Teorētiski jau var daudz un plaši diskutēt par to, cik no izmaksu viedokļa kļuvusi efektīva vai vēl ir efektivizējama mūsu veselības aprūpes sistēma, kur tajā vēl «iekšējās rezerves», taču brīžos, kad tā skar konkrētu personu vajadzības, jo īpaši spilgti atklājas, cik ļoti visā šajā «efektivizēšanā» un izmaksu mazināšanā ir aizmirsts par to, kura vārdā vispār šī sistēma pastāv – cilvēku.