Rīga 9°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZR vējš 0m/s
Piektdiena, 2024. gada 26. aprīlis 22:22
Vārda dienas: Alīna, Rūsiņš, Sandris
Laiks no Latvijas Pašvaldību savienības kongresa pērn līdz šāgada kongresam ir bijis gana spraigs, interesants un reizē lielas neziņas pilns. Saeimas vēlēšanas solīja jaunu politiku, jaunu valsts attīstības uzrāvienu. Neziņa turpinās… Šis arī laiks, kad neskaitāmas stundas pavadītas darba grupās, sniegti priekšlikumi, kas apspriesti ar pašvaldību speciālistiem un politiķiem gan komitejās, LPS un Novadu Valdes sēdēs, arī tīkliņu sanāksmēs. Vairāki jautājumi cerīgi pavirzījušies uz priekšu, bet citi iestrēguši uz nezināmu laiku, jo vienmēr parādās kādi svarīgāki jautājumi, kas tiek izcelti priekšplānā.
Kā tad virzās atkritumu apsaimniekošanas normatīvo aktu apspriešana un virzīšana?
Latvijā par visu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas organizēšanu savā administratīvajā teritorijā ir atbildīgas pašvaldības. Un lielā mērā no tā, kā organizējam šīs funkcijas izpildi, atkarīgs, vai dzīvojam tīrākā vai piedrazotākā vidē.
Atbildība par atkritumu apsaimniekošanas funkciju pašvaldībai ir neatkarīgi no tā, vai šī funkcija tiek īstenota ar pašvaldības kapitālsabiedrības, publiskās un privātās kapitālsabiedrības vai privātās kapitālsabiedrības starpniecību. Domei jāizdod saistošie noteikumi par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu savā administratīvajā teritorijā.
Novērtēts, ka valstī ik gadu rodas 600 000–700 000 tonnu sadzīves atkritumu un aptuveni puse no šā daudzuma ir bioloģiski noārdāmie atkritumi. Latvijā no kopējā sadzīves atkritumu daudzuma vairāk nekā 30% ir organiskie atkritumi. Par bīstamo sadzīves atkritumu (tie veido 1–2% no kopējā atkritumu daudzuma) apsaimniekošanas organizēšanu un koordinēšanu atbildīga ir valsts, tomēr sadzīvē radušos bīstamo atkritumu savākšanu arī organizē pašvaldības.
Kopš 1998. gada, kad Latvijā tika veidoti poligoni ar mērķi sniegt kvalitatīvus atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus fiziskām un juridiskām personām katrā atkritumu apsaimniekošanas reģionā (AAR), Ministru kabinets noteicis, ka visa teritorija sadalīta desmit reģionos. Kā būs turpmāk – jāvienojas nākamā gada laikā, kad diskutēsim un meklēsim kompromisus jaunajam atkritumu apsaimniekošanas valsts plānam.
Šā perioda prioritāte – dalīti vākti atkritumi, atkritumu reģenerācija un pārstrāde, lai apglabāt tos vajadzētu pēc iespējas mazāk. To var izdarīt, tikai kopā darbojoties un katram posmam uzņemoties atbildību savā jomā: valsts (normatīvie akti un atbalsta sistēma visos vājajos posmos) un pašvaldību (visu sadzīves atkritumu apsaimniekošana un sagatavošana reģenerācijai un pārstrādei) institūcijām ar privātajiem uzņēmumiem (pārstrāde, pakalpojumu sniegšana pašvaldībām). Jaunais izaicinājums, ko šobrīd jāsāk ar steigu risināt, – bioloģiski noārdāmo atkritumu atdalīšana, kompostēšana.
Vides jautājumu darba grupa (tīkliņš) pašvaldību atkritumu apsaimniekošanas jomā vienojusies par aktuālajiem jautājumiem, par ko arī diskutējām šā gada laikā Jūrmalā un Ādažos, lai veidotu pašvaldību kopīgo viedokli atkritumu apsaimniekošanas jautājumos un dalītos pieredzē.
Svarīgi – dalīto atkritumu savākšanas sistēmas un infrastruktūras attīstība (punkti, laukumi, apsaimniekošanas modeļu salīdzinājums).
