Astoņdesmito gadu sākumā – pirms trīsdesmit gadiem – Miķelis Bērziņš sēdās rakstīt memuārus, skaidri apzinoties, ka tie ne tikai nekad netiks iespiesti, bet ka pat paša dzimtas ļaudīm tos nedrīkstēs atklāt, jo patiesība, kurai izgājusi cauri viņa dzimta, tāpat kā daudzu latviešu dzimtas, gluži vienkārši ir aizliegta.