Svētdiena, 2021. gada 07. marts 20:30
Vārda dienas: Ella, Elmīra
Ik gadu novembris ir laiks, kad Inčukalna novadā izvērtējam savu iedzīvotāju devumu sabiedrības labā un piešķiram titulu „Goda novadnieks”.
Ik gadu novembris ir laiks, kad Inčukalna novadā izvērtējam savu iedzīvotāju devumu sabiedrības labā un piešķiram titulu „Goda novadnieks”.
Šogad, turpinot tradīciju, ar Inčukalna novada domes lēmumu par titula „Goda novadnieks 2020” ieguvējiem kļuvuši mākslas pedagoģe un māksliniece Ingūna Linde, bijušais domes priekšsēdētājs un sabiedriski aktīvais, ilggadējais deputāts Arvīds Blaus un deju kolektīvu „Virši” un „Labāko gadu virši” vadītājs un Inčukalna Deju svētku tradīcijas iedibinātājs Andrs Briņķis.
Goda novadnieks 2020
INGŪNA LINDE
Ingūna Linde ir dzimusi 1969. gada 21. maijā Suntažos. Tur arī augusi un skolojusies. 1987. gadā beigusi Suntažu vidusskolu. 1992. gadā Latvijas Universitātē ieguvusi bakalaura un maģistra grādu mākslas pedagoģijā. Gleznošanas un zīmēšanas pasniedzēji bijuši Kārlis Dobrājs, Ģirts Muižnieks, Gundars Gabranovs un citi, bet vislielāko artavu spēju izkopšanā guvusi pie sava tēva, gleznotāja, mākslas pedagoga un fotomākslinieka Andra Lindes. Ir strādājusi Suntažu un Mālpils vidusskolās, Krimuldas Mūzikas un mākslas skolā. 1995. gadā Ingūna sāka strādāt Vangažu vidusskolā un Mūzikas un mākslas skolā. 2013. gadā ieguva sertifikātu reklāmas dizainā. Šīs prasmes ir iemiesotas Vangažu iestāžu un uzņēmumu logotipos, kas veidoti pēc mākslinieces skicēm, kā arī karogu izveidē, kas kalpo kā kolektīvu un pulciņu seja.
Izstādēs vienkopus ir Ingūnas noskaņu un sajūtu buķete krāsās. Mājas siltums, prieks, cerība, trauksme, pazemība un mazliet greznības. Gleznošana ir viņas meditācija, mazie svētki, tā nav ikdiena un pamatnodarbošanās. Ar gleznām regulāri iepazinušies ne tikai Inčukalna, Vangažu, Suntažu iedzīvotāji, darbi izstādīti arī tuvākās un tālākās Latvijas vietās: Staicelē, Mālpilī, Murjāņos, Krimuldā. Lielāku skatītāju pulku Ingūnas darbi uzrunājuši Ogres novada Kultūras centrā un salonā „Dāre” Vecrīgā, kā arī grupas izstādē „Rietumu bankā”. Izstādes dod arī iespēju darbiem atrast ceļu pie saviem īpašniekiem. Daudzi mākslinieces darbi ir aizceļojuši arī ārpus Latvijas – uz Lielbritāniju, Igauniju, Krieviju un Zviedriju. Glezna ir kā „gabaliņš” no Latvijas līdzi svešumā.
Arī aizraušanās ar polimērmālu pāraugusi hobija līmeni un šobrīd ieņem nozīmīgu vietu „Laimas muzeja” suvenīru plauktos. Tās ir kārdinošās „šokolādes” rotas un magnētiņi. Arī „Selgas” „cepumiņi” ir Ingūnas roku darbs. Muzeju apmeklē tūristi no visas pasaules, tāpēc droši var apgalvot, ka stāsts par mūsu „Laimu” kopā ar mākslinieces „kārumiem” ir visos pasaules kontinentos.