Sadzīves atkritumu šķirošanā galvenais jautājums – kā labāk iesaistīt iedzīvotājus un komersantus atkritumu dalītā vākšanā? Pavērojām atkritumu svēršanu Jūrmalā, un dienas beigās bija šādi secinājumi:
– ilgtermiņa secinājumus varēs izdarīt 2020. gadā, kad būs apkopoti dati par 2019. gadu (2017. pret 2019. un 2018. pret 2019. gadu);
– ieviešot sistēmu, jāparedz būtiskas papildu investīcijas gan auto aprīkošanā, gan kārtējās izmaksās – beigu beigās sanāk ļoti dārgi pret nelieliem ieguvumiem;
– sistēma ieviešama tikai tad, ja pašvaldībā ir attīstīta dalīto atkritumu punktu/laukumu sistēma un labi sakārtota ceļu infrastruktūra;
– masas nezūdamības likums – privātmājas vai daudzdzīvokļu nami un publiskās teritorijas; lai mazāk būtu jāmaksā no privātā maciņa, vairāk atkritumu nonāk publiskās vietās;
– vai tiešām “piesārņotājs maksā” šajā modelī?
Turpinās diskusija par depozīta sistēmas ieviešanu. To izmantoja priekšvēlēšanu cīņās, bet netiek runāts par pamatjautājumiem – cik un kas maksās par sistēmas ieviešanu, kā tā tiks organizēta, kas un kā segs sistēmas uzturēšanas izdevumus, ko tas atrisinās, ja, pēc to valstu pieredzes, kas jau savlaicīgi ieviesušas depozīta sistēmu, tiek savākti tikai 3–9% no pudeļu apjoma, daudzas valstis atsakās, jo tas ir dārgi un neefektīvi. Skaidrs, ka jāturpina uzlabot plastmasas pudeļu (un ne tikai!) dalītās vākšanas sistēma, iedzīvotāju izglītošana, motivēšana un arī sodīšana, ja citādi nevar, taču reizē jādomā par neveiksmīga iepakojuma un taras mazināšanas iespējām, otrreizējo izejvielu efektīvas pārstrādes iespējām. Šie jautājumi jārisina kompleksi, jārēķina un tad jārīkojas!
Tādēļ Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) pasūtīja pētījumu, un to veica “Gateway & Partners”. Pētījumā noskaidrots, ka obligātās dzērienu depozīta sistēmas iepakojumu ieviešana attieksies tikai uz mazāk nekā 0,1% no kopējā atkritumu apjoma valstī, savukārt sistēmas ikgadējās izmaksas tiek prognozētas desmit reižu lielākas nekā pašreizējai apsaimniekošanas sistēmai. Būtisks arī fakts, ka no Latvijas tirgū esošajām dzērienu pudelēm depozīta sistēmā neiekļaujas aptuveni 17% vienību. Turklāt tiek prognozēts, ka, apsaimniekojot 90% no obligātajā depozīta sistēmā esošā iepakojuma, kopējie atkritumu pārstrādes rādītāji Latvijā tiks uzlaboti vien par 2%.
* Dalītā vākšana, ražotāju atbildības sistēma (RAS) un depozīts – jāraugās uz visu kopumu! Nepieciešams radīt vienotu pieeju un vienkārši saprotamu dalītās vākšanas sistēmu. Kopīgi ar zinātniekiem jāmeklē inovatīva sistēma, nevis jāizjauc esošā un jāievieš citās valstīs jau aizejošā sistēma.
* Jaunais atkritumu apsaimniekošanas valsts plāns un reģionu plāni – jau šogad jāsāk to veidot jaunu, modernu! Gribētos saņemt apkopotus precīzus datus, redzēt kopsakarības, kopapjomus – tātad beidzot ieraudzīt precīzus datus atkritumu apsaimniekošanas jomā! Nevajadzētu skriet pa priekšu ar izrautiem pasākumiem no kopīgas sistēmas. Nesajaukt esošo, bet uzlabot! Pašvaldības, atkritumu apsaimniekotāji, operatori, RAS, pārstrādes, reģenerācijas uzņēmēji u.c. – vienotā sistēmā.
* Vēl neizpratne, vai un kādas investīcijas būs nākamajā plānošanas periodā, īpaši – bioloģiski noārdāmo atkritumu dalītai savākšanai un pārstrādei. Par pārtikas atliekām domājot, būtu jāiemācās tās vispār neizmest! Nākamajā periodā investīciju būs mazāk, tādēļ vēl jo nopietnāk jāpiedomā, kā izdarīt vajadzīgākās lietas.
