“Ja kaut uz mirkli Dievs aizmirstu, ka es esmu tikai lupatu lelle, un uzdāvinātu man mazu gabaliņu dzīves, es droši vien neteiktu visu, ko domāju, bet noteikti domātu, ko saku,” šis ir citāts no savulaik kādā peruāņu avīzē publicētas poēmas “Gabriela Garsijas Markesa atvadu vēstule”.