Rīga 14°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZR vējš 3m/s
Pirmdiena, 2024. gada 13. maijs 11:59
Vārda dienas: Ira, Iraīda, Irēna, Irīna
Latvijas Pašvaldību savienībā darbojas piecas komitejas un trīs apakškomitejas.
* * *
FINANŠU UN EKONOMIKAS JAUTĀJUMU KOMITEJA
Latvijas Pašvaldību savienības Finanšu un ekonomikas komitejai piekritīgo tēmu loks ir plašs un daudzveidīgs: komiteja skata jautājumus, kas saistīti ar gadskārtējā valsts budžeta likuma un vidēja termiņa budžeta ietvara likuma (vai likumu grozījumu) sagatavošanu un izpildi; izmaiņām nodokļu (īpaši iedzīvotāju ienākuma nodokļa un nekustamā īpašuma nodokļa) politikā un to ietekmi uz pašvaldību ieņēmumiem un izdevumiem; izmaiņām nenodokļu politikā; valsts budžeta transfertiem (mērķdotācijām un dotācijām) pašvaldībām; pašvaldību aizņemšanās un ilgtermiņa saistību uzņemšanās iespējām; pašvaldību galvojumiem; pašvaldību finanšu izlīdzināšanu; sabiedriskā sektora atlīdzības politiku; pašvaldību grāmatvedību; Nekustamā īpašuma valsts kadastra un zemesgrāmatu darbību; nekustamo īpašumu kadastrālās vērtēšanas sistēmu; finansējumu un nosacījumiem Eiropas Savienības struktūrfondu un pārējās ārvalstu finanšu palīdzības līdzfinansēto projektu īstenošanai un citiem jautājumiem, kas skar pašvaldību budžetu un finanšu jomu.
Komitejā skatāmie jautājumi galvenokārt ir Finanšu ministrijas, Tieslietu ministrijas vai Valsts zemes dienesta pārziņā.
Komitejas ikdienas darbs pamatā saistīts ar pašvaldību priekšlikumu sagatavošanu un realizēšanu normatīvo aktu pilnveidošanai, kā arī ministriju sagatavoto normatīvo aktu projektu (likumprojektu, Ministru kabineta noteikumu projektu) izvērtēšanu un pozīciju sagatavošanu un aizstāvēšanu – pašvaldību informēšanu, priekšlikumu un iebildumu apzināšanu, atzinumu sagatavošanu, piedalīšanos starpinstitūciju saskaņošanas sanāksmēs, Ministru kabineta komitejas vai Ministru kabineta sēdēs, Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēdēs; līdzdarbošanos Saeimas vai ministriju veidotajās darba grupās par pašvaldībām aktuāliem budžeta vai finanšu jautājumiem u. tml.
Komitejas darba kārtībā aktuāli ir jautājumi, par kuriem pieņemtie lēmumi ietekmēs katras pašvaldības resursu apjomu ilgtermiņā.
– Izmaiņas kadastrālās vērtēšanas sistēmā un iespējamās izmaiņas nekustamā īpašuma nodokļa politikā: Saeima, 2021. gada 6. jūnijā pieņemot likumu “Grozījumi Nekustamā īpašuma valsts kadastra likumā”, pēc būtības ir noteikusi, ka 2020. gada vasarā Valsts zemes dienesta publiskotās jaunās projektētās kadastrālās vērtības ir brāķis, jo spēkā esošās kadastrālo vērtību bāzes darbības termiņš tika pagarināts līdz 2024. gada 31. decembrim, tādējādi Saeima nepieļāva nekvalitatīvu kadastrālo vērtību spēkā stāšanos 2022. gada 1. janvārī. Vienlaikus Saeima uzdeva Ministru kabinetam līdz 2021. gada 1. decembrim iesniegt Saeimai grozījumus likumā, nosakot masveida kadastrālās vērtēšanas mērķus un principus, kā arī pieņemt grozījumus normatīvajos aktos kadastrālās vērtēšanas jomā, paredzot tajos Valsts zemes dienestam uzdevumu sagatavot un publicēt pārskata tematiskās kartes par zemes, ēku un nekustamo īpašumu, kas sastāv no apbūvētas zemes vienības ar uz tās esošajām nekustamajā īpašumā ietilpstošām ēkām, viena kvadrātmetra kadastrālo vērtību, kā arī nosakot publicējamo pārskata tematisko karšu saturu un publicēšanas kārtību. Tāpat Saeima ir noteikusi Ministru kabinetam šādus uzdevumus:
līdz 2021. gada 1. novembrim apstiprināt nekustamā īpašuma nodokļa pilnveides risinājumus, kas paredz mājokļa atbrīvošanu no nekustamā īpašuma nodokļa un nodokļa apmēru komercplatībām un lauksaimniecības zemei un kas sagatavoti, pamatojoties uz kadastrālo vērtību bāzes aprēķiniem, kuri izstrādāti atbilstoši situācijai nekustamā īpašuma tirgū līdz 2019. gada 1. jūlijam un publicēti Valsts zemes dienesta tīmekļvietnē, un informē par to Saeimu;
līdz 2024. gada 31. janvārim, balstoties uz šo iepriekšējā punktā norādīto risinājumu, iesniedz Saeimai likumprojektu, kas saistībā ar kadastrālo vērtību bāzes izmaiņām paredz samērīgu nekustamā īpašuma nodokli un kas stājas spēkā vienlaikus ar kadastrālo vērtību bāzi, kura tiks izmantota kadastrālās vērtības aprēķinam 2025. gada 1. janvārī, nosakot:
1) samērīgu nekustamā īpašuma nodokļa slogu dzīvokļu īpašumiem un dzīvojamām mājām (ja tos neizmanto saimnieciskās darbības veikšanai), samazinot nekustamā īpašuma nodokļa likmi;
2) samērīgu nekustamā īpašuma nodokļa slogu pārējām, šā punkta 1. apakšpunktā neminētajām ēkām, to daļām, telpu grupām un inženierbūvēm, samazinot nekustamā īpašuma nodokļa likmi;
3) samērīgu nekustamā īpašuma nodokļa slogu zemei (tajā skaitā arī lauksaimniecībā izmantojamai zemei), samazinot nekustamā īpašuma nodokļa likmi.