* Lielas problēmas ir ar nolietotām riepām – bezkontroles sistēmā kopumā sakrāti milzīgi apjomi! Risinājumus tam meklē Latvijas Riepu apsaimniekošanas asociācija. Riepu ievedēji nemaksā dabas resursu nodokli, iekļaujas ražotāju atbildības sistēmā (RAS) ar zemāko piedāvājumu, savukārt RAS piedāvā pārāk zemu cenu un pārstrādei vispār no sistēmas neko nemaksā! Sistēmā ir vēl daudz citu caurumu – pārvadātāji nemaksā par riepām ne nodokli, ne RAS-iem, bet maina riepas uzņēmumos, kur paši savām vajadzībām ieved, nolietotās riepas tepat Latvijā arī paliek. Tāpat problēma ir lietoto automašīnu ievešana ar 4–8 riepām, arī lietoto riepu tirdzniecība neiekļaujas sistēmā. Nolietotu riepu savākšanas un uzglabāšanas vietās veidojas lieli riepu uzkrājumi, kas ievērojami pārsniedz izsniegto atļauju limitus. Tiek veidotas nelikumīgas nolietoto riepu uzglabāšanas vietas.
Lēš, ka Latvijā šobrīd uzkrājušās ap 100 000 tonnu nolietotu riepu! Informācijai – Latvijas uzņēmumu pārstrādes jauda ir 5000–6000 t gadā. Pieprasījums pēc materiāla, kas iegūts no pārstrādātām riepām, ir ļoti mainīgs.
Turpinās diskusijas par zaļo publisko iepirkumu Latvijā. Sagatavotais gumijas materiāls varētu tikt izmantots spēļu un sporta laukumu segumā, gumijotajā asfaltā, trokšņu aizsargbarjerām u.c.
* Milzumliela problēma visā Eiropā ir iepakojums. Sapnis – neievest Latvijā otrreiz nelietojamas vai nepārstrādājamas lietas.
* Poligoni mainās – šķirošana, noliktavas un pārstrādes vietas. Jādomā, kā apglabāt tikai pašu mazumiņu!
Kā pareizāk apsaimniekot sadzīves atkritumus? Tas katras pašvaldības un kopīgi atkritumu apsaimniekošanas reģiona ziņā. Arvien vairāk pašvaldību izvēlas veidot savus uzņēmumus vai veido publisko un privāto partnerību, jo privāto komersantu skrējiens pēc zemākās cenas novedis pie tā, ka galvenais ir dabūt līgumu, un tikai pēc tam sākam domāt, kā to izpildīt. Nereti cenas ir tādas, kas pat nesedz atkritumu apglabāšanas izmaksas.
Katrā pašvaldībā jāizsver, kā objektīvāk noteikt atkritumu apjomu, kā godīgāk noteikt maksu atkritumu radītājam un kā labāk to visu administrēt un kontrolēt. To nevar noteikt visiem vienādu un cerēt uz rezultātu!
Tīras vides nodrošināšana ir pašvaldību autonomā funkcija. Labi sašķiroti atkritumi ir resursi, un pašvaldībai pašai tiesības izvēlēties veidu, kā šo funkciju labāk veikt un ko darīt ar saviem resursiem, kā kompensēt apzinīgajiem iedzīvotājiem un kā sodīt piesārņotājus.
* Ieilgusi problēma valstī – ticami dati. Tie nepieciešami gan pašvaldību un atkritumu apsaimniekošanas reģionu griezumā, gan valstī kopumā situācijas analīzei un priekšlikumu izstrādei.
Valdības deklarācijā paredzēts: iedzīvināsim modernu aprites ekonomiku, tajā skaitā pieņemsim jaunu atkritumu apsaimniekošanas plānu, lai veicinātu atkritumu pārstrādi un reģenerāciju, ieviesīsim depozīta sistēmu, pilnveidosim zaļā publiskā iepirkuma regulējumu, lai veicinātu to plašāku lietojumu.
Mums darbiņš ierastais – veidot vienotu pašvaldību viedokli šajos jautājumos un rūpēties par tīru savu administratīvo teritoriju!
Citās jomās darbi virzījušies līdzīgi.
