Pat ne atvasara, bet vasaras pēdējās dienas ar naktīs krītošām zvaigznēm, stindzinoši aukstu rasu, pēkšņi arvien agrāku un agrāku necaurredzami melnu tumsu pa ceļam līdz mazmājiņai un no kaut kurienes atlidojušu spēju un trauksmainu vēju bērzu lapotnēs.