Svētdiena, 2026. gada 01. novembris 16:56
Vārda dienas: Ikars
Vai jaunie novadi ir gatavi dzīvei jaunajos apstākļos?
Pašvaldību situāciju pēc administratīvi teritoriālās reformas šobrīd nevar skatīt atrauti no tās krīzes, kas nāk līdz ar Covid–19. Šis ir tas laiks, kad tie, kuri būs gudri, izies stiprāki gan no šīs krīzes, gan administratīvi teritoriālās reformas kontekstā. Es gribu runāt par visiem šiem apstākļiem kopumā, lai mēs gan pēc krīzes, gan pēc reformas kļūtu spēcīgāki. Lai ir dialogs starp pašvaldībām un valdību, lai abas puses saklausītu viena otru, ko otrs saka, un tā ir arī izpratne, ka nevar savas problēmas risināt uz otras puses rēķina. Ikdienā notiek darbs, lai šī situācija uzlabotos. Otrs, kas ir jādara pēc reformas, – jāmazina reģionālā nevienlīdzība. Nevar būt situācija, kad Latvija reģionālās nevienlīdzības ziņā ir vienā no pēdējām vietām Eiropas Savienībā. Un šeit būs kopīgi vajadzīga šī līdzsvarotā attīstība visā Latvijā, kas noteikti saistās ar nozīmīgiem līdzekļiem, kuri ir jāatrod.
Vēl mēs ļoti daudz esam dzirdējuši un šur tur dzirdam, ka visi atsaucas uz administratīvi teritoriālo reformu kā tādu garantiju, ka nu tikai nāks risinājumi. To arī dažādas mūsu valsts amatpersonas intervijās teica, ka reforma būs kā tāda burvju nūjiņa. Īsti jau uz to vairs atsaukties nevarēs, šeit būs jāsāk strādāt un jāatceras, ka, lai gan reforma neskar visus Latvijas iedzīvotājus – tā neskar Rīgu, sešas lielās pilsētas un septiņus novadus –, tā tomēr skar lielāko daļu Latvijas teritorijas. Līdz ar to valdībai un Saeimai tas uzliek lielāku papildu atbildību domāt, kā sabalansēt šo kopējo valsts attīstības politiku, lai ieguvēji būtu visā Latvijas teritorijā. Un te jāskatās, ko deputāti sasolīja uz vietām un kā šos jautājumus risinās uz vietas tajos novados, kurus skāra reforma, – kā sabalansēs sociālos jautājumus, kā sabalansēs un turpinās attīstību, kā risinās izglītības un skolu izvietojuma jautājumu. Pēdējais jautājums vispār, manuprāt, būtu jāskata nevis vietējā, bet reģionālā līmenī. Noteikti jāattīsta jaunas, veiksmīgas dialoga formas un iespējas starp tām pašvaldībām jeb teritorijām, kuras apvienojās, un starp pašvaldībām un valsti kopumā. Un te šobrīd ievēlētajiem deputātiem būtu jāaizmirst, ka viņi nāk no kādas konkrētas teritorijas, šeit uzreiz vajadzētu noskaņoties un domāt par kvalitatīvu pašvaldības funkciju nodrošināšanu visā teritorijā.
Reģionu attīstībā tuvākajos gados noteikti lielu lomu vajadzētu spēlēt ES Atveseļošanas fonda līdzekļu apguvei. Vai pašvaldībām šobrīd ir skaidrs, kam, cik, kādiem mērķiem un pēc kādiem kritērijiem šie līdzekļi tiks piešķirti?
Tie nebūs vienīgie līdzekļi, kas ienāks Latvijā. Mēs esam uzsvēruši, ka visi šie līdzekļi būtu jāskata kopā kontekstā ar to, kādu ietekmi tie atstāj uz visas Latvijas teritorijas vienmērīgu attīstību. Atveseļošanas fonda apgūšanai būs Ministru kabineta noteikumi, ar kuriem jāpanāk, lai nauda nonāk visos reģionos, lai tās efektivitāte būtu lielāka. Jo nav jau tā, ka līdzekļi vajadzīgi tikai Rīgā, līdzekļi ir vajadzīgi visā Latvijā, un tas būs efektīvas plānošanas jautājums, kā ieguldīt arī reģionos. Pašvaldību savienībai, tāpat kā citiem sociālajiem partneriem, ir bijusi iespēja piedalīties darba grupās, sanāksmēs, lai izteiktu savu viedokli plāna izstrādes gaitā, kas ir iesniegts Eiropas Komisijā.