Nepieciešama kārtīga zemes reformas normatīvo aktu inventarizācija, jo gandrīz visur reforma ir beigusies, bet Tieslietu ministrija kopā Valsts zemes dienestu, piepalīdzot Finanšu ministrijai ar VAS “Valsts nekustamie īpašumi” un Saeimas Juridiskā biroja speciālistiem, bremzē šos jautājumus, tajā pašā laikā spēcīgi bremzējot pašvaldību rīcībspēju ar pieprasītu resursu – zemi! Lauku zemju jautājumi risināmi gan zemes reformas likumu, gan Zemes pārvaldības likuma regulējuma ietvaros. Sarežģīti, pretrunīgi, dažādi kāzusi, atšķirīgi risinājumi, bet vienmēr jācenšas to darīt likuma ietvaros un nekaitējot saviem ļaudīm! Uzsākts darbs pie zemes politikas veidošanas, taču arī šajā grupā nosēdētās stundas ir ar mazu cerību uz saprātīgu un jēgpilnu rezultātu.
Turpinām analizēt un sekot līdzi lauku ceļu projektu ieviešanai. No birokrātiskajām pauzēm investīciju projektu ieviešanā cieš arī lauku ceļu programma (cenas nesamērīgi pieaug, darbi kavējas, kvalitāte krītas, plānoto sakārtoto ceļu kopgarums sarūk). Projekti jāiesniedz Lauku atbalsta dienestā līdz 2019. gada 1. decembrim, bet daļa pašvaldību vēl ir tikai ceļā uz to. Pozitīvā lieta noteikti ir kopīgi ar uzņēmējiem veiktā ceļu tīkla inventarizācija un prioritāro ceļu ranžēšana, ieguldījumu veikšana nepieciešamākajos objektos. Kaut līdzekļi tam būtu arī turpmāk un ne tikai no Lauku fonda!
Meža nozarē turpinājām diskusijas par pašvaldību meža apsaimniekošanas iespējamiem scenārijiem, pētot dažādus variantus, arī iespēju pašvaldībām izmantot meža kooperatīvos uzkrāto pieredzi.
Joprojām aktuāls jautājums ir par medību koordināciju komisiju lomu un darbību – zvēru postījumi pieaug, nenomedīto zvēru apjoms palielinās, meža un lauku īpašniekiem radot lielus zaudējumus. Daudzviet problēmas arī blīvi apdzīvotās vietās, un ir jāmeklē saprātīgi risinājumi.
Publisko ūdeņu apsaimniekošana iekšzemē šur tur vēl ir neinteresanta joma. Kopā jāsaprot, kas traucē, ko vajag normatīvajos aktos citādi. Daudzas pašvaldības aktīvi uzsākušas apsaimniekošanas plānu izstrādi un infrastruktūras veidošanu, kontroles uzlabošanu ar Vides aizsardzības un Zivju fonda līdzekļu palīdzību. Kopā ar Zemkopības ministriju tiek meklēts labākais risinājums vienotas datubāzes izveidei, lai atvieglotu informācijas uzkrāšanu, atskaitīšanos un kontroli.
Dzīvnieku aizsardzības jomā ir spēkā prasība par visu suņu reģistrāciju vienotajā datu sistēmā. Tas varētu nodrošināt saistošo noteikumu izpildi par kārtību un nodevu iekasēšanu attiecīgajā teritorijā un nepieciešamības gadījumā ļautu viegli atpazīt suņa īpašnieku, taču vēl liels procents suņu nav reģistrēti. Strīdus par pašvaldību maksām patversmēm jāatrisina līdz galam – datu pārbaudāmība, suņu īpašnieku identificēšana, čipēšanas jautājums patversmes suņiem. Kopā ar Valsts datu centru tiek meklēts risinājums datubāzes papildināšanai ar pašvaldību nodevas informācijas uzkrāšanu un atvieglotu maksāšanas paziņojumu izsūtīšanu. Šobrīd aktualizējies jautājums par patversmju uzturēšanu par publiskajiem līdzekļiem – mēģinājumi panākt apmaksu no budžeta par suni līdz 30 dienām (14 dienu vietā!). Suņu īpašnieku atbildība – tam vajadzētu būt pamatjautājumam.
Meliorācijas jomā – ilgstoši norit darba grupas diskusijas par meliorāciju pilsētās un ciemos, jo svarīgi veidot vienotu sistēmu noteces baseiniem, lai iespējami izvairītos no negaidīto lietavu, palu un plūdu radītajiem riskiem.