– Saistībā ar Valsts ieņēmumu dienesta 2021. gada 1. janvārī realizēto pāreju uz vienoto nodokļu kontu pastāv bažas, ka viss nodokļu maksātāju šajā kontā iemaksātais iedzīvotāju ienākuma nodoklis nav savlaicīgi attiecināts uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumiem. Uz šīs rokasgrāmatas izdošanas brīdi LPS nav saņēmusi atbildes uz Valsts ieņēmumu dienestam un Finanšu ministrijai uzdotajiem jautājumiem.
– Saistībā ar vēl iepriekšējo valdību realizētajām nodokļu politikas izmaiņām Finanšu ministrija bija plānojusi veikt izmaiņas pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmā, tomēr tās netika veiktas, ņemot vērā administratīvi teritoriālo reformu.
Finanšu komiteju vada LPS priekšsēdis, un sēdes parasti notiek reizi mēnesī, bet atkarībā no izskatāmo jautājumu klāsta iespējama arī cita komitejas sasaukšanas regularitāte.
* * *
TAUTSAIMNIECĪBAS KOMITEJA
LPS Tautsaimniecības komiteja risina jautājumus par autoceļu un ielu finansējumu, pasažieru pārvadājumu organizēšanu, enerģētiku un energoefektivitāti, būvniecību, dzīvokļu un komunālo jomu, publiskajiem iepirkumiem un publiskajiem pakalpojumiem, civilās aizsardzības un citus jautājumus. Pakāpeniski komitejas rūpju lokā nonāk statistika: iepriekš tā vairāk kalpoja ES interesēm, bet pašlaik akcenti mainās, jo pakāpeniski tiek ieviesta eksperimentālā statistika, dodot iespēju iegūt salīdzināmos datus arī pagastu griezumā.
Komiteja gatavo priekšlikumus un pārstāv pašvaldību intereses sarunās ar Ekonomikas, Aizsardzības, Satiksmes un Iekšlietu ministriju, kā arī sagatavo priekšlikumus sarunām ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības un Tieslietu ministriju. Komitejas viedokļi par mājokļu politikas un publiskā iepirkuma problēmām, pašvaldību autoceļu un ielu finansējumu, sabiedriskā transporta organizēšanu un civilo aizsardzību prezentēti Saeimas atbildīgajās komisijās.
Sabiedriskais transports
Sabiedriskā transporta jomā komiteja sadarbojas ar plānošanas reģioniem un Sabiedriskā transporta padomi. Tās sastāvā ir desmit locekļi: pieci pārstāvji, kurus amatā ieceļ un no amata atbrīvo satiksmes ministrs, un pieci plānošanas reģionu attīstības padomju deleģēti pārstāvji – pa vienam no katra plānošanas reģiona. Par Sabiedriskā transporta padomes locekļiem var iecelt arī Autotransporta direkcijas amatpersonas vai darbiniekus. Padome ir lemttiesīga, koleģiāla institūcija, kas nodarbojas ar sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšanu un maršrutu tīklu pārzināšanu reģionālajos starppilsētu un reģionālajos vietējas nozīmes maršrutos, kā arī dzelzceļa maršrutos.
Diemžēl sabiedriskā transporta pārvadājumi joprojām tiek organizēti atbilstoši budžeta iespējām, nevis atbilstoši Sabiedriskā transporta pakalpojumu likumā definētajiem kritērijiem.
Lai gan Latvijas Pašvaldību savienībai ar Satiksmes ministriju ir vienots viedoklis, ka bāzes finansējums pārvadājumu dotācijām nav pietiekams un jāpārskata dotāciju bāzes noteikšanas principi, pozitīvas izmaiņas sabiedrisko pārvadājumu organizācijā nav notikušas.
Pandēmijas ietekmē pasažieru plūsma reģionālās nozīmes maršrutos 2020. gadā samazinājusies vidēji par 30%, un pašlaik nav iespējams prognozēt visu faktoru ietekmes apjomu uz transporta nozari, kā arī iespējamo nozares atveseļošanās periodu pēc krīzes.
Satiksmes ministrijai ik gadu pārvadātāju zaudējumu kompensēšanai paredzēto līdzekļu apjoms nav pietiekams. Lai nodrošinātu sabiedriskā transporta pakalpojumus reģionālo maršrutu tīklā, šogad pārvadātājiem būs vajadzīgs papildu finansējums vismaz 32 miljonu eiro apmērā. LPS nav saņēmusi pārliecinošus argumentus no Satiksmes ministrijas, ka, sākot ar 2022. gadu, valsts budžeta finansējuma bāze būs nepieciešamajā apjomā.
Izsludinot sabiedriskā transporta pakalpojuma iepirkumu 2019. gadā ar aprēķināto cenu 1,0725 eiro/km pasažieru pārvadājumi izmaksā 447 miljonus eiro, bet veiktais iepirkums liecina, ka jau noslēgtie līgumi par deviņām daļām izmaksās vismaz 3,87 miljonus eiro gadā vairāk, attiecīgi desmit gados par 38,7 miljoniem eiro vairāk, turklāt šajās izmaksās nav uzrādītas autoostu izmaksas (orientējoši pieci miljoni eiro).
Tāpēc nepieciešams precīzi definēt 2022. gada valsts budžeta finansējuma apjomu, pamatojoties uz iepirkumu rezultātā noslēgtajiem līgumiem un reālajām pakalpojumu izmaksām.
Valsts garantēto pakalpojumu apmēra noteikšanu nevar balstīt tikai uz konkrētu finanšu ieņēmumu apjomu. Ir jāpārskata sabiedriskā transporta finansējuma bāze 2022. gadam un vidēja termiņa ietvarā 2022.–2024. gadam, lai nodrošinātu sabiedriskā transporta pakalpojumus atbilstoši valsts pasūtījumam, nesamazinot to pieejamības līmeni reģionos.
LPS uzskata, ka ir jāveic maršrutu tīkla auditēšana, kurā jāizvērtē pasažieru plūsma un pieturvietu izvietojums un jāveic maršrutu un reisu analīze.
Pastāvot nopietnām problēmām sabiedriskā transporta organizācijā lauku apvidos, pašvaldības ir spiestas šīs nepilnības kompensēt ar skolēnu pārvadājumiem.
