FUNKCIJU VEIDI – AUTONOMĀS UN DELEĢĒTĀS FUNKCIJAS

Eiropas vietējo pašvaldību hartā nav apzīmējuma “pašvaldību funkcijas”. To vietā lieto divus atšķirīgus terminus – uzdevumi un kompetence. Mūsdienām atbilstošāks vārds ir otrais, kas atbilst priekšstatam par patstāvīgu pašvaldību, kuras kompetence pamatā nodalīta no valsts kompetences (pienākumiem un tiesībām, nevis prasmēm), bet daļa kompetences var būt dalītā atbildībā. Vārds “funkcija” labāk atbilst nevis plurālisma, bet totalitārisma situācijai. Ja valsts ir vienots organisms ar vienu mērķi, tad situāciju labāk raksturo vārds “funkcija”. Ja valstī sadzīvo (sadarbojas, konkurē, komunicē) daudzi organismi, tad vārds “kompetence” ir labāks. Tomēr atbilstoši tradīcijai un likuma burtam turpmāk tiks lietots apzīmējums “funkcija”.

Hartā tiek minēti divi pašvaldības darbības gadījumi:

– kad pašvaldība darbojas uz savu atbildību saskaņā ar likumu;

– kad pašvaldība darbojas valsts uzdevumā.

Pirmā veida funkcijas Latvijas likumdošanā sauc par autonomajām funkcijām, otrā veida – par deleģētajām.

Autonomās funkcijas rodas trīs atšķirīgos gadījumos:

* uzskaitot tās tieši likuma “Par pašvaldībām” 15. pantā (agrāk tās tika dēvētas par pastāvīgajām funkcijām);

* nosakot tās citos likumos (agrāk tās tika dēvētas par citos likumos uz laiku noteiktajām funkcijām);

* uzņemoties šīs funkcijas patstāvīgi, bez likumdevēja norādes – ar domes lēmumu (šīs funkcijas tiek dēvētas par brīvprātīgajām iniciatīvām).

Pašvaldību tiesības attiecībā uz visām trim autonomo funkciju formām ir vienādas, taču atšķiras to finansēšanas nosacījumi.

Saskaņā ar Eiropas vietējo pašvaldību hartu pašvaldību atbildībai autonomo funkciju jomā normāli jābūt pilnai un ekskluzīvai. Tomēr prakse ir citāda: valsts aizvien vairāk šo funkciju veikšanas nosacījumus reglamentē ar likumiem un Ministru kabineta noteikumiem. Ciktāl tas nav izdarīts, pašvaldība visā autonomās kompetences jomā var izdot arī savus saistošos noteikumus.

Eiropas Savienībā viedokļi par to, cik tālu jānotiek integrācijai, dalās. Daudz piekritēju ir būtisku jautājumu saglabāšanai dalībvalstu suverenitātē. Tomēr Eiropas Komisija cenšas arvien vairāk jautājumu noregulēt visā Eiropā vienādi. Soli pa solim dalībvalstu parlamenti zaudē patstāvību. Tas noved pie ķēdes reakcijas: nacionālajā līmenī sāk regulēt jautājumus, kas būtu atšķirīgā veidā risināmi pašvaldībās. Tāpēc formāli funkciju var noteikt kā pašvaldības autonomo, bet valsts iejaukšanās šo funkciju padara par dalītas atbildības funkciju, kuru lielā mērā regulē Saeimas likumi un Ministru kabineta noteikumi.

Pašvaldības sūtība ir maksimāli izmantot dažādības iespējas savu iedzīvotāju labā.

Deleģētās funkcijas valsts deleģē ar likumu vai Ministru kabineta noteikumiem. Par tām atbildīga ir valsts (arī tiesā, ja kāda persona nav apmierināta ar pašvaldības rīcību šo funkciju izpildē). Valstij arī jāfinansē šīs funkcijas, ja pašvaldība brīvprātīgi nepiekrīt pati uzņemties daļu no finansiālās atbildības.

Līdz šim nav sakārtots jautājums par citos likumos noteiktajām funkcijām. Tās var būt gan autonomās, gan arī valsts deleģētās. Nepieciešamība tiesā noteikt, no kura budžeta – valsts vai pašvaldības – sedzami personai nodarītie zaudējumi, nākotnē kļūs par stimulu šo jautājumu sakārtot. Pagaidām izpratne vairāk saistās ar tradīcijām nekā skaidru norādi likumos.

