzejam stāsta Georgs Ziņģis. Viņa dzīvesstāsts, kas ir Holivudas kara trillera vērts, līdz šim nav bijis plaši zināms. Atsevišķas epizodes ar Ziņģa piedzīvojumiem pēc 2. pasaules kara partizānu gaitās ir iestrādātas latviešu seriālā "Sarkanais mežs". Georgs Ziņģis ir dzimis 1925. gadā Rīgā, kur uz brīdi no Liepājas bija pārcēlušies dzīvot viņa vecāki. 1930. gadu sākumā, kad valstī sākās ekonomiskā krīze, ģimene pārcēlās atpakaļ uz Liepāju, kur Georgs sāka mācīties Jāņa Čakstes pamatskolā. "Georga tēvs bija augsta līmeņa skroderis, ja pareizi atceros, viņš bija pat šuvis uzvalkus Nacionālajai operai. Viņa mammīte savukārt strādāja maiznīcā. Tētis savukārt gribēja kļūt par arhitektu, pie mākslinieka Kārļa Saukas viņš mācījās zīmēt," intervijā portālam "Delfi" stāsta Georga Ziņģa meita Laura Skudra. Lai arī Georgs skolā labi mācījies, viņš bieži vien izcēlies ar dažādām palaidnībām. Piemēram, vienreiz viņš skolotājai cepurē saberzis violetu zīmuli, kas pēc tam skolmeistarei nokrāsojis matus. Pirmajā padomju okupācijas gadā Ziņģa ģimene represijās necieta. "No 1940. gada jūnija, kad Latvijā ienāca krievi, es atceros tankus un armijas automašīnas. Mēs dzīvojām turpat pie Liepājas tirgus laukuma. Redzēju pa logu, ka no mašīnas kāpj ārā karavīri, visi tādi aziāti.
- Vēsturnieks: Ziņģis un pretošanās kustības padomju okupācijai otrais posms
V daļa. Lasot par nacionālā partizāna Georga Ziņģa raibajām dzīves gaitām, atcerējos bērnībā, vēl padomju okupācijas laikos, dzirdētās vecāku vīru "nepareizās" sarunas. Par to, kā vācieši darbībām krievu aizmugurē veidojuši "meža kaķu" vienības, kuras sastāvēja nevis vienkārši no medniekiem, bet malumedniekiem, jo tie ir īpaši "kadri". Malumednieks redz medījumu un spēj to sagaidīt vai tam pielavīties, un vienlaikus redz un jūt apkārtni, vai tuvumā nav nevēlamas acis un ausis. Malumednieks šauj tikai vienreiz, jo viens negaidīts šāviens neļauj precīzi noteikt šāvēja atrašanās vietu, un citas tamlīdzīgas gudrības. Portāls "Delfi" vairāku rakstu sērijā aprakstīja bijušā karavīra un nacionālā partizāna Georga Ziņģa gaitas 2. pasaules kara laikā un pēc tā. Neskaitāmas dēkas, neticami izglābšanās stāsti un visbeidzot - ticībai brīvai Latvijai. Laikā, kad mūsu sabiedrībā labo toni nosaka sociālo tīklu urbānie zālēdāji, pieminēt medniekus un vēl jo vairāk malumedniekus kādam var šķist šausmīga apgrēcība. Taču stāsts ir par cilvēkiem, kuri nebaidās riskēt, kuri ir gatavi staigāt pa naža asmeni un kuri neprasīs atļauju, vai tā drīkst vai nedrīkst. Georgs Ziņģis bija viens no šādiem vīriem.
