Rīga 12°C, nedaudz mākoņains, bez nokrišņiem, ZA vējš 4m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 02. maijs 08:30
Vārda dienas: Sigmunds, Zigismunds, Zigmunds
Ar ko šīs pašvaldību vēlēšanas atšķiras no iepriekšējām, ja atskaita to, ka tās ir vēlēšanas svaigā gaisā, ja kaut kur pie iecirkņiem veidosies rindas?
Galvenā atšķirība ir tā, ka šoreiz vēlētāji nevar izvirzīt kandidātus no vēlētāju sagatavotiem sarakstiem. Tātad tas, kas vēl bija iespējams apmēram trešajā daļā pašvaldību (un visos gadījumos, kur tas bija iespējams, mēri nebija no Rīgas politiskajām partijām), šoreiz nebija iespējams. Bet to daļēji kompensē vietējo un reģionālo partiju piedalīšanās, līdz ar to tik liela tā atšķirība nebūs. Tomēr zināmā mērā demokrātijas kritums tas ir.
Kāpēc šādas izmaiņas tika ieviestas?
Tāpēc, ka Saeimā pārstāvētās politiskās partijas bija ļoti švaki pārstāvētas pašvaldībās. Tas patiesībā arī bija galvenais administratīvi teritoriālās reformas iemesls. Tie stāsti, ka kāds rūpējas par ekonomiku, neatbilst patiesībai, to ir ļoti viegli pārbaudīt: nav nekādu pasākumu, lai uzlabotu dzīvi novados. Politiskais mērķis ir uzvarēt vēlēšanas, panākt politisko pārdali starp Saeimā dominējošajām partijām un līdz šim pašvaldībās pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem.
Iepriekšējie soļi šajā virzienā bija kvotas ieviešana: vēlētāju apvienības vairs nevar piedalīties vēlēšanās tādos novados, kuros ir vairāk nekā 5000 iedzīvotāju. Tātad lielajās pašvaldībās vēlēšanās var startēt tikai partijas, tādu pašvaldību bija divas trešdaļas. Ieviesa arī vēlētāju kvotas, līdzīgi kā Saeimā, lai politisko spektru padarītu pēc iespējas viendabīgāku.
Tā ir attieksmes maiņa, konsolidācijas mēģinājumi, atteikšanās no mazajām, vietējām interesēm. Tas ataino kursu uz koncentrāciju un centralizāciju. Emigrācija lielā mērā tiek atzīta par labu. Šī reforma varētu būt vēl viens solis tajā virzienā, lai cilvēki atkal brauc prom no Latvijas.
Emigrācija, kas nepiedalās pašvaldību vēlēšanās?
Nē, emigrācija tādā nozīmē, ka tiek veidotas nomales. Pret nomales efektu nekādu pasākumu pagaidām nav.
Kas ir nomales efekts?
Paskaidrošu ar vienkāršu piemēru: ir Krāslavas un Dagdas novads. Abos ir pašvaldības, un Dagdas iedzīvotāji zina, ka viņu samaksātie nodokļi, visticamāk, tiks izmantoti Dagdā. Plus vēl gan Dagda, gan Krāslava, kas abas ieņēmumu ziņā uz vienu cilvēku reitingā atrodas aiz 110. vietas, kaut ko saņem no izlīdzināšanas fonda. Tātad pašlaik Dagdas novada iedzīvotāji zina, ka tā nauda, kas nonāk Dagdā, tiks izmantota novadā. Pēc reformas lielajā novadā būs vairāk vēlētāju no Krāslavas, un tas nozīmē, ka notiks pārdale: kopīgo interešu dēļ nauda pāries uz Krāslavu, bet Dagdā tās būs mazāk. Tas savukārt izraisīs arī to, ka infrastruktūra vairāk attīstīsies jaunajā novada centrā, bet vecajā centrā infrastruktūrā būs trūkumi. Nu, ne jau vienmēr tas tā būs, jo pašvaldība rēķinās ar visu teritoriju, bet kopumā tas ir nomales efekts. Jo lielāks novads, jo izteiktākas nomales.
Tātad nomales kļūs vēl nomaļākas un nabadzīgākas?