Skolēnu pārvadājumi
Prioritāte skolēnu pārvadājumiem ir noteikta Sabiedriskā transporta pakalpojumu likuma 6. pantā. Atbilstoši likumam maršrutu tīklu veido, lai apmierinātu iedzīvotāju pieprasījumu pēc sabiedriskā transporta pakalpojumiem un nodrošinātu maršrutu tīklā iespēju apmeklēt izglītības iestādes, ārstniecības iestādes, darbavietas, valsts un pašvaldību institūcijas to normālajā (vispārpieņemtajā) darba laikā; pārskatot maršrutu (reisu) nodrošinājumu, ņem vērā, vai šajos maršrutos tiek veikti skolēnu pārvadājumi. Taču realitātē skolēnu pārvadājumu intensitāte un valsts pasūtījuma pārvadājumu intensitāte ir atšķirīgi lielumi, un šīs atšķirības dēļ šie pārvadājumu veidi nav salīdzināmi nedz efektivitātes, nedz citos parametros.
Pasažieru pārvadājumos vairāk nekā 25% no maršrutu tīkla apjoma ir saistīti ar skolēnu pārvadājumiem, savukārt pašvaldības šajā aktivitātē iesaistās ar vairāk nekā 470 autobusiem. Covid–19 izplatības laikā skolēnu pārvadājumu organizācijas efektivitāte ir augstāka nekā valsts pasūtījumā, tāpēc māc bažas, ka pēc pašvaldību kapitālsabiedrību izslēgšanas no sabiedriskā transporta pakalpojuma tirgus skolēnu pārvadājumu integrēšana vienotā maršrutu tīklā varētu būt apgrūtināta.
Neatliekami risināmā problemātika
– Steidzami jāizstrādā mehānisms, kas pašvaldībām ļautu skolēnu autobusos legāli pārvadāt arī citas personas maršrutos, kur valsts pasūtījums nenodrošina sabiedriskā transporta pakalpojumus.
– Pandēmijas apstākļos skolu apmeklējumus organizē pēc reģionālā principa, vadoties no valsts noteiktā apdraudējuma līmeņa, tajā pašā laikā tiek reorganizēts skolu tīkls. Iespējams, ir jālemj par atsevišķu mērķdotāciju tieši skolēnu pārvadājumu nodrošināšanai reģionālajā maršrutu tīklā, lai netiktu būtiski ietekmēts iedzīvotāju pieprasījums pēc pārvadājumiem, kā arī lēmumu pieņemšana par skolēnu pārvadājumu integrēšanu vai pielāgošanu maršrutu tīklam būtu neatkarīga no iedalītā valsts budžeta finansējuma.
Pašvaldībām būtu vēlams izveidot datubāzi skolēnu pārvadājumu analīzei. Vairākas pašvaldības ir izstrādājušas saistošos noteikumus, kas tām dod iespēju legāli kompensēt izdevumus privātām personām nokļūšanai uz mācību iestādi vietās, kur valsts pasūtījums nenodrošina optimālus sabiedriskā transporta pakalpojumus.
Pašvaldību iespējas līdzfinansēt sabiedriskā transporta pasūtījumu
Grozījumi Sabiedriskā transporta pakalpojumu likumā, kas stājās spēkā 2020. gada 30. decembrī, noteic, ka, slēdzot trīspusēju publisko tiesību līgumu ar pasūtītāju un pakalpojumu sniedzēju par pakalpojumu sniegšanu maršrutu tīkla maršrutos (reisos), pašvaldība var līdzfinansēt ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu saistītos zaudējumus reģionālās nozīmes vai pilsētas nozīmes maršrutu tīkla dotētajos maršrutos (reisos).
Ir sagatavots Ministru kabineta noteikumu projekts “Grozījumi Ministru kabineta 2015. gada 28. jūlija noteikumos Nr. 435 “Kārtība, kādā nosaka un kompensē ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu saistītos zaudējumus un izdevumus un nosaka sabiedriskā transporta pakalpojuma tarifu””, kas izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē 2021. gada 15. aprīlī (prot Nr. 15 – 15. § (VSS–334)).
Projekts paredz:
– pašvaldība, pārvadātājs un pasūtītājs slēdz trīspusēju publisko tiesību līgumu par līdzfinansējuma izmaksāšanas kārtību, paredzot tajā informācijas, pārskatu iesniegšanas kārtību, finansēšanas un norēķinu kārtību un termiņus;
– detalizēti noteikti gadījumi, kad pašvaldībai ir tiesības līdzfinansēt ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu saistītos zaudējumus reģionālās nozīmes un pilsētas nozīmes maršrutu tīkla dotētajos maršrutos (reisos), izstrādāta formula, pēc kuras aprēķina pašvaldības līdzfinansējumu reģionālās nozīmes pārvadājumos, ņemot vērā reģionālās nozīmes maršrutu tīklā noslēgtā sabiedriskā transporta pakalpojuma pasūtījuma līgumā, kurā tiek ierosinātas maršrutu tīkla izmaiņas, faktiskos un aprēķinātos rādītājus, kā arī ir noteikta pašvaldības un pārvadātāju savstarpējo norēķinu kārtība;
– pasūtītājs ņem vērā pašvaldības izmaksāto līdzfinansējumu zaudējumu segšanai reģionālās nozīmes vai pilsētas nozīmes maršrutu tīkla dotētajos maršrutos (reisos), veicot norēķinus ar pārvadātāju par kalendāro gadu un sastādot aktu par norēķinu savstarpējo salīdzināšanu.
Diemžēl noteiktais sabiedriskā transporta pakalpojuma minimālais apjoms nav objektīvs, jo to nosaka atkarībā no valsts finanšu iespējām. Sabiedriskā transporta pakalpojuma likumā noteiktais minimālais valsts garantēto sabiedriskā transporta pakalpojumu apjoms reģionālās nozīmes maršrutu tīkla valsts pasūtītajā daļā ir apstiprināts pirms administratīvi teritoriālās reformas, līdz ar to minimālais apjoms vairs neatbilst iepriekš saskaņotajam apjomam. Atbalstot noteikumu projekta tālāku virzību, LPS ir ierosinājusi gada laikā pēc šo noteikumu ieviešanas Autotransporta direkcijai atkārtoti izvērtēt izmantoto metodiku un nepieciešamības gadījumā veikt korekcijas.