2022/01/28,
Delfi Plus, Zigmārs Turčinskis, vēsturnieks, vairāku pētījumu par Latvijas nacionālajiem partizāniem autors
- PALAIDNIS, DIVERSANTS, PARTIZĀNS
KĀPĒC MĒS ŠO PĒTĪJĀM? Līdz 1990. gadiem viņam piederēja Liepājas rekords kārtslēkšanā, sasniegts 1943. gadā, viņš nosacīti brīvprātīgi aizgāja dienēt Latviešu leģionā, vācu diversantu skolā mācījās aizdzīt automašīnas un karot ienaidnieka aizmugurē, pirms 2. pasaules kara beigām Kurzemē noslēpa vairākus maisus ar naudu, pieņēma svešu identitāti, vadīja nelielu, bet spējīgu partizānu vienību Liepājā un ārpus tās, vismaz četras reizes veiksmīgi aizmuka no čekistiem, par viņa galvu izsludināja 10 000 rubļu atlīdzību, viņu noķēra tikai 1952. gadā, viņš izdzīvoja soda nometnē Sibīrijā, atgriezās Liepājā un pieredzēja laimīgas vecumdienas brīvā Latvijā. Portāls "Delfi" pēta latviešu karavīra un partizāna Georga Ziņģa (1925–2012) dzīvesstāstu, izmantojot iepriekš nepublicētus arhīva materiālus un atmiņas, kas tomēr līdz galam nepasaka – vai stāsts par šo unikālo cilvēku ir pilnīgs? Vai viens cilvēks ir pelnījis tik daudz uzmanības? Šajā gadījumā – Ziņģis, kura dzīvesgājums iepriekš bija zināms tikai šaurākam lokam: viņa tuviniekiem, dienesta un soda nometņu biedriem. Taču tas jau nav viens cilvēks, par kuru "Delfi" raksta. Šķetinot Georga Ziņģa sarežģīto dzīvesstāstu, mēs redzam veselas paaudzes likteni, kas tika audzināta brīvajā Latvijā patriotiskā garā. Šiem cilvēkiem pēc tam piespiedu kārtā nācās pakļauties dažādiem okupācijas varu uzspiestiem procesiem, censties izdzīvot 2. pasaules karā un pēckara smagajos padomju okupācijas apstākļos. Lai arī šīs paaudzes cilvēku stāsti savā ziņā ir līdzīgi, Georgs Ziņģis ir ievērojams ar to, ka viņam izdevās piedzīvot un pārdzīvot neskaitāmas sadursmes, bīstamus piedzīvojumus un neizsakāmi smagus pārbaudījumus, kā arī pašam aktīvi piedalīties cīņā pret padomju okupantiem, palikt dzīvam un vēl pat līdzdarboties Latvijas neatkarības atjaunošanā. Portāls "Delfi" šajā rakstu sērijā izmanto visplašāko avotu klāstu – Okupācijas muzeja iepriekš veiktas intervijas ar galveno varoni Ziņģi, viņa paša rakstītas atmiņas par kara laikiem, kas līdz šim nav publicētas, arhīva materiālus, kā arī intervijas ar Ziņģa piederīgajiem un līdzgaitniekiem. Lai arī paša Ziņģa vairs nav mūsu vidū, lielākoties viņa dzīvi mēs varam rekonstruēt diezgan pilnīgi. Kāpēc 2022. gadā ir svarīgi pētīt un aprakstīt karavīra un nacionālā partizāna Ziņģa dzīvesstāstu? Savu atbildi sniedz Totalitārisma seku dokumentēšanas centra bijušais vadītājs (1995 - 2008) un čekas mantojuma pētnieks Indulis Zālīte, kurš šajā rakstu sērijā piedalījās kā eksperts. "Mums jau pietiekami daudz dzīvesstāsti ir palikuši tikai ģimenē vai arī nepierakstīti. Tie ir stāsti par cilvēkiem, kuri bijuši malti starp vairākām lielvarām, ierauti kara mutuļos, bieži vien cīnījušies pret vienu agresoru no otra agresora pozīcijām, un tomēr viņi savā dzīvē ir gribējuši kaut ko sasniegt. Tas viss tā kā teorētiski būtu zināms. Bet sabiedrībā ir tiesīga uzzināt, kāda patiesībā Latvijas vēsture šī iznīcinošā kara laikā bija, jo mēs tomēr dzīvojam lielvaru propagandas