Jā. Ar to varētu cīnīties, ja būtu kāda īpaša programma. Par to runājam kopš reformas pirmās dienas: ja taisa šādu reformu, ir vajadzīgi pasākumi, lai cilvēkiem būtu iemesls turpināt dzīvi nomalēs. Tādi pasākumi varētu būt, piemēram, pašvaldību ceļu programma. Taču tā ceļu programma, kas ir saistīta ar reformu, nevienu centu neizmanto pašvaldību ceļiem un ielām, visa nauda iet valsts ceļiem. Valsts ceļi daļēji kaut ko risina, bet tie nerisina to problēmu, kuru izraisa šī reforma, – naudas dalīšanas principa un politikas pieņemšanas principa pārveidošanu.
Vai tas nozīmē, ka nomaļu attīstība tiek atzīta par neperspektīvu?
Zināmā mērā tā ir padošanās, jo līdz šim ar attīstību īsti neveicās. Reformas gaita ir šāda: 90. gadu sākumā bija cerība, ka mums būs apmēram 550 centru – pilsētu un pagastu –, kas attīstīsies, un virzījās uz to, lai katrā no šiem centriem dzīve turpinātos un attīstītos. Tad konstatēja, ka tas lāgā neiet, un uztaisīja pieckāršu samazinājumu, palika 119 centru. Bet izrādās, ka arī 119 centru neprotam attīstīt. Nu tad saīsinām sarakstu līdz 42 centriem… Katru reizi tā ir zināma atkāpšanās un signāls tās teritorijas iedzīvotājiem, bet vēl trakāks signāls uzņēmējiem: nav nekāda noslēpuma, ka bankas nekreditē neperspektīvas teritorijas. Attiecībā uz tādu teritoriju, kurā centra nav, būs ļoti grūti pierādīt, ka jums var dot kredītu. Ja kredītu nevar dabūt, jums nav viena no avotiem uzņēmējdarbības attīstīšanai. Ja jūsu teritorijā nelabo ceļus, tad arī uzņēmējs tur neieguldīs. Tā ir stratēģiska ilgtermiņa pārbīde, ka teritorija ap jaunajiem centriem kļūst tukšāka.
Kāda izskatīsies Latvija kādu laiku pēc reformas?
Jautājums ir arī iekšējs, jaunajās teritorijās ir iespējams izšķirties arī par policentrisku attīstību, bet pagaidām tas īpaši netiek stāstīts. Lielākā daļa domā, ka labums nāks no koncentrācijas. Piemēram, var sadalīt savu pakalpojumu sistēmu tā, ka arī iepriekšējos centros kaut kas paliek. Tas nav kā braukšana no Tallinas uz Tartu, kad igauņi gribēja Tartu uztaisīt ministriju, bet izrādījās, ka tāda braukāšana nav nemaz tik izdevīga; viena novada ietvaros uz sanāksmi var arī aizbraukt, nav tik traki. Tad administrāciju varētu joprojām izvietot homogēni pa teritoriju. Var gūt labumu no tā, ka kādus uzņēmumus veido ārpus centra. Bet tas ir nākotnes jautājums. Vispirms ir jāiegūst vara, jāsanāk kopā, jāskatās, kā sanāks, un tad jau pašvaldību vadītāji plānos.
No jūsu teiktā izriet, ka koncentrācijas tikai novadu centros varētu arī nebūt.
Varētu, bet pagaidām mums šajā ziņā nav veicies. Mēs neizveidojam reģionus, un reģionālā attīstība nenotiek. Jo, atsakoties no tā, ka reģionos ir politiski atbildīgi cilvēki, mēs nevaram uz reģioniem dabūt naudu. Ja arī dabūjam naudu, nevaram dabūt attīstību, jo nauda jāizmanto ar prātu. Nav kas pārstāv reģionu intereses, līdz ar to, ja mums partijas ir tikai Rīgā, tad arī attīstās tikai Rīga un Rīgas apkārtne. Latvija pašlaik ekonomiskā ziņā ir vismonocentriskākā valsts Eiropas Savienībā. Tas nozīmē, ka politiskā un administratīvā struktūra ļoti ietekmē attīstību. Pagaidām, ar mūsu pašreizējo kultūru un izpratni, tuvākajos gados mūs gaida koncentrācija jaunajos novadu centros.
Vai reforma tika veikta ekonomisku iemeslu dēļ un politiskā dimensija tai tikai pieslēdzās klāt?
Nē, otrādi – reforma tika veikta politisko dimensiju dēļ. Redzam, ka pašlaik notiek zināma pārbīde centrā. Vai tā notiks līdz galam, mēs nezinām, bet tas par trim jaunajiem politiskajiem spēkiem un vecajiem politiskajiem spēkiem nebija gluži joks, tā bija pārbīde uzstādījumos. Jaunie politiskie spēki caur šo reformu mēģina nostiprināties.