Likumā “Par pašvaldībām” noteiktās autonomās funkcijas

Termins “pastāvīgās funkcijas” kopš 2005. gada februāra grozījumiem ir izslēgts no likuma “Par pašvaldībām”. Pastāvīgās funkcijas bija tādas, ko pašvaldības veica (nevis pildīja kāda uzdevumā) visu laiku, pastāvīgi. Šīs funkcijas tika noteiktas likuma “Par pašvaldībām” 15. pantā1. Tās pildāmas kārtībā, kāda noteikta attiecīgajos nozaru likumos un no tiem izrietošajos Ministru kabineta noteikumos. Pastāvīgo funkciju izpildi organizē un par to atbild pašvaldības. Šo funkciju izpilde tiek finansēta no attiecīgās pašvaldības budžeta, ja likumā “Par pašvaldībām” nav noteikts citādi. Tagad šīs funkcijas tiek apzīmētas – šajā likumā noteiktās pašvaldības autonomās funkcijas.

Funkciju sadalē starp dažādu teritoriālu mērogu varām Latvija ir apņēmusies ievērot subsidiaritātes principu. Atbilstoši Eiropas vietējo pašvaldību hartai vara (it īpaši – lēmējvara) jānodod pēc iespējas tuvāk pilsonim. Tas nozīmē, ka pēc iespējas vairāk funkcijām jābūt vietējo pašvaldību kompetencē. Tikai tajos gadījumos, kad tiek atzīti pietiekami pamatoti efektivitātes vai mēroga apsvērumi, varu var nodot reģionālajai pašvaldībai vai valstij.

Tieši subsidiaritātes princips 20. gadsimta nogalē kļuva par centrālo, visā pasaulē atzītāko jautājumu pašvaldību demokrātijas attīstībā. Šim principam ir daudz pārliecinātu aizstāvju, taču arī daudz pretinieku. Arī Latvijā subsidiaritātes pretinieki darbojas galvenokārt divos virzienos – centralizējot finanses un unificējot funkciju izpildes noteikumus vienādi visā Latvijas teritorijā. Abos gadījumos vara tiek attālināta no pilsoņa, netiek ievērota vietējo iedzīvotāju griba un vietējās īpatnības. Subsidiaritātes pretinieki uzsver vienotas politikas šķietamās priekšrocības un noliedz plurālismu un daudzveidību.

Eiropas Savienībā subsidiaritātes principa nozīme arvien pieaug. Amsterdamas protokols (1998. gadā) par subsidiaritāti un proporcionalitāti skaidri nosaka, ka tai institūcijai, kas kādu funkciju piedāvā centralizēt, ir jāpierāda, kāpēc mazākā varas mērogā šo funkciju nevar sekmīgi veikt. Ja centrālā vara vēlas pārņemt kādu pašvaldības funkciju, tad no Latvijai saistošā Amsterdamas protokola izriet tiesību princips, kas izmantojams arī attiecībās starp nacionālo valsti un pašvaldību. Bez pierādījuma, ka pašvaldība attiecīgo funkciju pati nespēj pietiekami labi veikt, centralizācija nav pieļaujama.

Eiropas Savienības Reģionu komiteja uzrauga subsidiaritātes principa ievērošanu ES likumdošanā un rīcībā un aktīvi iestājas par subsidiaritāti visos teritoriālās varas mērogos. ES Reģionu komiteja var neierobežotu laiku iesniegt Eiropas Savienības Tiesā prasību par ES likuma (regulas, direktīvas) vai tā daļas atcelšanu, ja tas neatbilst subsidiaritātes principam.

Nododot pašvaldībām jaunas autonomās funkcijas, kas saistītas ar izdevumu palielināšanos, likumā, ar kuru uzdota šo funkciju izpilde, vienlaikus jānosaka pašvaldībām jauni ienākumu avoti.

Likumā “Par pašvaldībām” noteiktās autonomās funkcijas no citām pašvaldības funkcijām atšķiras ar vēl vienu īpatnību – tām ir pakārtots likums “Par pašvaldību finanšu izlīdzināšanu”. Tā saucamo pašvaldības finanšu nepieciešamību definē kā lielumu, kas it kā nodrošinot likumā “Par pašvaldībām” noteikto funkciju veikšanu2.