Administratīvi teritoriālā reforma būtiski neietekmē pasažieru pieprasījumu, bet var mainīt pārvietošanās paradumus, jo, iespējams, mainīsies valsts un pašvaldību pakalpojumu sniegšanas vietas, skolas, medicīnas iestādes u. c. Mainoties pasažieru pārvietošanās paradumiem (nokļūšanai līdz vajadzīgajiem galamērķiem), attiecīgi jāpielāgo maršrutu tīkls, veicot tajā nepieciešamos grozījumus. Ņemot vērā šādu iespēju, katrā maršrutu tīkla daļā paredzēta nobraukuma izmaiņu iespējamība (pārsvarā + 10–15%).Tāpat kā jebkurš cits valsts finansēts pakalpojums, arī maršrutu tīkla apjoms vienmēr būs atkarīgs no valsts finanšu iespējām.
Komercpārvadājumi
Sabiedriskā transporta pakalpojumu likuma 8.1. panta pirmā daļa nosaka, ka komerciālos maršrutus (reisus) Autotransporta direkcija veido, izvērtējot autobusu un dzelzceļa pārvadājumu intensitāti, pakalpojuma pieejamību un pieejamo valsts budžeta finansējumu. Informācija par izveidotajiem komerciālajiem maršrutiem (reisiem) tiek publicēta Autotransporta direkcijas tīmekļvietnē www.atd.lv. Reģionālās nozīmes maršrutos, kuros veic dzelzceļa pārvadājumus, pakalpojuma pasūtījumu primāri nodrošina reģionālās nozīmes dzelzceļa pārvadājumos un reģionālās nozīmes autobusu maršrutus (reisus) veido kā tādus, kas papildina dzelzceļa pārvadājumus.
Izstrādātais Ministru kabineta noteikumu projekts “Komerciālo pārvadājumu noteikumi”, kura regulējums ir attiecināms uz iekšzemes reģionālās nozīmes maršrutiem (reisiem) un nav attiecināms uz starptautisko maršrutu (reisu) pārvadājumu pakalpojumu izpildi, paredz noteikt:
– prasības attiecībā uz pakalpojumu sniegšanai komerciālajos maršrutos (reisos) izmantojamo transportlīdzekļu vecumu un aprīkojumu, pakalpojuma sniegšanu komerciālajā maršrutā (reisā);
– prasības attiecībā uz biļešu tirdzniecību komerciālajos maršrutos (reisos);
– maršruta atļaujas saņemšanai iesniedzamā pieteikuma formu un tajā sniedzamās informācijas apjomu.
Ieviešot šo pakalpojumu, būtu jānovērš pretrunas ar Invaliditātes likuma 12. panta pirmās daļas 7. punktu, kura regulējums nosaka tiesības par valsts budžeta līdzekļiem izmantot visu veidu sabiedrisko transportu Latvijas teritorijā bez maksas.
Sākotnēji paredzēti astoņi komercmaršruti, kur tirgus atvērts brīvai konkurencei un pārvadājumus varēs veikt jebkurš par jebkādu cenu. Šie maršruti ir Rīga–Jaunķemeri, Rīga–Sloka, Rīga–Olaine, Rīga–Jelgava, Rīga–Ogre, Rīga–Salaspils, Rīga–Sigulda un Rīga–Daugavpils. Taču to ieviešana var kavēties, jo nav izvērtēta ietekme uz valsts dotēto maršrutu tīklu un pieejamību.
Jo vairāk komercpārvadājumu ieviesīsim, jo lielāka valsts atbalsta intensitāte konkrētajos maršrutos nepieciešama.
Sabiedriskais transports pēc pieprasījuma
Pēc realizētā pilotprojekta Alūksnes un Mazsalacas novadā Vidzemes plānošanas reģions sagatavojis priekšlikumus jauna pasažieru pārvadājumu pakalpojuma izveidei, tādēļ ar Sabiedriskā transporta pakalpojumu likuma pārejas noteikumu 34. punktu uzdots Ministru kabinetam līdz 2021. gada 30. novembrim iesniegt Saeimai likumprojektu par pasažieru pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu pēc pasažieru pieprasījuma.
Transporta pēc pieprasījuma pakalpojums sabiedriskā transporta sistēmā tiks piedāvāts vietās, kur nav pieejams sabiedriskais autobuss, un teritorijās, kurās pašreizējie reisi gandrīz pilnībā tiek dotēti no valsts. Paredzams, ka transporta pēc pieprasījuma pakalpojumu administrēs ar plānošanas reģionu palīdzību.
Autoceļi
Mainoties ministriem un politiskajām koalīcijām, ceļu politika palikusi nemainīga, un šobrīd autoceļu finansējumam valsts no autovadītāju maksājumiem novirza jau mazāk nekā trešo daļu. Pašreizējā situācija liecina, ka uzlabojies valsts galveno un nedaudz valsts reģionālo autoceļu stāvoklis, bet nav vērojams progress valsts vietējo autoceļu tehniskā stāvokļa uzlabošanā.
No valsts reģionālajiem autoceļiem ar melno segumu sliktā vai ļoti sliktā stāvoklī ir 33,4% (1523 km), no valsts reģionālajiem autoceļiem ar grants segumu – 60,6% (465,5 km), kā arī 35,5% (1074,9 km) valsts vietējo autoceļu ar melno segumu un 55,5% (5460,6 km) valsts vietējo ceļu ar grants segumu ir sliktā vai ļoti sliktā stāvoklī (2020. gada dati). Nepieciešamība autoceļu uzturēšanā jāvērtē ne tikai no iedzīvotāju, bet arī no komersantu vajadzības pārvietoties.
Nepietiekamā autoceļu nozares finansējuma dēļ turpina pasliktināties grants autoceļu tehniskais stāvoklis: 2020. gadā 55,9% jeb 5926,2 km valsts autoceļu ar grants segumu bija kvalificējami kā ļoti slikti un ir nepieciešama segas pārbūve (2017. gadā – 42,3%, 2018. gadā – 46,4%, 2019. gadā – 51,2%). Kopumā salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem valsts grantēto autoceļu stāvoklis saskaņā ar ikgadējo vizuālo vērtējumu turpina pasliktināties.
LPS atzinīgi vērtē investīciju programmu valsts autoceļu attīstībai administratīvi teritoriālās reformas kontekstā, taču norāda, ka no kopējā valsts autoceļu finansējuma valsts pamatbudžets sedz tikai 47,7%, kas liecina par ilgtspējīgas finanšu politikas trūkumu. Tajā pašā laikā valsts vietējiem autoceļiem investīciju programma 2021. gadā paredz tikai 23,59% no kopapjoma. Autoceļu kvalitāte uzlabojusies tikai valsts galvenajos ceļos, daļēji reģionālajos autoceļos, bet valsts vietējie un pašvaldību autoceļi turpina brukt.