Ko tad jaunie politiskie spēki ar reformu ir griezuši sev par labu?
Šo vēlēšanu rezultāts būs ļoti svarīgs divos aspektos. Ja uzvarēs tās partijas, kas ir, teiksim tā, koalīcijā, tad pašvaldībām būs labvēlīgāki apstākļi un, iespējams, lielāka daļa no kopīgā valsts un pašvaldību budžeta tiks dota pašvaldībām…
Tātad jābalso par koalīcijas partijām?
(Smejas.) No šī viedokļa – jā.
Kas notiks, ja vēlēšanās uzvarēs citi?
Tad varētu turpināties tā politika, ko iezīmēja Kariņa valdība, – pret pašvaldībām. Pēdējie budžeti bija antipašvaldību budžeti, kad izņēma daļu no iedzīvotāju ienākuma nodokļa. Tiesa, to iesāka jau iepriekšējā valdība, bet tas joprojām tiek plānots. Arī nākamie plāni par nodokļu progresivitāti ļoti skars pašvaldības, pastiprinot nevienlīdzību to starpā, mainot pašvaldību izlīdzināšanas principus. Ļoti intensīvi ir jāglābj tās pašvaldības, kurām samazinās ieņēmumi, bet tās ir visas tās pašvaldības, kuras atpaliek vidējās algas ziņā. Tās nonāk ārkārtīgi kritiskā situācijā nodokļu politikas maiņas dēļ.
Galvenais jautājums ir Saeimas vēlēšanas, nevis pašvaldību vēlēšanas, šis ir ievads. Tā kā pie reformas taisīšanas galvenie bija Attīstībai/Par!, vai viņi tagad var cerēt uz labiem rezultātiem?
Redziet, reforma patiesībā tieši skar tikai mazāko daļu iedzīvotāju. Ja paskatāmies tās teritorijas, kuras pēc reformas nav mainījušās, redzam, ka tajās dzīvo lielākā daļa iedzīvotāju. Piemēram, Rīgu, Daugavpili reforma neskar. Tātad kārtējo reizi potenciālie zaudētāji no reformas ir tie, kurus pievieno. Piemēram, Kandava. Viņi zaudē skaidri un gaiši. Viņi bija reformas pionieri, pirmie brīvprātīgi uztaisīja lielu novadu, viņi bija paraugs visai Latvijai un tagad ir pie sasistas siles, jo viņus tagad paņem un vienkārši pievieno. Viņi ir zaudētāji, bet viņi kopā ar citiem, kurus pievieno, veido kādus 12 procentus iedzīvotāju. Līdz ar to tik liels tas efekts nav, tam ir cits raksturs: tās vietas, kurās pašlaik nedzīvo daudz cilvēku, negūst plusus. Tas gan būtu labojams ar saprātīgu centrālās valdības politiku, bet pagaidām tāda nav manāma. Teiksim tā, valdības prioritātes ir citas.
Kādas tās ir?
Tā jau vairs nav runa par pašvaldībām, bet par to, kurp mēs virzām Latviju. Mums ir diezgan bīstama tā “zaļā politika”. Nevis tāpēc, ka zaļā politika būtu slikta (diez vai atradīsim kādu, kurš teiks, ka nevajag tīru vidi), bet visi šie pasākumi ir bīstami citādā ziņā: ieguvēji ir ārpus Latvijas, nacionālā ekonomika no tā neiegūst. Pagriezt virzību, lai iegūtu cilvēki, kas šeit strādā un kam šeit ir īpašumi, lai tie arī vinnētu no kopīgās politikas, – to valdība nespēj atrisināt.
Vai to vispār ir iespējams atrisināt, neizstājoties no Eiropas Savienības, kur klimata apturēšanas mānija tikai pieaug, un Latvija vides ministra vadībā vēl mēģina skriet ratiem pa priekšu?