Ar pašvaldībām un Zemkopības ministriju kopā turpinām meklēt labākos modeļus vietējo produktu (pārtikas un arī koka un citu materiālu) iepirkumu organizēšanai. Iet ļoti lēni un smagnēji, jo bremzējoši faktori ir visās pusēs. Jāstimulē kopdarbības modeļu izmēģināšana, lai palīdzētu mazajiem, jaunajiem saimniekiem atsperties, reizē iegūstot kvalitatīvu pārtiku, ar pašu koku apmēbelētas publiskās telpas un citu vietējo preču un pakalpojumu aktivizēšanos. Tā vairotos ienākumi teritorijas cilvēkiem, un mēs atbalstītu savu, ne svešās ekonomikas...
Desmit gados daudz kas mainījies ne uz labu – iedzīvotāji pārcēlušies tuvāk centriem vai Rīgai, vai – kas vēl sliktāk – aizbraukuši prom no Latvijas. Vai tas ir kāds slepens mērķis – samazināt cilvēku skaitu valstī? Pierobežas rajoni ir tukši, un tā nav tikai pie robežas ar Krieviju vai Baltkrieviju – samērā tukša ir arī Ziemeļvidzeme un Dienvidkurzeme, Latvijas vidus daļa. Attālākās valsts teritorijas ir tukšas! Taču attāls nav slikts, atpalicis vai bezperspektīvs, kā mums daži ekonomisti cenšas iegalvot! Ļoti gribas cerēt, ka vilciens nav aizgājis uz neatgriešanos… Grūti samierināties, ka valsti nespējam redzēt kopumā! Mums nav reģionālās attīstības un apdzīvotības redzējuma. Analizējot budžeta veidošanu un redzot, kā nauda tiek mērķtiecīgi novirzīta nozaru ministrijām, ierēdniecībai, kontrolei, konkrētiem politiski izdomātiem centriem, secināms, ka tiek “piebeigti” reģioni. Pēdējos 20–25 gadus lauku reģioni nav bijuši prioritāro sarakstā!
Mēs Eiropā zināmā mērā esam unikāli ar to, ka lielākā daļa valsts iedzīvotāju dzīvo tuvu galvaspilsētai. Tas nav normāli! Tiek atbalstīti lieli projekti, lielas saimniecības, tiek strādāts lielos mērogos, bet blakus ir jābūt arī mazajām saimniecībām, mazajiem darbiem, mazajiem uzņēmējiem. Mēs zaudējam arī apdzīvotības ziņā, jo modernā zemnieku saimniecībā nav nepieciešams daudz darbinieku. Lielās saimniecības ir jāstiprina, bet – palīdzot tām, bija jāsaskata nepieciešamība attīstīties daudziem nelieliem vai maziem uzņēmumiem. Ja šodien Latvijā lielos apjomos audzē rapsi, kukurūzu un graudus, nav jābrīnās, ka nav ar ko pabarot Latvijas skolēnus. Skolu iepirkumos bieži uzvar lietuvieši, kaut mums vēl arvien ir ļoti daudz mazu saimniecību (~64% no visām).
Zinātnieku izstrādātās lauku attīstības pieejas pagājušā gadsimta 70.–80. gados izveidoja pamatu politikas izmaiņām. Politikā vienkāršoto pieeju “kļūsti liels vai dod ceļu citiem” pakāpeniski nomaina virzība uz lauksaimniecības sociālajiem un vides ieguvumiem. Tiek atzīta saimniekošanas sistēmu strukturālā dažādība, sekmējot lauku reģionu identitāti, mazo saimniecību loma mainās. Eiropa mainās! Mēs taču varam neiznīcināt to, kas mums ir, bet palīdzēt attīstīties!
Šobrīd mēs cītīgi “barojam” kaimiņu ekonomikas, bet nav izstrādāta mehānisma, kā vietējam skolniekam ēst vietējos produktus. Runājot par aprites ekonomiku (tās būtība – izmantot tuvumā esošus resursus, attīstīt tos, pievienot vērtību, izmantot un tad vērsties plašumā), mēs gadu gaitā no tās esam pagalam attālinājušies. Tā vietā Latvijā ieved, piemēram, iepakojuma materiālus, ko nevar pārstrādāt.
Bez vīzijas, kurai tic vairākums, teritorijai nav nākotnes! Vai mums katram tāda ir?
Paldies par aktivitāti LPS komitejās, darba grupās (tīkliņos) un ikdienā, lai varam veidot vienotu pašvaldību viedokli katrā jomā, aizstāvēt to sarunās ar ministrijām, Saeimas komisiju sēdēs un uzlabot mūsu cilvēku ikdienu!
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils ielā 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 01.01.2018 līdz 20.08.2021