Autoceļu iedalījums
Ceļu klasifikācija Ceļu garums 31.12.2019., km
Ar melno segumu Ar šķembu un grants segumu Bez seguma Kopā
Valsts autoceļi, t. sk. 9304 10757 – 20061
galvenie autoceļi 1673 – – 1673
reģionālie autoceļi 4633 815 – 5448
vietējie autoceļi 2993 9887 – 12880
blakusceļi 5 55 – 60
Pašvaldību autoceļi un ielas, t. sk. 6205 32041 – 38246
autoceļi 1280 28695 – 29975
ielas 4925 3346 – 8271
Meža ceļi1 28 10808 1502 12338
Kopā ceļi un ielas 15537 53606 1502 70645
__
1 VAS “Latvijas valsts meži” dati.
Valsts budžeta programmai “Valsts autoceļu fonds” novirzāmo līdzekļu apmēra palielināšanu iespējams uzsākt tikai 2023. gadā. Saskaņā ar likuma “Par autoceļiem” 12. panta ceturto daļu valsts budžeta finansējumu programmai “Valsts autoceļu fonds” veido prognozētie valsts budžeta ieņēmumi no transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa, autoceļu lietošanas nodevas un 80% no prognozētajiem valsts budžeta ieņēmumiem no akcīzes nodokļa par naftas produktiem, ja gadskārtējā valsts budžeta likumā nav noteikts citādi.
Pēdējo gadu laikā ceļu lietotāju samaksātie nodokļi pārsniedz 800 miljonus eiro, taču valsts budžeta līdzekļi gan pašvaldību ceļu, gan valsts ceļu pārvaldīšanai, uzturēšanai un atjaunošanai ik gadu tiek piešķirti vai plānoti piešķirt 233–254 milj. eiro apmērā. Realitātē pašvaldību mērķdotāciju apjomu nosaka atbilstoši vidēja termiņa budžeta ietvaram, tas nav saistīts ar autoceļu lietotāju nodokļu iemaksām (akcīzes nodokli naftas produktiem, transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokli), un tam nav tiešas ietekmes arī uz pašvaldību īpašumā un valdījumā esošo ielu un autoceļu kopgarumu. Pašreizējais finansējums (precīzāk, sadalījuma koeficienti) tiek noteikti atbilstoši LPS un Satiksmes ministrijas 2009. gada vienošanās protokolam, ko katru gadu pārapstiprina.
Satiksmes ministrija piedāvājusi veikt mērķdotāciju sadalījuma pārrēķinu atbilstoši 2008. gada 11. marta MK noteikumu Nr. 173 “Valsts pamatbudžeta valsts autoceļu fonda programmai piešķirto līdzekļu izlietošanas kārtība” 51. punktā noteiktajam principam par koeficientu piemērošanu, kas, pēc LPS domām, radīs vēl lielākas disproporcijas, jo vairākām pašvaldībām mērķdotācijas samazinājums tad būs vairāk nekā 30%. LPS uzskata, ka nav pieļaujama mehāniska, automātiska pēdējo 15 gadu laikā neieviestas normas pielietošana, tādēļ darba grupai deleģēts uzdevums līdz gada beigām rast kompromisu mērķdotāciju sadalē.
Jāpievērš uzmanība likuma “Par autoceļiem” 2. panta pirmajai un ceturtajai daļai, kur sniegta autoceļu un ielu definīcija un noteikts, ka pilsētu teritorijās var būt tikai ielas un tās šādi arī jāreģistrē LVC reģistrā. Tā kā pašlaik vairākās teritorijās pilsētu ielas ir reģistrētas kā autoceļi, tas var ietekmēt nākamo gadu mērķdotāciju apjomu.
Investīciju programmai administratīvi teritoriālās reformas kontekstā no valsts budžeta programmas “Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem” piešķirti 155 miljoni eiro, ko LPS vērtē atzinīgi, taču norāda, ka pēc vislabvēlīgākajām prognozēm tiks sakārtoti 888 km valsts autoceļu (4,4%), no kuriem 310 km jeb tikai 2,3% veido valsts vietējie autoceļi.
VARAM turpina sarunas par 92,3 miljonu eiro piesaisti valsts reģionālajiem un vietējiem autoceļiem no Eiropas Savienības Atveseļošanās un noturības mehānisma plāna komponentā “Nevienlīdzības mazināšana”.
Administratīvi teritoriālās reformas rezultātā vairāku novadu centru autoceļi nav pieņemamā kvalitātē savienoti ar novada pilsētām, novada valstspilsētām un novada pagastiem. Ja šo problēmu nerisinās, tas pastiprinās nomales efektu un veicinās emigrāciju. Tāpēc būtu jāsagatavo valsts investīciju programma pašvaldību autoceļu attīstībai novados, kas papildinātu valsts autoceļu programmu, nodrošinot savienojumus pagastiem un novada pilsētām ar valstspilsētām un novadu centriem.
Jāatzīmē, ka cita veida finansējums valsts vietējiem autoceļiem un pašvaldību autoceļiem netiek paredzēts.
Enerģētika
Dabasgāzes tirgū jau kādu laiku pastāv zemo naftas cenu izsauktais dabasgāzes cenu kritums, un papildus Latvijā notikusi dabasgāzes tirgus liberalizācija. Dabasgāzes tirgū parādījušies daudzi dabasgāzes tirgotāji, kas piedāvā savus tirdzniecības pakalpojumus, no kuriem lielākais, tāpat kā līdz šim, ir “Latvijas gāze”. Taču gāzes tirgus liberalizācijas apstākļos pašreizējā pasaules gāzes tirgus nenoteiktībā dabasgāzes cena arī Latvijā ir jūtami pieaugusi, un tas skar gan mājas lietotājus, gan lielos dabasgāzes patērētājus. Tas var paaugstināt arī siltumenerģijas tarifus vietās, kur siltumenerģijas ražošanai izmanto dabasgāzi. 2020./2021. gada apkures sezona siltumražotājiem bija izdevīga, bet 2021./2022. gada apkures sezona var izrādīties nelabvēlīga, un ieguvēji būs tie, kas izmanto šķeldu. Kā dabasgāzes tirgi un cenas attīstīsies nākotnē, grūti prognozēt.
Šķeldas kā siltumapgādes pamatkurināmā tirgus pēdējos gados ir samērā stabils – bez lieliem cenu kāpumiem un kritumiem.