Tajā pašā kontekstā: jūs iepriekš izteicāties par reģionālo nevienlīdzību, kas jāizskauž līdz ar šo reformu. Kādā vektorā šī nevienlīdzība ir? Rīga pret pārējo Latviju vai vēl kāds sadalījums?
Nevar būt tā, ka Rīgas reģions iet ar strauju atrāvienu uz priekšu iepretim Kurzemei, Latgalei, Zemgalei vai Vidzemei. Un te jebkuras politikas izstrādātājam būtu jādomā, kādus līdzekļus un kur ieguldīt. Pašvaldības, piemēram, runā par mājokļu pieejamību reģionos, kas savukārt būs cilvēkresursu piesaistes līdzeklis reģioniem.
Un tas primāri ir nepieciešams uzņēmējiem, tāpat kā reģionālie industriālie parki. Papildus, ja nemaldos, 330 miljoni eiro tiks nevienlīdzības mazināšanai. Tā izpratne ir kopīgi gūta. Paliek reģionālie autoceļi, par ko mēs vēl runājam. Jo ir nepieciešama mobilitāte. Slikti, ka tieši pašvaldību autoceļiem šis finansējums netiek paredzēts, vietējo autoceļu finansējums, ja nemaldos, ir palicis 2008. gada līmenī. Skolu tīkls – tur arī būs vajadzīgi papildu līdzekļi, ārstniecības iestādes – arī reģionos, ne tikai Rīgā, slimnīcām ir nepieciešams papildu finansējums gan ēku un iekārtu modernizācijai, gan personālam. Valstij ir ļoti ambiciozi plāni klimata pārmaiņu jomā, taču, lai tos realizētu, nepieciešami ļoti lieli līdzekļi. Kaut vai lai nomainītu skolēnu vai sabiedrisko pārvadājumu pakalpojumu sniedzēju autobusus uz videi draudzīgu dzinēju busiem.
Atveseļošanas fonda klimata komponentei jau lielākoties ķepu ir uzlikusi Rīga, vai ne tā?
Arī Rīgai tas ir vajadzīgs, un to līdzekļu tāpat nepietiks, bet vajadzīgs tas ir arī pārējai Latvijas teritorijai. Īres mājokļu celtniecībai arī būtiski nepietiks līdzekļu. Klientu apkalpošanas centriem arī līdzekļu nepietiek.
Jūs vairāk runājat par to, kā vajadzētu būt, bet jautājums: vai realitātē reģioni netiks apdalīti?
(Pauze.) Man ir pārliecība, ka, ja mēs kopīgi sekosim līdzi un izteiksim viedokli, tad reģionus neizdosies apdalīt. Jo, ja apdalīs reģionus un neredzēs Latvijas teritoriju kopumā, tas kaitēs valsts attīstībai. Un, ja cilvēki uz vietas redzēs, ka viņi tiek apdalīti, viņi dosies projām no tās teritorijas, tas jau ir pierādījies. Un, ja cilvēks izkustas, viņš vairs nedodas tikai līdz galvaspilsētai Rīgai, viņš dodas pāri robežai. Un tas mūsu valstij noteikti nav vajadzīgs.
Atsevišķās sarunās ar premjeru es dzirdēju atbalstu. Un, tieši par reģionālajiem ceļiem runājot, premjers teica, ka pats personīgi runās Briselē un centīsies pierādīt, ka tie ir nepieciešami Latvijas ekonomikai, visai valsts teritorijai. Es ceru, ka Eiropas Komisijai iesniegtajā plānā pamatojums tam būs gana atbilstoši uzrakstīts un mēs šo naudu dabūsim. Tas ir par reģionālās nozīmes ceļiem. Vietējās nozīmes ceļiem mēs naudu nedabūsim, un te nu Pašvaldību savienība visu laiku aicina Satiksmes ministriju izstrādāt šo ceļu – gan reģionālo, gan vietējās nozīmes – attīstības programmu. Bet tādas nav.