mītu varā. Tur ir ļoti vienkārši - tie ir uzvarētāji, šie bija bandīti, tos nedrīkst nekur pieminēt, viņi pat saviem bērniem nestāsta, ko kara laikā darījuši. Tagad mums beidzot ir tāda iespēja, izmantojot dokumentus, atmiņas, salikt to visu kopā un vismaz bērniem atstāt vēstījumu, lai šis laiks nepaliek pavisam nesaprotams. Lai saprastu, kas tie latvieši bija - komunisti, nacisti, kaut kas pa vidu, vai arī cilvēki ar saviem mērķiem un domām." Kā uzsver "Delfi Plus" vecākais redaktors Filips Lastovskis, Latvijā nav nevienas spēcīgas mūsdienu mākslas filmas, kara drāmas par Latviešu leģionu un leģionāriem. "Ja gadās saruna ar kādu vēsturnieku vai kino ekspertu, mēdzu vaicāt – kāpēc, viņuprāt, tas tā ir? Vai bail par nosodījumu, bail par nenovēršamu nokļūšanu Krievijas informācijas telpā un pārmetumiem par nacisma slavināšanu? Bet lielākoties atbildē skanējis kas cits – pretjautājums. "Par ko tieši un precīzi filmu taisīt?" Mūsu pārliecība ir, ka tieši cilvēkos – varoņos un antivaroņos – slēpjas stāsti, kas aizvien palikuši klusumā, aizvien nav iznākuši no meža, aizvien slēpjas, gaida savu brīdi. Georgs Ziņģis ir tiešs piemērs – viņa dzīvē 20. gadsimta Latvijas vēsture izklājas kā uz delnas, viņa vārds varētu būt par pamatu nākamajai "Rembo" filmai, bet tā vietā tas lielākoties ir nezināms. "Delfi" redakcija ir pārliecināta, ka šī nezināmā vēsture ir būtiska daļa arī no mūsdienu Latvijas, jo vēsture nav tikai saujiņas zinātnieku darīšana, tā ir pamatā tam, kāda tieši šodien ir mūsu identitāte. Tieši tāpēc arī tapusi šī rakstu sērija.".
- Liepājas Ziņģis – aģents Kalniņš un viņa čekas ‘draugi’
IV daļa.
Georgs Ziņģis un čekas aģents Kalniņš. Jau esot soda nometnē Sibīrijā, 1957. gada vietējā čeka savervē bijuši nacionālo partizānu par aģentu un piešķir viņam segvārdu "Kalniņš". Kāpēc Ziņģis soda nometnē tika savervēts, vai viņš bija aktīvs čekas aģents un ko mēs varam secināt no dokumentiem, kas atrodami "čekas maisos" – rast atbildes uz šiem jautājumiem diskusijā portāla "Delfi" TV studijā palīdz atrast bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs un čekas mantojuma pētnieks Indulis Zālīte. Portāls "Delfi" vairāku rakstu sērijā aprakstījis bijušā karavīra un nacionālā partizāna Georga Ziņģa gaitas 2. pasaules kara laikā un pēc tā. Viens no galvenajiem avotiem šajā pētījumā ir Ziņģa krimināllieta, kas glabājas Latvijas Valsts arhīvā. Divus sējumus biezā lieta sākas ar sarakstu, kurā uzskaitīts, kas šo dokumentu blāķi pēcāk ir pieprasījis no arhīva. Šis saraksts liecina, ka čeka par Ziņģi un viņa krimināllietu interesējusies līdz pat 1989. gadam. Lieta pētīta, kad čeka meklējusi citus "Jagdverband" dienējušos, arī izmeklējot citas krimināllietas. Tātad, lai arī sodu bija izcietis, padomju varas iestādes tomēr līdz pat PSRS sagrāvei Ziņģi pieskatīja. Par to liecina arī Ziņģa meitas atmiņas. Tāpat 2018. gada decembrī pavērtajos "čekas maisos" jeb Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) mājaslapā publicētā aģenta kartīte liecina, ka 1957. gada 24. augustā Irkutskas apgabala čekas virsnieks Šaporovs ir savervējis 1925. gadā dzimušo Georgu Ziņģi jeb aģentu "Kalniņu".