Īpašu redzējumu Ingūna ir sniegusi Vangažu Kultūras namam restaurācijas darbu procesā, atdzīvinot vēsās un nedzīvās telpas, iedodot tām dzīvīgumu un dabiskumu. Bet visdrosmīgākās idejas un krāsu salikumi tiek realizēti mākslas stundās – caur audzēkņiem. Neviena tēma vai uzdevums nav tāds, kuru pati māksliniece jau domās nav uzgleznojusi. Bērnu radītajos tēlos ir arī daļa no skolotājas būtības, no viņas pasaules, no krāsu prieka. Vislielākais gandarījums ir par audzēkņu paveikto konkursos „Trejdeksnis”, „Gaujas mozaīka”, „Vērtību sakta” Esplanādē Rīgā un „Gederta Eliasa mīklu minot”. Pret audzēkņiem skolotāja ir tikpat prasīga, cik pret sevi. Ir grūti tiem, kuri gaida tikai izpriecu vai laika kavēkli. Milzīgs gandarījums ir, kad vecāki, kuri paši mācījušies pie Ingūnas, atved savus bērnus. Mazā laimes sajūta ir nu jau tradicionālajās mākslas skolas izstādēs, kas bagātina vietējo kultūras dzīvi un ir mūsu skolotāju komandas darbs.
ARVĪDS BLAUS
Cauruncaur mežinieks, vēju rūdīts, kura ikdienas saskarsme ar dabu jau no bērnības veidojusi viņa raksturu.
Arvīds Blaus dzimis 1950. gada 10. aprīlī pavisam netālajā Zaubes pagastā, kas toreiz skaitījās Ērgļu rajons, vēlākos laikos Siguldas un Cēsu rajons, pašreiz – vēl Amatas novads.
Meža lietas laikam viņam ģenētiski nodotas, jo tēvs Kārlis gandrīz visu savu darba mūžu nostrādājis par mežsargu, arī māmiņa Milda bieži gājusi palīgā, veicot dažādus mežstrādnieka palīgdarbus. Augot Zaubes pagasta majestātisko priežu un egļu sabiedrībā, Arvīds kopā ar brāli Ojāru jau no agras bērnības ir ciešā saskarsmē ar darbu. Mežs – tā ir pasaule, kurā viņš nekad nav juties vientuļš. Stāstot par spilgtākajiem bērnības iespaidiem, viņš atceras gan to, kā aukstās ziemas dienās mēdzis staigāt pa balti piesnigušām meža takām, klausoties, kā varenajās eglēs atbalsojas suņu rējieni, kā rīta saules staros iemirdzas rubeņu sārtā sekste, gan par tām izjūtām, kas mednieku pārņem pīļu medībās, kad lēnām jābrien arvien dziļāk un dziļāk skopās saules īpaši nesildītajā ezera ūdenī. Jau no desmit gadu vecuma devās tēvam līdzi mežā – dastot un stigot cirsmas. Pamazām radās izpratne par mūžīgo dabas ciklu.
Vidusskolas gadi aizvadīti Siguldā, kur, esot ļoti draudzīgs pēc dabas, spēlējis šahu ar skolasbiedru inčukalnieti Leonu Briedi (vēlāk – tautas dzejnieku), iemīlējis dzeju, pateicoties brīnišķīgajiem skolotājiem Rasmai Skaidrītei Rozentālei, Uldim Deisonam un klasesbiedram Viesturam Vecgrāvim (šodien – novadniekam filoloģijas profesoram). Arvīds joprojām ir labs dejotājs, vidusskolas laikā tautas dejas pamatus apguvis skolas kolektīvā.
1968. gadā iestājās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātē, kur studiju gados praksē nonācis Auces, Šķēdes, Kazdangas, Rucavas, Ērgļu, Kokneses un Kalsnavas mežniecībās. Studijas beidzot, 1973. gadā jaunais speciālists tika nosūtīts uz Inčukalna MRS Nītaures mežniecību. Darba gaitas tā īsti neizdevās uzsākt, jo bija obligātā karadienesta pavasara iesaukums – labi, ka Latvijā, te uz vietas Ziemupē, raķešu karaspēka bāzē, un uz vienu gadu.
1974. gadā atgriezās, šoreiz – jau Inčukalnā, un nākamie astoņi gadi pagāja meža apsardzības un medību inženiera amatā. Vietējais ugunsdzēsības mašīnas šoferis Edmunds Sijāts kopīgos izbraukumos un dzēšot ugunsgrēkus palīdzēja iepazīt Inčukalnu un arī pagasta ļaudis. Arvīds vienmēr ir bijis ļoti draudzīgs, un sirsnīgas attiecības uz mūžu ir izveidojušās gan ar speciālistiem, gan ar vienkāršiem darba darītājiem. Sports un medības bija tas, kas Arvīdam tuvos cilvēkus šajā laikā vienoja.