Elektroenerģijas tirgū kopš pagājušā gada ir spēkā jaunā norēķinu kārtība, kas atsevišķi ietver pieslēguma maksu, sadales un pārvades izmaksas, un atsevišķi tiek uzskaitīta OIK (obligātā elektrības iepirkuma komponente no atjaunojamiem resursiem un koģenerācijas).
Kopumā šeit izmaiņas ir jūtamākas. Pirmkārt, elektrības cenu ietekmē tas, ka ne visi klienti ir atteikušies no pārāk lielām pieslēguma jaudām, kas saglabājušās no iepriekšējiem gadiem. Pēc sākotnējā satraukuma ļoti daudzi klienti ir analizējuši savu situāciju un atteikušies no liekajām jaudām. Rezultātā visi ir apmierināti un daudziem izmaksas stabilizējušās. Bet, otrkārt, ir vēl viens cenu celšanās cēlonis: Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija izmainījusi pieslēguma metodiku, un daļai klientu, kas atrodas tālāk no līnijām vai transformatoriem, ir pieaugusi pieslēguma maksa, īpaši mazajiem klientiem. Savukārt lielie klienti bieži ir ieguvēji: tiem pieslēguma maksas nereti samazinās. Trešais elektrības cenu celšanās cēlonis ir tāds, ka līdzīgi kā situācijā ar dabasgāzi arī elektrība tiek tirgota biržā, un salīdzinājumā ar pagājušo gadu cenām elektrības biržas cena ir ļoti pieaugusi. Tā rezultātā arī elektrības mazumtirgotājiem elektrības pārdošanas cenas ir jāceļ.
Kopumā elektrības cena daļai klientu ir paaugstinājusies, un viņiem jārēķinās ar papildu izmaksām – līdzīgi kā ar gāzi. Nenoliedzami, AS “Sadales tīkli” kopā ar regulatoru un Ekonomikas ministriju būtu jāveic klientu izmaksu analīze, lai atrastu klientiem optimālus elektrības maksājumu veidus.
Pieslēguma metodikā paredzēta iespēja pilnībā atteikties no elektroenerģijas uz sešiem mēnešiem, un šāda iespēja pastāv arī pašlaik, ko bieži izmanto lauksaimnieki.
Par OIK (nepaaugstināšanas un pazemināšanas) īstermiņa un ilgtermiņa risinājumiem un elektroenerģijas sadales tarifu pilnveidošanu Ekonomikas ministrija sarunās paudusi, ka 2017. un 2018. gadā OIK nepieauga, 2020. gadā iezīmējās neliels kritums, taču par tālākām perspektīvām īstas skaidrības nav.
Par siltumu – pēdējās divas trīs apkures sezonas, pateicoties zemajām dabasgāzes uz stabilām šķeldas cenām, noslēgušās bez jūtama tarifu pieauguma un bez kopējā parādu apjoma pieauguma. Līdzšinējiem “zemo cenu līderiem”, kas ražoja siltumu no šķeldas, siltumtarifi maz mainījās, vietām bija pat izdevīgi izmantot gāzi. Bet, kā jau iepriekš minēts, 2021. gada jūlijā dabasgāzes cenas ir palielinājušās, un daļai siltumuzņēmumu tas gaidāmajā ziemā var radīt sarežģījumus un siltumtarifu celšanos. Nākotne par gāzi ir neskaidra.
Vēl viens papildu moments, kas saistīts ar siltumenerģijas ražošanu, ir izmeši. Eiropas Savienībā izmešiem un gaisa tīrībai pievērš ļoti lielu uzmanību, kam seko arī Latvijas likumdošana. Tāpēc arī pašiem siltumenerģijas uzņēmumiem tam ir jāpievērš uzmanība, jo izmešu apjoms cieši korelē ar siltumražošanas energoefektivitāti. Protams, lai samazinātu izmešu apjomus, maksimāli jāizmanto vietējais kurināmais – koksnes šķelda, kas pēc metodikas pagaidām tiek uzskatīta par tīro kurināmo.
Tīras siltumenerģijas ražošanā efektivitātes paaugstināšanai jāizmanto tikai katli ar augstu lietderības koeficientu, nomainot vecos, neefektīvos apkures katlus. Tāpat ieteicams pēc iespējas izmantot dūmgāzu ekonomaizerus, lai maksimāli paņemtu degšanas gāzu enerģiju. Tas vienlaikus ļauj samazināt gan kurināmā patēriņu, gan izmešu apjomus, bet parasti saistās ar papildu izmaksām, toties ilgtermiņā tie ir lielāki ekonomiskie ieguvumi.
Pietiekami lielās sistēmās, kur tas ir pamatoti, efektu dod arī siltumsūkņu izmantošana atpakaļgaitas plūsmā, lai pazeminātu atpakaļgaitas temperatūru, kas ļauj celt sistēmas kopējo efektivitāti.
Nākamā iespēja palielināt katlumāju efektivitāti un pazemināt siltumtarifus klientiem ir izmantot koģenerāciju – vienlaicīgi ar siltumu ražot elektroenerģiju.
Trešā iespēja samazināt izmešu apjomus ir siltumenerģijas ražošanā izmantot saules enerģiju vai ģeotermālo enerģiju, kā arī elektroenerģiju. Arī ES savos dokumentos piedāvā siltumenerģijas ražošanai izmantot elektroenerģiju. Jāatzīst, ka gan elektroenerģijas izmantošana siltumenerģijas ražošanai, gan ģeotermālās enerģijas izmantošana ir saistīta ar lielām izmaksām, un ir jāseko izmaksu efektivitātei. Bet veiksmīgi saules enerģijas izmantošanas piemēri siltumenerģijas ražošanai Latvijā jau ir.
Nākamais posms siltumenerģijas taupīšanai ir iespēju robežās maksimāli izmantot rūpnieciskā siltuma pārpalikumus, lai nebūtu pašiem siltumuzņēmumiem jāražo siltums. Protams, ka ne visur šāds siltuma pārpalikums ir, ne visur būs iespējams pilnībā nosegt siltuma nepieciešamību ar rūpnieciskā siltuma pārpalikumu, taču maksimāli jācenšas to darīt.