Līdz ar to nav atbildes uz jautājumu, par kādiem līdzekļiem jāveic citos likumos noteiktās autonomās funkcijas (parasti attiecīgie speciālie likumi finansēšanas avotus pretēji likumam nenosaka), kā arī pašvaldības brīvprātīgās autonomās funkcijas. Vienīgās funkcijas, kas “noteiktas” saskaņā ar likuma formulējumu, ir 15. pantā minētās. No tā izriet, ka citām funkcijām nepieciešamie līdzekļi jārod ārpus finanšu izlīdzināšanas sistēmas.

Citos likumos noteiktās autonomās funkcijas

Sākotnējā iecere likuma “Par pašvaldībām” veidotājiem bija pastāvīgo funkciju statusu piešķirt tām funkcijām, kuru veikšanā vairāk izpaustos pašvaldību patstāvība. Šī iecere nav izdevusies pilnībā. Nebija būtisku atšķirību starp pastāvīgajām un citos likumos noteiktajām funkcijām. Parasti šajos citos likumos nebija arī nekādu norāžu uz konkrētiem laika rāmjiem (izņēmumi – likumi par zemes reformu un par administratīvi teritoriālo reformu, kuros bija norādīti konkrēti tiesību normu darbības laiki, kā arī atsevišķos gadījumos – likumos minētie pārejas noteikumi).

Galvenā atšķirība saistās ar finansējumu. Likumā “Par pašvaldībām” noteiktās autonomās funkcijas jāfinansē no pašu ieņēmumiem (tajā skaitā dotācijas no finanšu izlīdzināšanas fonda), bet citos likumos noteiktās autonomās funkcijas – saskaņā ar attiecīgo likumu3. Ja finansēšanas avoti nav noteikti, tad formāli pašvaldība varētu attiecīgo funkciju nepildīt.

Šajā sakarībā būtiska ir Latvijas Pašvaldību savienības nozīme – visu pašvaldību vārdā viedokli par jauno uz laiku veicamo funkciju LPS saskaņo (vai arī nesaskaņo). Ja domstarpības par likuma vai Ministru kabineta noteikumu deleģējumu bez finansējuma avotu norādes tiek risinātas Satversmes tiesā, tad būtisks ir vienošanās un domstarpību protokola teksts, ko piedāvā attiecīgā ministrija un paraksta LPS.

Vairākas uz laiku noteiktās funkcijas – dzīvojamo māju denacionalizācija, veikalu, sabiedriskās ēdināšanas un komunālo pakalpojumu uzņēmumu privatizācija, zemes privatizācija – pamatā jau pabeigtas; turpinās dzīvokļu privatizācijas funkcijas izpilde. Daudzos gadījumos funkcijas tiek minētas vienīgi citos likumos. Tā, piemēram, rajonu pašvaldību gadījumā tādas bija īpaši aizsargājamo teritoriju izveidošana (likums “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām”), palīdzības sniegšana policijai (likums “Par policiju”), ārstniecības iestāžu izveidošana (Ārstniecības likums) u. tml. Informāciju par šādiem daudzos likumos minētiem pienākumiem pašvaldība iegūst galvenokārt praktiski, kad kāda persona vēlas, lai tai sniegtu attiecīgo pakalpojumu.

Līdz šim nevienā likumā neatrast skaidru norādi, ka pašvaldības kompetencē nodotais pienākums ir autonomā funkcija. Tajā pašā laikā statuss ir ļoti svarīgs, jo no tā atkarīgs, kurš budžets – valsts budžets vai pašvaldības budžets – segs zaudējumus privātpersonai pašvaldības pieļautās kļūdas gadījumā.

Kā konstatēt, vai funkcija ir autonomā vai valsts deleģētā?

Var apgalvot, ka funkcija ir autonomā, ja likumā tas nepārprotami norādīts vai arī konstatējot, ka:

– attiecīgos pienākumus reāli veic pašvaldība;

– attiecīgie pienākumi netiek finansēti ar valsts mērķdotācijas starpniecību.