Latvija skrien ratiem pa priekšu, bet neskatās, ko dara citi. Viens piemērs: otrā līmeņa pensiju fondi. Absolūti neizdevīgi Latvijai. Mūsu pensionāri no tā nekad neko derīgu neiegūs, tikai to, ka viņiem būs mazākas pensijas. Mēs šajos fondos septiņu gadu laikā pārskaitām apmēram tikpat, cik kohēzijas politika mums dod no ES fondiem. Mūsu valdības dažādos laikos ir ļoti labi zinājušas, ka tas nav izdevīgi. Bet ir valstis, kuras uzdrošinās un nedara tā, kā dara Eiropa. Tāda ir Ungārija, ir Polija, kur, starp citu, ir tieši tāda pati pirmā līmeņa pensiju sistēma kā Latvijā, un tāda ir Igaunija, viņi ir veikuši pensiju reformu un atteikušies no obligāta otrā līmeņa. Bet mēs, kaut arī mūsu ministri ļoti labi zina, ka tas nav lietderīgi iedzīvotājiem, joprojām virzām šo lietu pretējā virzienā tikai tādēļ, lai Briselē labāk par mums domātu. Šī ir tā vispārīgā pozīcija: mēs esam ļoti gļēvi savu nacionālo interešu aizstāvēšanā.
Kur slēpjas šā gļēvuma ģenēze?
Politiķi jau nav tik brīvi, ka varētu darīt visu, ko viņi zina un kas viņiem sanāk. Ir koalīcija, mums politiskais spektrs ir tāds, kāds ir: ja viens runās pretī Eiropai, nevar zināt, ko citi koalīcijas partneri teiks. Tas nav tik vienkārši, bet skaidrības, kā Latvijai attīstīties, arī pašlaik nav. Ir neuzticība nacionālajam attīstības plānam, plānu raksta, bet ES naudas plāno citādi. Šeit ir konflikts starp sadarbības un sociālajiem partneriem un pašreizējo valdību, tiek rakstītas sūdzības Briselei un tamlīdzīgi… Protams, valdībai visvairāk rūp kovidkrīze – kā protam, tā darām. Žēl tikai, ka valdība nesadarbojās ar pašvaldībām vairāk no paša sākuma, katru soli nācās izkarot.
Vai var teikt, ka šī administratīvi teritoriālā reforma ir atgriešanās pie padomju laika rajoniem, atskaitot Pierīgu?
Reformas galvenie jautājumi šodien ir neskaidri. Piemēram, jautājums par iedzīvotāju padomēm. Ja tām paplašinātu pilnvaras, tad mēs atgrieztos pie sistēmas, kad 42 administratīvajās teritorijās, tai skaitā bijušajos rajonos, būtu otrs līmenis: pilsēta un pagasts. Pilsētām un pagastiem pagaidām atgriež tikai vēlēšanu tiesības, bet neatgriež naudu un kādus īpašumus; bet to visu vēl var izdarīt, attīstot šo ideju, var izveidot maziņas pašvaldības, kurām būtu maza kompetence atšķirībā no lielās kompetences, bet kaut kāda nauda un kaut kāda atbildība par pašām tuvākajām lietām varētu pāriet uz tām. Tas būtībā ir franču modelis, tur neviens netaisās likvidēt mazās municipalitātes, bet tām ir maz funkciju. Jaunā Pašvaldību likumprojekta otrajā lasījumā kaut ko no šādiem priekšlikumiem skatīs, bet otrais lasījums, visticamāk, būs atkarīgs no pašvaldību vēlēšanu rezultātiem. Joprojām nav iesniegts arī likumprojekts par administratīvo reģionu izveidi. Šie divi lēmumi būs, kad saskaitīs balsis. Ja paši uzvarēs vēlēšanās, tad gudros, kā labāk attīstīt pašvaldības. Ja ne, tad piebremzēs.
Vai pašvaldību skaita samazināšana veicinās pašvaldību attīstību?
To būs ļoti grūti pārbaudīt. Tāpat kā pēc iepriekšējās reformas. Tad aizbrauca 200 tūkstošu.
Bet vai viņi aizbrauca tāpēc, ka bija pasaules ekonomiskā krīze, vai tāpēc, ka bija reforma?
Nav īsti skaidrs. It kā jau iemesls varētu būt krīze, tā bija acīmredzama.
Bet bija arī iepriekšējā reforma, kas nesekmēja nomaļu attīstību. Mums nav piemēra, ka lielās pašvaldības necenstos un nedarītu. Piemēram, Kuldīga, Rēzekne, Gulbene centās un darīja, un droši vien cilvēkiem palika prātā daudz kas labs. Tajā pašā laikā jautājums par nomalēm bija ļoti uzskatāms arī šajos gadījumos. Ja jūs apbraukātu Kuldīgas novadu pa perimetru, redzētu, ka tur diemžēl migrācija notiek vēl straujāk nekā centrā.
