Rīga 20°C, skaidrs, bez nokrišņiem, D vējš 3m/s
Svētdiena, 2024. gada 28. aprīlis 11:57
Vārda dienas: Gundega, Terēze
Ar mērķi 2020. gada 1. janvārī Latvijā ieviest depozīta sistēmu dzērienu iepakojumam, VARAM 9. aprīlī iesniegusi Valsts kancelejā likumprojektus “Grozījumi Iepakojuma likumā” un “Grozījumi Dabas aizsardzības likumā”. Saskaņošanas procesā VARAM precizēja likumprojektus atbilstoši saņemtajiem priekšlikumiem no Tieslietu, Ekonomikas un Finanšu ministrijas. Vienīgā ministrija, kas konceptuāli nesaskaņoja depozīta sistēmas ieviešanu, ir Zemkopības ministrija.
Šī nav jauna ideja, par to runā jau gadiem. Bija paredzēts, ka dzērienu iepakojuma depozīta sistēmai jāsāk darboties 2015. gadā, un sistēmas ieviešanas izmaksas tika lēstas ap 26 miljoniem eiro (iekārtām – 20 miljoni). Eksperti uzskata, ka sistēmas uzturēšana prasītu vēl 12,8 miljonus eiro katru gadu.
2014. gadā, visām ieinteresētajām pusēm diskutējot, analizējot un pierādot, tika nolemts atteikties no depozīta sistēmas ieviešanas, tāpēc līdzekļi un darbs bija vērsts uz dalītās atkritumu vākšanas sistēmas pilnveidošanu. Tajā ieguldīti prāvi Eiropas Savienības līdzekļi, un arī turpmākajos gados ES nauda pieejama tieši šim virzienam, nevis depozīta sistēmas attīstībai. Tas nozīmē, ka, nolemjot izveidot depozīta sistēmu, ES ieguldījumi dalītās vākšanas sistēmā vairākos gadījumos izrādīsies nelietderīgi.
Pērn 15. martā tika publicēts 10 594 Latvijas Republikas pilsoņu iesniegums, kurā prasīts piemērot atlīdzību par PET pudelēm un citu dzērienu iepakojumu.
Pagājušā gada 5. aprīlī Saeimas Tautsaimniecības komisija uzsāka iesnieguma izvērtēšanu un visu pušu uzklausīšanu. Mēnesi vēlāk VARAM tika uzdots izvērtēt Baltijas valstīs paveikto, sagatavot informatīvo ziņojumu un iesniegt to līdz 2018. gada 1. martam. Ministrija uzdevumu izpildījusi un apgalvo, ka, ieviešot iepakojuma depozīta sistēmu, pārstrādei tiks savākti 90% stikla un plastmasas pudeļu un skārdeņu. Taču viss nebūt nav tik vienkārši.
Latvijā gadā savāc apmēram 800 000 tonnu atkritumu.
Plānotais depozīts veido aptuveni 9% no kopējā iepakojuma un tikai 2% no kopējā Latvijas atkritumu daudzuma.
Latvijā izvietoti 4000 šķiroto atkritumu savākšanas punkti un tuvākajos divos trīs gados ar ES struktūrfondu atbalstu tiks izveidoti vēl 1500 punkti. Šķiroto atkritumu savākšanas sistēma pēdējos desmit gados Latvijā ir būtiski attīstījusies, līdz ar to depozīta sistēmas ieviešana vairs nav nepieciešama, lai izpildītu Eiropas Savienības prasības atkritumu šķirošanai. Turklāt Lietuvas, Igaunijas un Latvijas iepakojuma reģenerācijas rādītāji, sistēmām atšķiroties, ir gandrīz vienādi, Latvijā pat labāki!
Ņemot vērā kaimiņvalstu pieredzi, depozīta sistēmas ieviešanai pie mums būtu nepieciešamas 30-35 miljonu eiro investīcijas – apstrādes centra būvei, pieņemšanas punktu ierīkošanai tirdzniecības vietās, pieņemšanas automātu iegādei u.c.
No PET depozīta cietīs poligonos un citur (privātās) izvietotās atkritumu šķirošanas līnijas, caur kurām gadā iziet ap 450 000 tonnu atkritumu (50 000 ir poligonos, kur nav šķirošanas), šajos atkritumos joprojām ir aptuveni 0,8% PET pudeļu. No tām jaunākās tehnoloģijas var atlasīt 90%, tātad no šīm līnijām pazudīs: 450 000 x 0,8% x 90% = 3240 tonnas PET. To vidējā cena ir 200 eiro par tonnu, tātad šķirošanas līnijas pazaudēs 3240 x 200 = 648 000 eiro gadā. Tātad šīs līnijas vai nu būs spiestas celt atkritumu noglabāšanas maksu, vai arī kļūs nerentablas un tiks apstādinātas. Kas segs zaudējumus un soda naudas par ES finansējuma noteikumu neievērošanu?
Sanāks neloģisks kopējās šķirošanas sistēmas rezultāts: iedzīvotāji šķiros depozītā, bet tiks finansiāli sodīti sadzīves atkritumu tarifā, un, jo vairāk un labāk šķiros depozītā, jo vairāk tiks izņemts no esošās sistēmas un pretī saņems tarifa pieaugumus. Jāatceras, ka tiks zaudētas arī darbvietas reģionos, kur izvietotas šķirošanas līnijas!