Ir daži gadījumi, kad likums paredz centralizētu finansējumu pašvaldības autonomajai funkcijai. Piemērs ir pašvaldības autoceļi, kuru finansējumu sadala Satiksmes ministrija un nodrošina no valsts budžeta, kaut arī sava īpašuma uzturēšana un attīstība ir autonomā funkcija. Pašvaldībai ir tiesības izdalīt šim mērķim patstāvīgos ieņēmumus, taču valstij ir pienākums finansēt pašvaldību ceļus un ielas pietiekamā apmērā.

Pirmais nosacījums parāda, ka pašvaldība ir samierinājusies ar finansēšanas kārtību, jo neapstrīd šo pienākumu Satversmes tiesā. Otrais nosacījums izslēdz iespēju, ka tā varētu būt valsts deleģētā funkcija.

Iepriekšminētajai pieejai pagaidām vairāk ir teorētisks raksturs. Vispāratzītas metodikas radīšanai, kā nošķirt citos likumos noteiktās autonomās funkcijas no valsts deleģētajām, svarīga būs tiesu prakse nākamajos gados.

Brīvprātīgās funkcijas

Šīs funkcijas vispilnīgāk raksturo pašvaldību. Teritorijā ievēlētie tautas priekšstāvji jeb deputāti paši nosaka, kas darāms iedzīvotāju interesēs. Šāda izvēle nav pilnīgi brīva – nedrīkst uzņemties to, kas jau ir citas varas kompetencē4.

Brīvprātīgās iniciatīvas pieder pie pašvaldības autonomajām funkcijām, tā ir augstākā autonomijas forma: nevis valsts uzdod pašvaldībai veikt šīs funkcijas, bet gan pašvaldība pati sev uzdod veikt noteiktas funkcijas teritorijas iedzīvotāju interesēs. Daudzas no sākotnēji brīvprātīgajām iniciatīvām ar laiku sāk regulēt valsts, tad šo funkciju statuss mainās.

Brīvprātīgās iniciatīvas tiesības ir ne tikai pašvaldībām, bet arī Ministru kabinetam. Tiesību zinātnieki uzskata, ka Ministru kabineta gadījumā šādu tiesību izmantošana (Ministru kabineta iekārtas likums, 14. panta pirmās daļas 3. punkts) norāda uz trūkumiem likumdevēja darbā. Tomēr Ministru kabinets bez likuma pilnvarojuma regulē ļoti nozīmīgas jomas, piemēram, Eiropas Savienības strukturālo fondu pārvaldīšanu. Pašvaldību gadījumā iespējai patstāvīgi noteikt savus uzdevumus ir pozitīva nozīme, un šīs tiesības raksturo sasniegto demokrātijas pakāpi.

Pašlaik saglabājusies tāda brīvprātīgā funkcija kā pašvaldības policija. Nereti šādu funkciju reglamentē likums, taču lietojot formu “var izveidot”.

Daudzos gadījumos pašvaldība pati izvēlas publiskā pakalpojuma sniegšanas formu. Dažas uztic uzņēmumiem darboties tarifu un cenu ietvaros, citas subsidē uzņēmumus no sava budžeta. Šādā gadījumā subsidēšanu var uzskatīt par brīvprātīgu funkciju.

Administratīvi teritoriālās reformas pirmās kārtas noslēguma posmā 2008. gadā noskaidrojās, ka gandrīz visas toreizējo rajonu funkcijas juridiski ir brīvprātīgās iniciatīvas, jo valsts likumos vai MK noteikumos nav ievērojusi likumīgo uzdošanas kārtību obligātām funkcijām. Līdzīgi ir ar vietējo pašvaldību funkcijām. Nereti valdība neleģitīmi iejaucas šādu brīvprātīgo iniciatīvu izpildē.

Deleģētās valsts pārvaldes funkcijas

Gan Latvijā, gan citās zemēs pašvaldības veic arī daudzas valsts funkcijas. Tas var būt tieši paredzēts likumā vai arī saskaņā ar likuma pilnvarojumu Ministru kabineta noteikumos. Šajā gadījumā valsts pati atbild par funkciju, bet pašvaldības ir izpildītāja (centrālās valdības aģenta) lomā un pilda nevis savu patstāvīgo, bet gan valsts politiku. Ja valdība ir pieņēmusi kādus politikas dokumentus (pamatnostādnes, stratēģijas, programmas, plānus vai koncepcijas), tad šajā gadījumā tie ir saistoši arī pašvaldībai.

