Negribu deviņus, gribu divdesmit četrus — kāju pie zemes sizdams, gražojās mazais Kirovs, un tētim Aināram nekas cits neatlika, kā piekrist: «Mēs atcelsim visu, ko vajadzēs!» Labi zināms, cik tāda čīkstēšana var būt nogurdinoša un apnicīga. Tēva sirds vienmēr atplauks mazuļa vēlmēm. It īpaši, ja mazais Kirovs pirms laika tētim uzzīmējis lielu skaistu zīmējumu. Tik lielu, cik vien ļauj tētiem dāvināmo zīmējumu maksimālo izmēru likums.
Lai lasītu visu rakstu, lūdzu, ienāciet sistēmā