Nozīmīgs dzīves notikums 1978. gadā – apņēma sievu Ligitu. 1982. gadā piedzima dēls Normunds, bet 1991. gadā – meita Ieva. Nu jau bērni katrs savā dzīvē, bet mazdēls Daniels neļauj novecot, jo jātiek līdzi visām puiku aktivitātēm.
Arvīdu ievēroja un vienmēr izvirzīja dažādu svarīgu pienākumu veikšanai un atbildīgos amatos. No 1982. līdz 1990. gadam Arvīds Blaus bija Inčukalna MRS direktora vietnieks, bet kā sava mūža nozīmīgākos un atbildīgākos gadus viņš min tos astoņus, kurus pavadījis Inčukalna virsmežniecības virsmežziņa amatā (1992–2000). Paralēli profesionālajam mežinieka darbam sabiedrība uzticēja arī Rīgas rajona deputāta pienākumus no 1982. gada četros sasaukumos līdz pat rajona likvidācijai.
Arvīds kopā ar domubiedriem aktīvi iesaistījās Kārļa Zāles pieminekļa Raganas kaujā kritušajiem atjaunošanā no 1988. gada septembra un, būdams Inčukalna novada pēdējā sasaukuma deputāts, panāca tā atjaunošanu. Piedalījās 1991. gada barikāžu notikumos Rīgā. No 2001. gada godprātīgi veic Inčukalna deputāta pienākumus.
Kā Arvīds pats ievērojis, viņa profesionālā dzīve katrus astoņus gadus met jaunus izaicinājumus. Tā astoņus gadus ilgā Inčukalna novada pagastveča karjera no 2005. līdz 2013. gadam viņa tēlā noteikti ievilkusi kādu jaunu rūpju rievu visbiežāk labsirdīgi smaidošajā sejā. Siltinātas skolas Inčukalnā un Vangažos, rekonstruēta Inčukalna pirmsskolas izglītības iestāde „Minka”, atvērta sociālā māja Gaujā un paveikti vēl daudzi citi novadniekiem tik nozīmīgi un vajadzīgi darbi.
Arvīds Blaus – dabas cilvēks no Dieva, kaislībā mednieks un noteikti Latvijas un Inčukalna patriots – ir godam nopelnījis titulu „Goda novadnieks”!
ANDRS BRIŅĶIS
Ir cilvēki, kuriem piemīt smalks dvēselisks talants dzīvot dejā un prasme tās skaistumu ar aizrautību nodot nākamajām paaudzēm, lai tautas deja nekad nebeigtos. Inčukalna novadā pateikties par to noteikti var un vajag Inčukalna Deju svētku virsvadītājam, vidējās paaudzes deju kolektīva (VPDK) „Virši” un senioru deju kolektīva „Labāko gadu virši” vadītājam Andram Briņķim.
Viņš dzimis Rīgā 1961. gada 18. decembrī elektroenerģētikas zinātnieka Kārļa un skolotājas Ārijas Briņķu ģimenē. Skolas gaitas uzsācis Rīgas 25. vidusskolā, vēlāk turpināja 72. vidusskolā, tur tautisko deju pulciņā arī aizsākās dejotprieks. Četrpadsmit gadu vecumā Andrs pieteicies Latvijas Universitātes tautas deju ansamblī (TDA) „Dancis”. Tā tik bija skola 10 gadu garumā pie izcilā vadītāja Alfrēda Spuras!
Andrs vienmēr ir tiecies pēc zināšanām un mācījies. Augstāko juridisko izglītību – maģistra grādu – ieguvis Latvijas Valsts universitātē. Liepājas Pedagoģijas akadēmijā ieguvis izglītības zinātņu maģistra grādu pedagoģijā, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā apguvis dejas pedagoģiju. Vienmēr ir tiecies papildināt zināšanas par tautas deju dažādos kvalifikācijas kursos.