Siltuma pārvades tīklos ietaupīt siltumenerģiju var divos veidos: pirmkārt, rekonstruējot ēku iekšējās siltumsistēmas, piemērot ēku siltumsistēmas zemākām plūsmu temperatūrām. Vienlaicīgi ir jāpazemina arī ārējo siltumtīklu temperatūra un no pašreizējām 70–90 grādu tīklu temperatūrām jāpāriet uz 40–50 grādiem. Tas ļautu jūtami samazināt siltumenerģijas zudumus trasēs.
Faktiski šo darbību kopumu var raksturot kā pāreju uz ceturtās paaudzes siltumapgādi, uz ko Latvijai neizbēgami būs jāpāriet.
Taču saistībā ar apkuri jau vairākus gadus aktuāla ir cita sadaļa – ēku energoefektivitāte, t. i., ēku siltumpatēriņa samazināšana (līdz ar to – samazināti maksājumi par siltumu). Tas ir virziens, kas Latvijas klimatiskajos apstākļos ejams visiem ēku īpašniekiem – gan lielām, gan mazām ēkām. Šajā jomā jau vairākus gadus darbojas valsts atbalsta programmas (no ES fondiem): valsts granta veidā sedz daļu no ēku renovācijas maksājumiem. Šāda iespēja tiek piedāvāta iedzīvotājiem, kas izlēmuši renovēt ēkas, kurās paši dzīvo. Taču Latvijā ir īsta “vairāku ātrumu Eiropa”, jo procesi notiek ar dažādu ātrumu dažādās pilsētās. Valmierā, Liepājā, Ventspilī, Cēsīs, Jelgavā un citur, kur aktīvi iesaistās pašvaldības, nosiltināto ēku skaits ir ievērojams, tomēr plašāka aktivitāte būtu vēlama arī citās pašvaldībās.
Vērtējot situāciju kopumā, energoefektivitātes uzlabojumus nepieciešams veikt 38 000 māju, kur kopējās energoefektivitātes izmaksas varētu sasniegt 4,3 miljardus eiro. Šī aktivitāte balstās uz standartizētu energoefektivitātes līguma ieviešanu uz 20 gadiem. Šajā plānošanas periodā “ALTUM” finanšu instruments ar ES finansējumu var atbalstīt energoefektivitātes uzlabojumus tikai 1030 mājās (kopējais finansējums – 166,4 miljoni eiro).
Viens variants varētu būt ESCO instrumenta ieviešana, taču tas ļoti rūpīgi jāizvērtē, dodot iespēju dzīvokļu īpašniekiem pašiem izvēlēties. Pašreizējā situācijā ir iespējams piesaistīt ilgtermiņa kredītu, bet ESCO gadījumā finansējuma procents var būt ievērojami lielāks.
Ņemot vērā, ka pašlaik saņemti nedaudz vairāk par 100 projektiem, par kuriem sniegti tikai 22 pozitīvi atzinumi, Tautsaimniecības komiteja aicina “ALTUM” informēt sertificējošās iestādes par nekvalitatīvi sagatavoto tehnisko dokumentāciju un lūgt izvērtēt konkrēto sertificēto ekspertu darbību.
Līdz ar ēku siltināšanu problēmas iespējamas arī siltumuzņēmumiem: sagatavošanā ir MK noteikumi par izmešiem no sadegšanas iekārtām, kas nosaka ļoti stingrus noteikumus putekļu un citiem izmešiem. Visām (gan jaunām, gan vecām) centrālapkures iekārtām būs nepieciešami jauni, efektīvi (un dārgi) filtri, kurus esošajām iekārtām nevar finansēt no pašreizējās ES fondu aktivitātes.
LPS izdevās novērst ierēdņu radītās problēmas darbības programmas 3.5.2.1. “Infrastruktūra un pakalpojumi” aktivitātē “Pasākumi centralizētās siltumapgādes sistēmu efektivitātes paaugstināšanai”. Jau 2013. gadā konstatējām, ka vairākās pašvaldībās aizturēta jaunu LIAA apstiprinātu projektu ieviešana, kā arī Ekonomikas ministrija no valsts atbalsta viedokļa pārvērtējusi jau realizētos projektus, līdz ar to veicot finanšu korekciju vairāku pašvaldību jau īstenotiem projektiem. Tā rezultātā kohēzijas finansējums 3.5.2.1. aktivitātē finanšu risinājumu neskaidrību dēļ bija apturēts. LPS pierādīja, ka siltumapgādes pakalpojumi uzskatāmi par sabiedrisko pakalpojumu, un panāca, ka aktivitātē paredzētais atbalsts finanšu saņēmējam ir sabiedriskais pakalpojums, līdz ar to atbalsta summa no Kohēzijas fonda apstiprinātā finansējuma nav jāsamazina.
Mājokļu politika
Dzīvojamo telpu īres likums (spēkā kopš 2021. gada 1. maija)
Pēc vairāk nekā divu gadu darba Saeimā 17. martā galīgajā lasījumā tika pieņemts jauns Dzīvojamo telpu īres likums, kurā ir vairākas būtiskas izmaiņas.
Nozīmīgākā izmaiņa – īres līgumu izbeigšana.
Ar jauno likumu noteikts, ka izīrētājs var izbeigt dzīvojamās telpas īres līgumu, ja īrnieks nemaksā īres maksu un kavēto maksājumu apmērs pārsniedz divu mēnešu apmēru vai ja neveic ar dzīvojamās telpas lietošanu saistītos maksājumus un maksājumu kavējums pārsniedz divus mēnešus. Tātad likumdevējs iepretim likuma “Par dzīvojamo telpu īri” regulējumam ir no trīs uz diviem mēnešiem samazinājis maksājumu kavējumu termiņu, kuram iestājoties izīrētājs ir tiesīgs ar īrnieku izbeigt dzīvojamās telpas īres līgumu.
Bezstrīdus piespiedu izpildes kārtība
Civilprocesa likumā līdz šim jau bija paredzēta saistību bezstrīdus piespiedu izpilde attiecībā uz nomas un īres līgumiem, bet līdz šim izņēmums bija tās piemērošana dzīvojamo telpu īrei. Izslēdzot šo izņēmumu, šis process attieksies arī uz dzīvojamo telpu īres līgumiem.
Bezstrīdus piespiedu izpilde būs iespējama tikai tad, ja īres līgums būs apliecināts notariālā kārtībā vai ierakstīts zemesgrāmatā. Tas savukārt nozīmē, ka izīrētāju interese būs pēc iespējas drīzāk panākt vienošanos ar īrniekiem par šobrīd spēkā esošo īres līgumu grozīšanu atbilstoši jaunā likuma prasībām, kā to nosaka likuma pārejas noteikumi, un līgumu ierakstīšanu zemesgrāmatā vai arī panākt ar īrnieku vienošanos par jauna īres līguma noslēgšanu notariālā kārtībā.