Valsts funkciju gadījumā ir korekti, ka šo funkciju regulē vienoti Ministru kabineta noteikumi. Ja tā notiek pastāvīgo funkciju jomā, tad valdība pārkāpj pašvaldību tiesības (tas gan nav retums mūsu juridiskajā praksē). Pēc būtības valsts darbība šajā gadījumā ir deleģēšana – valdība ar savām institūcijām varētu veikt darbu arī pati. Deleģēšanas pamatā ir taupības vai efektivitātes apsvērumi. Līdz ar funkcijas deleģējumu ir jānodrošina finanses5.

Tā, piemēram, algas pedagoģiskajiem darbiniekiem pašvaldība izmaksā valsts vārdā. No valsts budžeta šim nolūkam ir paredzēta mērķdotācija, ko nevar izmantot nekādam citādam mērķim. Atbildību par šo algu izmaksu un politiku algu jomā uzņemas valsts.

Deleģēto funkciju jomā valstij jāievēro proporcionalitātes princips6. Saskaņā ar to jāļauj pašvaldībai pašai izlemt pēc iespējas vairāk. Valsts iejaukšanās apjomam jābūt proporcionālam (samērīgam ar to) sabiedrisko interešu nozīmīgumam, ko ar šādu iejaukšanos sargā. Proporcionalitātes princips, uzsverot iejaukšanās minimalizāciju, ir iekļauts gan Eiropas vietējo pašvaldību hartā, gan Līgumā par Eiropas Savienības darbību.

_________

1 Likums “Par pašvaldībām”.

Tā 15. pantā uzskaitītas šādas autonomās funkcijas:

“1) organizēt iedzīvotājiem komunālos pakalpojumus (ūdensapgāde un kanalizācija; siltumapgāde; sadzīves atkritumu apsaimniekošana; notekūdeņu savākšana, novadīšana un attīrīšana) neatkarīgi no tā, kā īpašumā atrodas dzīvojamais fonds;

2) gādāt par savas administratīvās teritorijas labiekārtošanu un sanitāro tīrību (ielu, ceļu un laukumu būvniecība, rekonstruēšana un uzturēšana; ielu, laukumu un citu publiskai lietošanai paredzēto teritoriju apgaismošana; parku, skvēru un zaļo zonu ierīkošana un uzturēšana; atkritumu savākšanas un izvešanas kontrole; pretplūdu pasākumi; kapsētu un beigto dzīvnieku apbedīšanas vietu izveidošana un uzturēšana);

3) noteikt kārtību, kādā izmantojami publiskā lietošanā esošie meži un ūdeņi, ja likumos nav noteikts citādi;

4) gādāt par iedzīvotāju izglītību (iedzīvotājiem noteikto tiesību nodrošināšana pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības iegūšanā; pirmsskolas un skolas vecuma bērnu nodrošināšana ar vietām mācību un audzināšanas iestādēs; organizatoriska un finansiāla palīdzība ārpusskolas mācību un audzināšanas iestādēm un izglītības atbalsta iestādēm u. c.);

5) rūpēties par kultūru un sekmēt tradicionālo kultūras vērtību saglabāšanu un tautas jaunrades attīstību (organizatoriska un finansiāla palīdzība kultūras iestādēm un pasākumiem, atbalsts kultūras pieminekļu saglabāšanai u. c.);

6) nodrošināt veselības aprūpes pieejamību, kā arī veicināt iedzīvotāju veselīgu dzīvesveidu un sportu;

7) nodrošināt iedzīvotājiem sociālo palīdzību (sociālo aprūpi) (sociālā palīdzība maznodrošinātām ģimenēm un sociāli mazaizsargātām personām, veco ļaužu nodrošināšana ar vietām pansionātos, bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu nodrošināšana ar vietām mācību un audzināšanas iestādēs, bezpajumtnieku nodrošināšana ar naktsmītni u. c.);

8) gādāt par aizgādnību, aizbildnību, adopciju un bērnu personisko un mantisko tiesību un interešu aizsardzību;

9) sniegt palīdzību iedzīvotājiem dzīvokļa jautājumu risināšanā;

10) sekmēt saimniecisko darbību attiecīgajā administratīvajā teritorijā, rūpēties par bezdarba samazināšanu;