Tas nenozīmē, ka nav labu ideju. Katra ievēlētā struktūra cenšas strādāt maksimāli labi tajos apstākļos, kādos tā ir nolikta. Ir zināma loģika, kas izriet no vēlēšanu likuma, no teritorijas izmēra, no tās struktūras, kādā veidā izveidojas deputātu padome un pārstāvniecība, un reālajiem politiķiem ir jāseko šai loģikai. Te nav runa par to, ka kāds slikti darītu, runa ir par to, ka pieņemtie strukturālie lēmumi ietekmē rezultātu.
Vai arī pašvaldībai ir vienalga, cik tā populāra?
Tas atkarīgs no tā, kā attīstīsies attieksme pret iedzīvotājiem. No vienas puses, pirmais Satversmes tiesas lēmums par reformu bija iedzīvotājiem ļoti negatīvs, jo pārliecinošs 98% balsojums Ikšķilē netika ņemts vērā. Otrs lēmums ir cerīgs, jo 83% balsojums Varakļānos tika ņemts vērā. Tas nozīmē, ka zināmā mērā Satversmes tiesā notikusi evolūcija, kas ietekmēs arī likumdevēju. Nākamais solis pēc šīs reformas ir iecerēts (ja likumu pieņems tādu, kāds tas tagad ir) līdzdalības demokrātijas lomas pastiprināšanā. Pastiprināsies iedzīvotāju līdzdalība. Tas automātiski nenozīmē, ka tas ir labi, jo pastiprināsies arī nestabilitāte. Tajā pašā laikā tas būs citādi, un rezultāts atkarīgs no daudzu apstākļu sakrišanas. Ir pilnīgi iespējams, ka lielāka iedzīvotāju līdzdalība var arī uzlabot kvalitāti.
Vai arī neuzlabot – kā parlamenta vēlēšanās vieni uztraucas par mazu vēlētāju aktivitāti, bet otri saka: paldies Dievam, ka tik maz, jo citādi arī visi trakie sanāktu vēlēt. Jautājums ir, vai tajā padomē, ko iecerēts izveidot, sanāks trakie vai arī pārstāvniecība no jau organizētās pilsoniskās sabiedrības, kura tajā teritorijā ir. Ja tur sanāk nejauši cilvēki, tie parasti ir kādi traki aktīvisti, un tas nemaz nav tik labi. Bet, ja būs labi izveidojies dialogs uz vietas (tas uzlabojas visu laiku) un viedokļus saprātīgi līdzsvaros, iznāks augstākas kvalitātes pašvaldība. Diskusija par to acīmredzot būs Saeimā uz rudens pusi.
Vai pašvaldībās nav līderu deficīta, un vai Saeimas vēlēšanas šos līderus neaiznes prom no pašvaldībām?
No vienas puses, tas būtu labi un loģiski, ka tie, kas nodarbojas ar politiku, izietu visus līmeņus. Te pat nav tik svarīgi, lai pašvaldības darba pieredze būtu Saeimas deputātam, bet ministriem gan tas nāktu par labu. Pieredze liecina, ka cilvēki, kas prot vadīt pašvaldību, mēdz būt labi ministri.
Jauniem cilvēkiem bieži vien izvirzīties ir vieglāk jaunos politiskos spēkos. Tas visumā būtu vērtējams pozitīvi: izpratne viņiem pieaugs mazliet vēlāk, bet viņi spēj ienest jaunas idejas, mainīties līdzi laikam.
Man tāds pamatskolas līmeņa jautājums: kāpēc cilvēki tiecas pašvaldību varā? Kas viņus velk – iespēja pašapliecināties, nauda vai vēl kas cits?
Uz šo jautājumu ir vidējā atbilde – tā saucamā publiskās izvēles teorija. Tā ir izveidojusies tikai XX gadsimta otrajā pusē un pieņem primitīvu skaidrojumu: cilvēki iet politikā un ierēdniecībā zināmā mērā savtīgu interešu dēļ. Bet tās savtīgās intereses ir saistītas ar darbu – tam cilvēkam ir jāuzvar nākamās vēlēšanas, it sevišķi, ja viņš pārstāv kādu spēku. Viņam varbūt patīk vara vai šis darbs. Tas patiesībā ir ļoti radošs, grūts un ļoti riskants: gandrīz katru dienu ir risks, ka viņam nāksies pārkāpt likumu. To ir tik daudz, ka neviens visus likumus nevar izlasīt. Pašlaik likumu kopā ar Ministru kabineta noteikumiem ir pāri par pieciem tūkstošiem, cilvēka mūžs var būt par īsu, lai visus izlasītu. Tajā pašā laikā formāli viņš atbild par jebkuru pārkāpumu, un naudas viņam ir trīsreiz mazāk, nekā nepieciešams visu obligāto nosacījumu izpildīšanai. Šādos apstākļos viņam ir jāstrādā. Tur principā variantu nav, viņam nākas strādāt sabiedrības interesēs.
