Pēteram Brūverim ir jauks dzejolis, kura sižets, to primitivizēti pārstāstot, ir šāds: cilvēks sapņo, ka ir aktieris, rit izrāde un viņš šausmīgi mokās apziņā, ka ir aizmirsis savu tekstu; tikai mirkli pirms pamošanās gulētājs saprot, ka viņam iedalītajai lomai nekāda teksta vispār nav bijis… Tā gadās ne tikai sapņos.
Lai lasītu visu rakstu, lūdzu, ienāciet sistēmā