- Liepājas Ziņģis – kā čeka beidzot noķēra mežabrāli Žoržu
III daļa. "Interesanti, ja nebūtu tik skumji," par sava tēva dzīvesgājumu saka Georga Ziņģa meita Laura Skudra. Viņa dzimusi izsūtījumā Sibīrijā, bet viņas vecāki iepazinās Latvijā. 1949. gada vasarā Ziņģa partizānu grupas biedrs Ernests Rudzroga aizveda Georgu uz Rasmas mājām. Rudzroga pazina Rasmas brāli un vēlējās noskaidrot, vai nav kādu ziņu par viņa uz Sibīriju deportēto ģimeni. Kāds bija Georga un Rasmas ceļš līdz Sibīrijai, šajā rakstā. Portāls "Delfi" vairāku rakstu sērijā apraksta bijušā karavīra un nacionālā partizāna Georga Ziņģa gaitas 2. pasaules kara laikā un pēc tā. Neskaitāmas dēkas, neticami izglābšanās stāsti un visbeidzot - ticībai brīvai Latvijai. "Nākamreiz, tā paša gada rudenī, Ziņģis uz mūsu mājām atnāca viens pats. Viņš pastāstīja, ka viņa biedri ir noķerti, bet pašam Ziņģim izdevās izmukt. Viņam nebija, kur palikt, un viņš sāka slēpties mūsu mājās. Bija jau novembris, decembris, un mežā viens pats nevarēja dzīvot. Es pati 1950. gada februārī sāku strādāt Stroķu skolā, bet Georgs slēpās mūsu mājās. Citreiz viņš ar riteni brauca ciemos pie manis uz skolu, atveda no mājām kādu maizes kukuli," Okupācijas muzejam stāsta Rasma Ziņģe. Ziņģa meita Laura atminas, ka visu šo laiku – no 1949. gada novembra līdz 1952. gada aprīlim – Ziņģis slēpies viņas mātes mājās "Diždārzos": "Atceros, mamma teica, ka viņas mātei Georga palika žēl. Visiem ir mājas, visi tā kā cilvēki, bet viņš kā tāds suns iet uz mežu. Tāpēc viņam deva pajumti. Tur tēvs satika manu māti, abi jauni, skaisti, un sākās mīlestība. Tētis bija pavisam smuks puisis, pat Toms Krūzs viņam nestāv līdz." Lai arī Ziņģis ar partizānu būšanu tolaik vairs nenodarbojās, čeka turpināja viņu meklēt. Kāds no kaimiņiem Ziņģi bija redzējis, nodevis ziņas čekai, un 1952. gada 14. aprīlī viņu beidzot aizturēja.
- Liepājas Ziņģis – miliču muļķošana, ‘Sarkanais mežs’ un nodevība
II daļa. "Humorīgs vecis, ar pašironiju," tā Georgu Ziņģi raksturo Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš, kurš nacionālo partizānu savulaik intervēja, lai vāktu materiālus filmas scenārijam par cilvēkiem, kuri ilgstoši ir slēpušies no okupācijas varas. Lai arī aktiera iecerētais projekts pagaidām nav realizējies, viņš joprojām atceras Ziņģa stāstīto un uzsver, ka dzīve spēj dot tādus scenārijus, kādus neviens nevarētu pat iedomāties. Portāls "Delfi" vairāku rakstu sērijā apraksta bijušā karavīra un nacionālā partizāna Georga Ziņģa gaitas 2. pasaules kara laikā un pēc tā. Neskaitāmas dēkas, neticami izglābšanās stāsti un visbeidzot - ticībai brīvai Latvijai. "Ziņģis bija ļoti omulīgs vīrs, ar pašironiju. Un tieši šī humora un pašironijas dēļ es noticēju viņa stāstiem, kā viņš ilgstoši ir muļķojis padomju varu. Ar šādu cilvēku, kurš spēj uz savu dzīvi tā objektīvi paskatīties no malas, ir krietni vieglāk runāt nekā ar tādu, kurš joprojām stāsta tikai par ciešanām un neliešiem, kuri viņam nodarījuši pāri," sarunā ar portālu "Delfi" saka Daudziņš. Bet atgriezīsimies pie Georga Ziņģa dzīvesstāsta. 1945. gada 8. maijs, Renda Kurzemes vidienē. Diversantu vienības "Jagdverband" karavīram Ziņģim ir 20. dzimšanas diena, viņš dienesta biedriem sagādā uzdzeramos un gandrīz "nokavē" 2. pasaules kara beigas. "8. maija vakarā iedzērām, otrā rītā nevaram saprast, kāpēc visur izkārti balti karogi. Grupas sakarnieki neko nezināja, bet tad noskaidrojām – kapitulācija," 1998. gadā videointervijā Okupācijas muzejam stāstīja Ziņģis. Vēl dažas dienas pēc kapitulācijas viņi dzīvojuši pie Rendas un novērojuši, kā Latviešu leģiona vienības piebrauc pie Usmas meža masīva, pamet smago tehniku un pilnā bruņojumā aiziet mežā, lai uzsāktu partizānu gaitas.
