Edvarts Virza savos “Straumēnos” reizē dokumentāli precīzi, reizē maksimāli poētiski apraksta rudzu pļauju Zemgalē: “Pirmdienas rītā vīri ar vienroču izkaptīm, kas pie pēdām bij cieti nosietas tikko izdrāztām krūkleņu klūgām, un maziem grābeklīšiem, kuru oša zari spīdēja kā vasks, devās uz rudzu lauku. [..] Ar kustībām, kas bij iedzimtas kopš paaudzēm, vīri ķērās pie darba, un izkapšu zili spožie asmiņi dziļi iecirtās biezajos rudzos”.