Manu darbu izstādē Latvijas Vēstures muzejā 1982.gadā ievadā rakstīju šādas rindas: "Ja katrs cilvēks savā dzīves ceļā paceltu vienu mazu akmentiņu (mazs cinītis gāž lielu vezumu) un nesaudzīgi to "novietotu" savā vietā, tad mūsu kustībai, darbīgam solim būtu ne tikai patīkami ērti tāpēc, ka pārsteidzoši bīstama apdraudētība novērsta, bet arī rosības pamatkomunikācijas tad kļūtu līdzīgas rotātam paklājam, kur katrs solis būtu tīkams un virsmas greznojošais raksts skaidri skatāms.".