11) izsniegt atļaujas un licences komercdarbībai, ja tas paredzēts likumos;

12) piedalīties sabiedriskās kārtības nodrošināšanā, apkarot žūpību un netiklību;

13) saskaņā ar attiecīgās pašvaldības teritorijas plānojumu noteikt zemes izmantošanas un apbūves kārtību;

14) nodrošināt savas administratīvās teritorijas būvniecības procesa tiesiskumu;

15) veikt civilstāvokļa aktu reģistrāciju;

16) savākt un sniegt valsts statistikai nepieciešamās ziņas;

17) veikt nepieciešamos pasākumus domes vēlēšanās;

18) piedalīties civilās aizsardzības pasākumu nodrošināšanā;

19) organizēt sabiedriskā transporta pakalpojumus;

21) organizēt pedagoģisko darbinieku tālākizglītību un izglītības metodisko darbu;

22) veikt attiecīgajā administratīvajā teritorijā dzīvojošo bērnu uzskaiti;

23) īstenot bērnu tiesību aizsardzību attiecīgajā administratīvajā teritorijā.”

2 Likums “Par pašvaldību finanšu izlīdzināšanu”.

Pieņemts Saeimā 1998. gada 5. martā.

Likuma 1. pantā doti šādi terminu skaidrojumi:

“pašvaldību finanšu izlīdzināšana – pašvaldību ieņēmumu un valsts budžeta dotācijas pārdale, lai radītu pašvaldībām līdzīgas iespējas ar likumu noteikto funkciju izpildei;

pašvaldību kopējā finanšu nepieciešamība – izlīdzināšanas aprēķiniem izmantojams lielums;

pašvaldības finanšu nepieciešamība – aprēķinu rezultātā konkrētām pašvaldībām sadalīta pašvaldību kopējā finanšu nepieciešamība.”

3 Likums “Par pašvaldībām”.

Tā 8. pants:

“Ar likumu pašvaldībām var uzdot pildīt autonomās funkcijas, kas nav paredzētas šajā likumā, vienlaikus attiecīgajā likumā nosakot papildu finansēšanas avotus, ja funkciju izpilde saistīta ar izdevumu palielināšanos.

Šajā pantā minēto funkciju izpildi organizē un par to atbild pašvaldības.”

4 Likums “Par pašvaldībām”.

12. pants nosaka:

“Pašvaldības attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju interesēs var brīvprātīgi realizēt savas iniciatīvas ikvienā jautājumā, ja tas nav Saeimas, Ministru kabineta, ministriju, citu valsts pārvaldes iestāžu, tiesas vai citu pašvaldību kompetencē vai arī ja šāda darbība nav aizliegta ar likumu.”

5 Likums “Par pašvaldībām”.

9. pants nosaka:

“Valsts pārvaldes iestādes, ja tas paredzēts likumos vai Ministru kabineta noteikumos, var pilnvarot pašvaldības pildīt atsevišķas valsts pārvaldes iestāžu funkcijas, nosakot to izpildes kārtību un uzraugot šo funkciju izpildi.

Nododot valsts pārvaldes iestāžu funkciju izpildi pašvaldībām, vienlaikus tām nododami līdzekļi, kas paredzēti attiecīgo valsts pārvaldes iestāžu budžetā šo funkciju veikšanai.

Pašvaldībām nodoto valsts pārvaldes iestāžu funkciju izpildi organizē attiecīgā pašvaldība, bet par to izpildi ir atbildīga valsts pārvaldes iestāde, kas šīs funkcijas nodevusi pašvaldībai.”

Savukārt likuma 11. pants nosaka:

“Ministru kabinets likumā paredzētajos gadījumos un Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktajā kārtībā var deleģēt pašvaldībai atsevišķu pārvaldes uzdevumu.

Deleģējot pārvaldes uzdevumu, Ministru kabinets nodrošina pašvaldībai finanšu līdzekļus, kas nepieciešami šā uzdevuma izpildei.

Ja pašvaldība piekrīt, tā var veikt uzdevumu par saviem līdzekļiem.”

6 Pūķis M., “Proporcionalitātes princips”. Logs, jūlijs/augusts 2016, Nr. 7/8 (253/254), 22.–27. lpp.