Reizēm nakts vidū ne no šā, ne no tā pēkšņi pamostos. Sirds klapējas kā traka, sasodīts, vai durvis ir aizslēgtas, kur ir mana pase? Un tad pēc minūtes sirdspuksti jau sitas normālā tempā, jo es saprotu – mieru, tikai mieru, es taču esmu šeit, drošā pasaules stūrī, kur cilvēki prot būt cilvēcīgāki, viņiem labāka, nesalauztāka dzīve, viņi var atļauties citu dzīvē nejaukties.