Kāds mans radinieks, pavecāks kungs, kura vairs nav starp dzīvajiem, reizēs, kad cilvēks saprata, ka kaut kas nāktu viņam par labu, tomēr virsroku ņēma slinkums, neuzņēmība vai cits šķērslis ķerties tam klāt, mēdza ironiski teikt: „Nu, tad lai spītē pats savam vēderam!