1984. gadā ģimene no Rīgas pārcēlās uz netālo un zaļo mazpilsētu Vangažiem. Dzīvojot Vangažos, Andrs kopā ar sievu Ilzi atsāka dejot vietējā vidējās paaudzes deju kolektīvā. Tiekoties ar bijušo TDA „Dancis” dejotāju – pilsētas galvu Vilmāru Lucānu –, dzima doma, ka dejošanu jāsāk mācīt Vangažu arodskolas audzēkņiem, kā arī bērniem jau bērnudārzā. Tā Andrs no 1998. gada, bērnudārza vadītājas Sandras Zvirbules mudināts, uzsāka bērnu deju kolektīvu vadīšanu Vangažu pirmsskolas izglītības iestādē „Jancis”, vēlāk darbošanās tika pārcelta uz Vangažu Kultūras namu, kur viņš vadīja divu vecumgrupu dejotājus, kā arī vidējās paaudzes dejotājus. Vienlaikus Andrs vadīja Vangažu arodskolas, Rīgas Purvciema Amatniecības vidusskolas un Rīgas Amatniecības vidusskolas jauniešu deju kolektīvus. Arī vidējās paaudzes ģimeņu deju kopu „Pavards” (vecāki ar bērniem). Vangažu pilsēta tika iespaidīgi pārstāvēta ar dejotājiem lielajos un skolēnu dziesmu un deju svētkos.
2008. gadā, tieši pirms 24. Vispārējiem latviešu dziesmu un 14. deju svētkiem, Andrs uzņēmās Inčukalna Tautas nama VPDK „Virši” vadītāja pienākumus. Deju kolektīvs vienmēr labi startē Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) pārbaudes skatēs (D grupā 1. kategorija), piedalās novada, reģiona un LNKC organizētajos republikas mēroga pasākumos. Nu jau notikusi paaudžu maiņa un izveidots senioru deju kolektīvs „Labāko gadu virši”, kas jau otro gadu pēc kārtas F grupā iegūst draugu kolektīvus uz vilku mēneša sadancošanās svētkiem. Bet pagājušogad Inčukalna estrādē notika jau 10. Inčukalna deju svētki, kuri pulcēja 33 draugu kolektīvus (no skolas līdz senioru vecuma dejotājiem) gandrīz ar 700 dalībniekiem.
Savā darba dzīvē no 1982. līdz 2010. gadam strādājis Iekšlietu ministrijas sistēmā. No 2010. līdz 2016. gadam – Garkalnes novada bāriņtiesas priekšsēdētājs. Jau vairāk nekā četrus gadus tajā pašā kaimiņu novadā ir Juridiskās daļas vadītājs. Daudziem audzēkņiem viņš ir arī sociālo zinātņu pasniedzējs Rīgas 3. arodskolā.
Jāatzīmē Andra un sievas Ilzes ģimeniskums. Visur un vienmēr kopā. Viņam ir pieci bērni – divas meitas, trīs dēli – un nu jau seši mazbērni. Tāpat augsti novērtējams ir Andra ieguldījums Inčukalna novada kultūras dzīvē – nesavtīgi un ar lielu patriotismu audzina cilvēkos tautas tradīcijas un mīlestību uz tautas deju.
Laikraksta redakcija atrodas: Atmodas iela 4, Inčukalns, Inčukalna novads, LV-2141
Redakcijas e-pasta adrese: pp@incukalns.lv
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 10.10.2013
© Lursoft, Lursoft IT 1997-2020 Lursoft ir Latvijas Republikas Uzņēmumu Reģistra informācijas atkalizmantotājs. Lietotājs, lietojot sistēmas, apņemas ievērot Autortiesību likumu, Fizisko personu datu apstrādes likuma prasības un Lursoft sistēmas izmantošanas noteikumus. Lietotājam aizliegts izmantot jebkādas automatizētas sistēmas vai iekārtas (robotus) piekļuvei sistēmai bez rakstiskas saskaņošanas ar Lursoft. Datu bāzēs esošajai informācijai ir informatīvs raksturs un tai nav juridiska spēka. Lursoft nenes nekādu atbildību par darbībām vai lēmumiem, kas balstīti uz saņemto pakalpojumu.
(0)
