“…jūra aiz kāpas vēla vilni, tā šalca un bangoja, tā klusēja un ārdījās. Un Eduardam visvairāk patika, ja tā trakoja un meta sejā sāļas lāses, kad vējš vērpetēm triecās pret krastu, kad tas, sagrābis neredzamās saujās smiltis, meta acīs…”.
Lai lasītu visu rakstu, lūdzu, ienāciet sistēmā