Vācijā slēgto valsts skolu vietas ieņem privātskolas

Dzimstības līmenis Vācijā ir viens no zemākajiem pasaules ekonomiski attīstītāko valstu vidū. Arī šī valsts saskaras pazīstamo problēmu - mazajās pilsētās paliek dzīvot lielākoties tikai vecāka gadagājuma ļaudis. 

Skolas vecuma bērnu tajos ir maz, tādēļ valsts skolas tiek slēgtas. Daudzviet iedzīvotāji ar šādu situāciju nesamierinās, meklējot risinājumus, lai tiem nedaudzajiem skolēniem, kas palikuši, būtu iespēja mācīties tuvu mājām. Tas gan ne īpaši patīk amatpersonām, jo neiederas to plānos, raksta interneta ziņu vietne The Local.1992. gadā, īsi pēc abu Vācijas daļu atkalapvienošanās, valstī bija 44 000 vispārizglītojošo skolu, bet pašlaik to skaits sarucis līdz 34 000, raksta The Local, atsaucoties uz federālā statistikas biroja informāciju. Nelielās lauku un mazpilsētu skolas tiek slēgtas, līdz ko varasiestādes secina, ka skolas vecuma bērnu ir tik maz, ka skolu uzturēšana vairs nav lietderīga. Sevišķi krasi šo problēmu izjūt bijušajā Austrumvācijā, kas vēl joprojām ne tuvu nav sasniegusi Rietumvācijas labklājības līmeni un zaudējusi ievērojamu skaitu iedzīvotāju. Gandrīz puse valsts skolu, kas savulaik darbojušās Austrumvācijas ciematos un mazpilsētās, tikušas slēgtas.Šāds liktenis 2007. gadā piemeklēja arī Brīzenes ciemata vidusskolu (Brandenburgas federālajā zemē). Ciemata bērniem kopš tā laika ik dienu nācās mērot ceļu līdz 20 kilometrus attālajai pilsētai. "Tas bija tik skumji, man bija tik ļoti žēl bērnu," šo laiku atminas Kerstina Kaula (Kerstin Kaul). Tomēr vietējā kopiena ar to nav samierinājusies un tagad var baudīt sava darba augļus - šī mācību gada sākumā durvis vēra Brīzenas privātskola, un 78 bērniem, kuri vēl palikuši dzīvot ciematā, nu vairs nav jāmēro nogurdinošais ceļš uz pilsētas skolu. "Mūsu skola ir maza, tāpēc mēs ļoti labi apzināmies viens otra vajadzības, saprotam, kā vislabāk kolektīvi organizēt darbu," piebilst skolas direktore Sintija Vernere (Cynthia Werner).Brīzenes iedzīvotājs Rolands Meisters (Roland Meister), kurš kopš 2009. gada cīnījies par skolas atvēršanu, stāsta, ka tikai šādā veidā iespējams uzturēt dzīvību ciematā. "Ja skolēni dosies mācīties uz pilsētu vidusskolām, viņi nekad neiegūs tās zināšanas, kas ir noderīgas tādā lauksaimniecības reģionā kā mūsējais. Tādēļ viņi, visticamāk, paliks tur, kur mācījušies, meklēs darbu un vairs neatgriezīsies," viņš uzsvēris. Tam piekrīt vietējās municipalitātes vadītājs Peters Stumms (Peter Stumm), kuram izdevies atrast bezpeļņas organizāciju, kas Brīzenē ierīkoja privātskolu. The Local raksta, ka līdzīgi procesi novērojami arī citur, laikā no 2000. līdz 2011. gadam privātskolu skaits bijušās Austrumvācijas teritorijā ir dubultojies. Piemēram, Vrīzenē (60 kilometrus no Brīzenes) 2007. gadā slēgtās valsts skolas vietā šogad durvis vērusi baznīcas privātskola. Bet kādas Leipcigas priekšpilsētas iedzīvotāji, kuri pērn protestēja pret skolas slēgšanu, jau paspējuši izveidot savu organizāciju, kas atvērusi privātskolu."Valdība ir novērsusies no tādām mazām kopienām kā mūsu. Tā nemaz nevēlas, lai pilsētciematos būtu skolas," skarbi saka P. Stumms. Viņa spriedumu apstiprina arī Hermans Bude (Hermann Budde), kurš 20 gadus vadījis Brandenburgas federālās zemes izglītības ministriju. Viņš skaidro, ka privātās skolas konkurē ar valsts skolām par skolēniem un budžeta līdzekļiem, tāpēc amatpersonas uzskata, ka tās izsūc resursus no valsts skolu sistēmas. "Ministrija cenšas plānot, kā stabilizēt valsts skolu sistēmu, ņemot vērā skolēnu skaitu reģionā, bet jauna konkurenta ienākšana tirgū izjauc šos plānus," saka H. Bude. R. Meisteram uz to ir tikai viena atbilde: "Uzskats, ka tikai valstij ir monopols uz skolām, ir novecojis. Nav neviena iemesla, kādēļ kāds cits šo darbu nevarētu paveikt tikpat labā kvalitātē". Un galu galā - privātskolu atvēršana ir tikai sekas tam, ka valsts skolas atsevišķās apdzīvotās vietās ir slēgtas, sagādājot ļaudīm neērtības.