Tātad deputāts riskē ar cerību, ka arī likuma uzraugi neizlasa visus likumus?
Nē, viņi lasa. Eksistē vairāki tiesību principi, kas ļauj šos jautājumus atrisināt. Pamatā tas ir proporcionalitātes princips – ka ne tikai jāievēro likuma burts, bet arī jāsamēro darbības saistība ar sabiedrībai nozīmīgiem rezultātiem. Valsts pārvalde pamazām pie tā pāriet aizvien vairāk. Teiksim, jautājumā par to, vai Dundagas pašvaldība tika atlaista labi vai slikti, pozitīvi bija tas, ka vismaz trešā daļa teksta ir veltīta šī jautājuma skatīšanai no proporcionalitātes principa viedokļa. Ja likumu ir pārāk daudz, tad pašiem jāatbild par to, kā tie tiek interpretēti.
Runājot par novadu apvienošanu, vai visas apvienošanas ir jēdzīgas? Piemēram, Babītes un Mārupes novada apvienošana – vai tas ir labi?
Domāju, ka slikti. Pašlaik šo teritoriju spēks ir tieši tajā, ka tās nav republikas pilsētas. Tās ir ārpus Rīgas, un izrādās, ka tur ir vieglāk nekā Rīgā piesaistīt darbaspēku, veidot dzīvojamo fondu un attīstīt uzņēmējdarbību. Abu šo novadu apvienošanā neloģisks ir tiešās satiksmes trūkums, pāri purviem neviens ceļu netaisīs. Abas ir augošas pašvaldības, uzņēmējdarbības infrastruktūra veidojas ļoti strauji. Abas pašvaldības bija pret apvienošanu, bet ministrijai tas bija principa jautājums. Droši vien izšķirīgais bija tas, ka lielākā teritorijā politiskajām partijām būs vieglāk konkurēt savā starpā.
Cik ilgi noturēsies šī reforma? Vai drīz nebūs jātaisa atkal jauna?
Droši vien ne. No iepriekšējās reformas līdz šai pagāja 12 gadu, kā Pašvaldību savienība bija prasījusi. Cits jautājums, ka ar Varakļāniem paspēja, bet būs jau jātaisa arī nākamie lēmumi. Satversmes tiesa pati sevi ir iedzinusi stūrī – vienā gadījumā ir atbalstījusi iedzīvotājus, otrā nav atbalstījusi. Izskatās, ka šajā reformā daudz labāk nekā iepriekšējā būs ar informāciju. Iepriekšējās reformas viens no lielākajiem noziegumiem…
Noziegumiem?
Vainīgo nevarēs atrast, bet noziegums ir tāds, ka līdz ar reformu likvidēja teritoriālo statistiku. Tas nozīmē, ka nebija iespējams paskatīties, kādi ir sociāli ekonomiskie rezultāti pagastos pēc reformas. Statistikas pārvalde pakļāvās spiedienam, ka naudas tam nav un nebūs, un pārtrauca vākt datus. Līdz ar to 2013. gadā iepriekšējās reformas rezultāti tika iegūti “pēc sajūtām” – apjautāja politiķus, cilvēkus… Nekādu skaitļu, nekādu rādītāju! Šoreiz ir cita situācija, jo Eiropā ir nākusi modē eksperimentālā statistika un Statistikas pārvalde to ir ieviesusi par ES naudu. Tas dos iespēju runāt par reformas rezultātiem daudz sakarīgāk, redzēt, vai algas un cilvēku skaits ir audzis vai samazinājies, vai skola vēl ir, kur palikuši skolu beidzēji, un tamlīdzīgi. Tiesa, balsojot par likumu, valdībai izdevās izvairīties no atskaites par rezultātiem reizi gadā, tā būs reizi četros gados.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils ielā 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 01.01.2018 līdz 20.08.2021