Pat vistumšākā bēduleja nevar atņemt vasarai tās kronējumu — stundām un dienām garās sarunas, ko pilsētas darba dunā, pateicoties laikmetīgajam pasaules tvērumam un ideoloģiskajam uzstādījumam, pieņemts uzskatīt par neiespējamu greznību, kas atņem laiku dragāšanai, naudas kampšanai un citām šķietami tik nepieciešamām cilvēka dzīves augstienēm.