Un ko ministrs Tālis Linkaits atbild?
(Nopūta.) Viņš nav noliedzis šīs programmas nepieciešamību, bet pagaidām programma nav izstrādāta. Bet ir vēl tāda lieta, ka ne jau tikai ar tiem ES līdzekļiem, kas nāk kā palīdzība vai aizņēmums, mēs varam attīstīt šo jomu, mums ir jāparāda, manuprāt, arī mūsu pusē, valsts pusē, labā griba, ka tā infrastruktūra mums ir svarīga, un jāparedz arī no valsts puses līdzekļi, kas tiktu tieši šiem ceļiem. Arī ar premjeru mums ir par reģionālās nozīmes ceļiem gadskārtējas sarunas, un izskan atgādinājums un aicinājums šos līdzekļus gan palielināt, gan nodrošināt. Diemžēl šeit tie līdzekļi ir pat samazināti. Uz vietas teritorijās cilvēki to ļoti jūt. Jo te ir arī runa par administratīvi teritoriālās reformas solījumiem, ka tiks nodrošināti iedzīvotājiem svarīgi pakalpojumi, ekonomiskā izaugsme. Taču bez ceļiem mums tas absolūti neizdosies: ja nebūs normāli izbraucamu lauku ceļu, nekāda reģionālā izaugsme nav iespējama. Ir jābūt arī plānam B, kā šādos apstākļos notiks novadu attīstība.
Vērojot, kā šobrīd notiek koalīciju veidošanās pašvaldībās, vai jums izskatās, ka šis process daudzmaz atspoguļo vēlētāju izteikto gribu, vai arī tur var novērot arī kādas centrālās varas partiju spēles, kas kaut ko piesola no Rīgas, kā rezultātā šur tur parādās kādi neloģiski salikumi un kompromisi?
Šādā veidā es tās lietas noteikti negribētu sasaistīt. Piemēram, uzreiz pēc tam, kad parādījās absolūti neveiksmīgais jaunā labklājības ministra izteikums par pašvaldību šķirošanu finansējuma novirzīšanā, viņš uzreiz meklēja tikšanās iespēju, un šī tikšanās izvērtās ļoti laba. Viņš apliecināja, ka pret pašvaldībām šī attieksme būs absolūti vienāda, neskatoties pēc politiskās piederības, un tas savukārt saskan ar to, ko es iepriekš teicu. Vēl jo vairāk, ja publiskajā telpā parādītos ziņa par to vai citu līdzekļu novirzīšanu konkrētām teritorijām, tad medijiem ir iespēja īpaši pasekot līdzi, kā veidojas šie konkursi, kas ir uzvarētāji, vai šie noteikumi ir ievēroti. Galu galā, kāds ir mūsu kopējais mērķis? Dzīvot labākā zemē! Un ar atklātību un caurspīdīgumu mēs varam noņemt šaubas no tā vai cita procesa. Bet, runājot par koalīciju izveidi, noteikti būs pašvaldības, kur vietējie līderi ir samācījušies no neveiksmīgām vai interesantām dažādām sarunām valsts līmenī un izmantos šos paņēmienus arī uz vietas, bet tie nebūtu tie labākie piemēri.
Tad, jūsuprāt, ministrs Gatis Eglītis drīzāk neveikli pateica, ko nebija domājis, vai tomēr ministram paspruka patiesība par to, kā tiek kārtotas lietas?
Es atbildētu citādi, ka ministrs man apliecināja to, ka viņš šādi nākotnē nerīkosies. Pēc viņa vārdiem, šis viedoklis bija nepareizi atreferēts un pašvaldības šādā veidā netiks dalītas. Ministrs arī nekavējoties meklēja tikšanos, lai izskaidrotu pārpratumu.