Jāatzīmē, ka tikai 11 no 28 Eiropas Savienības dalībvalstīm darbojas depozīta sistēma. Tas nav vienīgais veids, kā citviet risina atkritumu šķirošanas jautājumu, un šādas sistēmas neesamība neliecina par valsts atpalicību. Arī daudzām lielām un attīstītām valstīm nav depozītsistēmas, piemēram, Lielbritānijai, Francijai, Itālijai u.c. No ES valstu lielā trijnieka depozītsistēma ir tikai Vācijā.
Depozīta sistēma paredzēta tikai specifiskam PET (plastmasas), stikla un metāla dzērienu iepakojumam, kas veido tikai 2% no kopējā Latvijas atkritumu daudzuma. Gada iepakojuma apjoms, kas nonāk atkritumos, Latvijā ir aptuveni 218 000 tonnu, no kurām depozīta sistēma spētu uzņemt tikai 9%.
Taču, kā liecina Lietuvas pieredze, pārējā iepakojuma apsaimniekošana jau pirmajā gadā sadārdzinās par 10–15%, jo dalītās vākšanas sistēmas konteineri paliek tukšāki un savākšanas izmaksas paaugstinās par 25–150% par vienu dzēriena iepakojuma vienību.
Depozīta sistēma dzērienu iepakojumam negatīvi ietekmēs nozares politikas mērķu sasniegšanu un atkritumu apsaimniekošanas nozares turpmāko attīstību, un tas nav efektīvs veids, kādā sasniegt kompleksos dalītās atkritumu apsaimniekošanas sistēmas mērķus – šāds secinājums radies daudzo diskusiju rezultātā. Ja valsts par depozītsistēmas ieviešanu nemaksās, tad visas ar to saistītās izmaksas gulsies uz tirgotāju pleciem, kas, negribot palikt zaudētājos, cels cenas produktiem veikalu plauktos.
Kāps arī dzērienu cenas, jo, maksājot par dzērieniem, tiks pieskaitīta pudeles cena un arī maksa par to savākšanu, sašķirošanu, pudeļu vākšanas automātu iegādi, uzturēšanu utt. Tirgotāji izrēķinājuši, ka, lai iegūtu atpakaļ desmit centus no sistēmas, sākotnēji piemaksāsim papildus vismaz trīs centus par PET pudeli, pusotru centu par metāla bundžu un 2,5 centus par stikla taru.
Ja salīdzina vienas iepakojuma vienības apsaimniekošanas izmaksas depozīta sistēmā un dalītās vākšanas konteineru sistēmā, tad depozīta sistēmā PET pudeles apsaimniekošanas izmaksas palielinās aptuveni 7,5 reizes, metāla bundžas – 21 reizi un stikla pudeles – divtik. Papildus tam jāmin, ka depozītsistēma spēs nodrošināt četras reizes mazāku iepakojuma pieņemšanas punktu skaitu nekā dalītās atkritumu vākšanas sistēma.
Ieviešot depozīta sistēmu, tiktu radīta paralēla sistēma esošajai dalīto atkritumu vākšanas konteineru sistēmai, kas neveicina kompleksu visu veidu atkritumu šķirošanu un vākšanu. Divu sistēmu vienlaicīga uzturēšana Latvijas iedzīvotājiem izmaksātu divreiz dārgāk nekā šobrīd, un tikai par kādiem 3–4% palielinātos reģenerējamais apjoms.
Iepazīstoties ar VARAM sagatavotajiem likumu grozījumiem un informatīvo ziņojumu, jāmin vairākas neskaidrības:
• ziņojumā nav parādīti iepakojuma reģenerācijas rādītāji un nav skaidrs mērķis;
• nav skaidrs, kas maksās par sistēmas izveidošanu un uzturēšanu;
• nevienāda attieksme pret lauku iedzīvotājiem, jo mazo veikalu platība (līdz 300 m2 ) neļaus izveidot taras pieņemšanas punktu. Tas nozīmē, ka mazapdzīvotās vietās iedzīvotājiem nebūs pieejama iepakojuma nodošana un atlīdzības saņemšana;
• kas būs operators (Igaunijā un Lietuvā ir bezpeļņas uzņēmums, Latvijā nav šādas formas – vai tas būs sociālais uzņēmums?);
• vai iepakojuma pieņemšana būs manuāla vai automātiska?
• cik tas maksās patērētājiem un tirgotājiem?
• kā pašvaldību laukumi iekļausies depozītā, un kas maksās par sadārdzinājumu?
• cik izmaksās iedzīvotāju vides apziņas pozitīvā ietekmēšana?
Jautājumu šobrīd ir vairāk nekā atbilžu. LPS vides un atkritumu jautājumu tīkliņa dalībnieki nonākuši pie vairākiem secinājumiem un priekšlikumiem:
– jāturpina uzlabot konteinervākšanas sistēmu – jāizvieto trūkstošie dalītās vākšanas konteineri apdzīvotajās vietās, kur to nav pietiekami; jāorganizē dalītā vākšana (atkritumu somu sistēma) maršrutos reti apdzīvotās vietās;
– jāsakārto sistēma Rīgā (ieilgusi PPP modeļa iedzīvināšana), kur tiek savākta apmēram puse no sadzīves atkritumiem;
– jādiskutē par samaksu ar PET pārstrādātājiem par tīru, kvalitatīvu materiālu;
– jādomā par modernizēšanu, par atbalstu atkritumu mazināšanai un videi draudzīgam iepakojumam.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils ielā 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 01.01.2018 līdz 20.08.2021