Kā šo dialogu starp pašvaldībām un valdību, par ko jūs runājat, ietekmēs tas, ka nesenajās pašvaldību vēlēšanās uzvarētājas ir partijas, kuras valsts līmenī ir opozīcijā, – Zaļo un Zemnieku savienība un Latvijas Reģionu apvienība?
Tā varbūt ir, ja politiski paskatās, bet es un Pašvaldību savienība kopumā vienmēr ir strādājusi tā, ka šī politiskā piederība nav primārais. Jo tas ir pašvaldību darbs, pašvaldību funkcijas, un pilnīgi vienalga, no kāda politiskā spēka tajā vai citā pašvaldībā ir ievēlēti cilvēki, – uz to mēs esam vienmēr likuši akcentu, un esmu pārliecināts, ka tā būs arī turpmāk. Tāpēc šis domāšanas veids ir jāmaina visiem un jāattīsta dialogs. Arī pašvaldībās šādi partijiski strīdi nenotiek, mēs pašvaldībās runājam kā vienots spēks. Protams, pašvaldībām ir dažādas intereses – ir lielākas, ir mazākas, ir piejūras vai pierobežas pašvaldības, kas piešķir savu specifiku, – bet pašvaldību jēdziens, pašvaldību funkcijas ir tas kopīgais, kas mūs vieno.
Mēs zinām, ka Eirobarometra dati rāda: pašvaldībām uzticas 48% iedzīvotāju, turpretī valdībai tie ir 23%, mūsu parlamentam uzticas 21%, un, ja mēs paskatāmies uz politiskajām partijām, par ko jūs vaicājāt, tad tur šī uzticēšanās ir tikai 7%. Tāpēc vien mēs nevaram te pievilkt partiju intereses, jo pašvaldībās iedzīvotāji vērtē cilvēkus, un šogad vēlēšanās šī stabilitāte ir novērtēta pat vēl vairāk. Bieži saka – aizsēdējušies pašvaldību vadītāji, bet kāpēc to nesaka par Saeimas deputātiem, kuri ir trešo vai ceturto sasaukumu, vai tas ir labi vai slikti? Tas ir vēlēts amats, un, runājot arī ar kolēģiem Eiropā, viņi saka, ka jebkura vēlēta amatpersona, arī pašvaldību vadītājs, ja viņam ir bijusi ilgstoša uzticība, tad, jo ilgstošāk amatā, jo viņš ir cienījamāks cilvēks. Tas amats jau netiek nelikumīgi vai kaut kādā nepareizā veidā iegūts, tā ir vēlētāju uzticība, kas to nodrošina.
Kad jūs tā sakāt, man atmiņā ir Valsts prezidenta vārdi, kad viņš maijā, uzrunājot LPS biedrus, teica, ka “mēs labi zinām, kurās pašvaldībās ir izveidojusies centralizēta varas hierarhija un noslēgts varas kartelis”. Jūs sapratāt, par kurām viņš runā?
Es negribētu šajos vārdos iedziļināties, es neredzēju tam pamatu. Šeit tad ir jārunā atklāti… Nu nevar jau varu nopirkt, nu nevar tādā veidā, nu. Tad jau mēs nedzīvojam demokrātiskā valstī, tad mums ir jāatkāpjas no tām idejām, kuras paši sev esam uzstādījuši par mērķi. Un, ja kādas šādas tendences parādās, mums tās vienkārši kopā ir jālikvidē, pat ja tikai kāda nojausma ir bijusi par tām. Tā nedrīkst būt.
Valsts prezidents Egils Levits arī nu jau no Saeimas tribīnes ir devis mājienu, ka gaida no Saeimas, lai tā beidzot pieņemtu desmit gadus marinēto Vietējo pašvaldību referenduma likumu. Jūsuprāt, vai šī prezidenta vēlme ir jāskata kontekstā ar viņa izteikumiem par varas karteli dažās pašvaldībās, un kā jūs vispār raugāties uz šāda likuma nepieciešamību?
Man liekas, tā bija ļoti apsveicama iniciatīva, kas nāca no daudzām pašvaldībām, – noskaidrot iedzīvotāju viedokli par administratīvi teritoriālo reformu. Nevajadzēja toreiz pašvaldību ministrijai ierobežot pašvaldības, ka tās nedrīkst veikt šādas aptaujas, kas līdzinās vietējiem referendumiem. Aizgāja pat līdz toreizējā ministra Jura Pūces iesniegumam Ģenerālprokuratūrā, un, manuprāt, tas bija tāds pretējs virziens. Kaut vai Varakļānos iedzīvotāji, lai izteiktu viedokli, ka vēlas pievienoties Madonas novadam, paši vāca naudu prasības iesniegšanai Satversmes tiesā. Viņus nesadzirdēja. Arī Ikšķiles iedzīvotāji plaši izteica savu viedokli.
Ja mēs skatāmies uz Pašvaldību hartu, arī šodien pašvaldībām ir tiesības noskaidrot iedzīvotāju viedokli būtiskos jautājumos, es te nerunāju par aptaujām referenduma izpratnē, bet tur ir arī referenduma pazīmes. Un tas ir tikai normāli, ka to izmanto jau šodien. Ja nākotnē tie būs referendumi ar referenduma spēku, viss kārtībā, bet pašvaldībām nedrīkstētu būt nekādi ierobežojumi iedzīvotāju viedokļa noskaidrošanā. Protams, es atbalstu šāda likuma nepieciešamību, jo tad ir arī vieglāk strādāt deputātiem. Protams, šādā veidā var izpausties populisms, taču pastāv tautas veselā saprāta balss, un Šveice šajā ziņā ir piemērs. Arī Latvijā šāda kultūra ir nepieciešama.
Vai tā sabiedrības sašķeltība, kas šobrīd ir jautājumā par vakcināciju un Covid–19 ierobežojumiem, nebiedēs partijas no pašvaldību referendumu ieviešanas? Tāpat bailes no populisma viļņa, kas jau mūs ir skāris.
Nu tad man atkal jāsalīdzina atbalsts politiskajām partijām, kuras piedalās lēmumu pieņemšanā un kurām uzticas tikai 7%, un pašvaldības, kam uzticas 43% iedzīvotāju. Nesalīdzināmi vairāk nekā politiskajām partijām. Tad uz kuru var vairāk paļauties? Kur ir atbilde?
Jūs gribat teikt, ka, dodot pašvaldībām lielākas pilnvaras ar pandēmiju saistītajos jautājumos, iedzīvotāji to lēmumiem uzticētos vairāk nekā šobrīd valdības lēmumiem?
Neapšaubāmi! Noteikti! Jo, tiklīdz pagājušā gada martā sākās krīze, tieši mēs, Pašvaldību savienība, bijām lielākie informācijas devēji uz vietām par dažādiem aspektiem. Jau toreiz mēs diskutējām ar Rīgu par nepieciešamību pašvaldībām dot informāciju par Covid–19 skartajām personām, bet tas tika iztulkots, ka “kur tad domes priekšsēdētājs liks šo informāciju”. Bet informācija jau vajadzīga darbam gan pašvaldību sociālajiem dienestiem, gan pašvaldību policijai. Un tagad, kad vairāk nekā gads ir pagājis, jau tiek runāts par informēšanas nepieciešamību, protams, ievērojot personas datu aizsardzību. Manuprāt, jau no laika gala profesionālāk plānojot un izmantojot pašvaldību resursus, un uzticoties, efekts krīzes pārvarēšanā būtu daudz lielāks. Protams, vakcināciju var veikt tikai valsts un veselības aprūpes sistēma, bet pašvaldības var nākt palīgā un pašvaldības savus iedzīvotājus daudz labāk var pārliecināt, iedot pamatojumu, kā mēs kā vakcinēti cilvēki radām sev drošību un neapdraudam savus līdzcilvēkus. Mazākās kopienās ir lielāka savstarpējā solidaritāte. Te ir atkal uzticēšanās jautājums, cilvēki vairāk uzticas saviem vietējiem līderiem.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils ielā 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 01.01.2018 līdz 20.08.2021
(0)