Īres līguma ierakstīšana zemesgrāmatā
Kaut gan likuma regulējums paredz, ka īres līgumu var ierakstīt zemesgrāmatā, tas nav noteikts par obligātu pienākumu.
Ja dzīvojamās telpas īres līgums būs ierakstīts zemesgrāmatā, jaunajam īpašniekam būs saistošs iepriekš noslēgtais īres līgums. Pretējā gadījumā dzīvojamās telpas īpašnieka maiņas gadījumā iepriekš noslēgtais dzīvojamās telpas īres līgums izbeigsies līdz ar jaunā īpašnieka īpašuma tiesību reģistrācijas brīdi. Ar šo regulējumu jaunais likums nosaka gadījumus, kad jaunajam ieguvējam ir saistošs iepriekš noslēgtais īres līgums un kad nav, iepretim vēl šobrīd spēkā esošajam likumam, saskaņā ar kuru iepriekš noslēgtie īres līgumi jaunajiem ieguvējiem visos gadījumos ir saistoši.
Īres maksas grozīšana
Savukārt attiecībā par īres maksas apmēra grozīšanu, kas līdz šim prasīja ne mazums pūļu un matemātisku aprēķinu, lai sagatavotu finansiālo pamatojumu, jaunais likums šādas prasības vairs neizvirza. Tas nozīmē, ka izīrētāji ir tiesīgi no īrniekiem prasīt īres maksu atbilstoši īres tirgus cenām. Vairs nav noteikts, ka īres maksas apmērā obligāti iekļaujama dzīvojamās mājas apsaimniekošanas maksa un peļņa, kaut arī izīrētājs ar īrnieku ir tiesīgi rakstveidā vienoties par to maksājumu iekļaušanu īres maksā, kas saistīti ar dzīvojamo telpu lietošanu.
Līdz 2021. gada 30. aprīlim noslēgto dzīvojamo telpu īres līgumu darbība turpināsies arī pēc jaunā likuma spēkā stāšanās, taču atbilstoši jaunajiem nosacījumiem būs jāvienojas līdz 2026. gada 31. decembrim. Ja izīrētājs ar īrnieku nevarēs vienoties, tad prasība strīda izšķiršanai ceļama tiesā ne vēlāk kā līdz 2026. gada 31. decembrim.
Dzīvojamās telpas īres līguma darbības laikā īres maksu var grozīt tad, ja šajā līgumā ir paredzēti īres maksas grozīšanas nosacījumi un kārtība; izīrētājiem, kuru noslēgtie dzīvojamo telpu īres līgumi neparedz šos noteikumus, vispirms ir jāpanāk to iekļaušana īres līgumos – vai nu labprātīgi vienojoties ar īrnieku, vai tiesas ceļā. Tiklīdz īres līgumā tiks iekļauti īres maksas grozīšanas nosacījumi un kārtība, izīrētājs atbilstoši tiem būs tiesīgs īrniekam paaugstināt īres maksu.
Tomēr jāatzīmē, ka pašvaldības dzīvojamā fonda izīrēšanā ir būtiskas atšķirības no vispārējā regulējuma.
Dzīvojamo telpu īres likumā ielobējām atsevišķu sadaļu “Pašvaldībai piederošu vai tās nomātu dzīvojamo telpu izīrēšana”, kur paredzētas pašvaldību tiesības noteikt:
– īres maksu pašvaldību dzīvojamā fondā;
– īres līgumu termiņus
LPS izdevās noraidīt priekšlikumus, kas ierobežotu pašvaldību tiesības rīkoties ar sev piederošajām dzīvojamām telpām. Ja iesniegtie priekšlikumi būtu atbalstīti, pašvaldības nevarētu izdot saistošos noteikumus, kuros paredzētu īres maksas noteikšanas principus un noslēdzamo īres līgumu termiņus. Tāpat pašvaldības nevarētu paaugstināt īres maksu tikai ar pašvaldības paziņojumu, bet gan tām vajadzētu par to vienoties ar katru īrnieku;
– pašvaldības dome savos saistošajos noteikumos drīkst noteikt nosacījumus un kārtību, kādā pašvaldībai piederošas vai tās nomātas un izīrētas dzīvojamās telpas īrnieks neatkarīgi no tā, vai viņš atzīts par tiesīgu saņemt palīdzību atbilstoši normatīvajam aktam par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā, var prasīt jauna dzīvojamās telpas īres līguma noslēgšanu, kā arī nosaka laiku, uz kādu slēdzams dzīvojamās telpas īres līgums, bet ne uz ilgāku kā desmit gadi. Tas ir īpaši svarīgi pašvaldībām, kurām liels neprivatizēto dzīvokļu skaits
Šis noteikums neattiecas uz pašvaldībai piederošu vai tās nomātu dzīvojamo telpu, kas tiek izīrēta atbilstoši normatīvajiem aktiem par palīdzības sniegšanu dzīvokļa jautājumu risināšanā;
– pašvaldību īres līgumu reģistrācija zemesgrāmatā nav obligāta, bet kalpos tikai kā papildu opcija mehānismam bezstrīdus parāda piedziņai
Īrnieka izlikšanai no dzīvokļa iespējamas divas prasības: par komunālajiem maksājumiem un par īres nemaksāšanu un izlikšanu (maza apmēra prasība).
Jāatceras, ka šis likums neattiecas uz publiskai personai vai tās kapitālsabiedrībai piederošu nedzīvojamās ēkās esošu dzīvojamo telpu lietošanu.
Paredzams būtisks grozījums Civilprocesa likumā un citas nozīmīgas izmaiņas
Sadarbībā ar Ekonomikas ministriju panācām, ka Civilprocesa likuma 628. panta pirmā daļa papildināta ar 2.1. punktu, nosakot, ka no naudas, kas saņemta par pārdoto ar ķīlu apgrūtinātu nekustamo īpašumu, pēc sprieduma izpildes izdevumu segšanas, kas saistīti ar nekustamā īpašuma pārdošanu, noteiktajā prioritārajā secībā apmierināmi arī prasījumi par maksājumiem par šo nekustamo īpašumu, kas saistīti ar obligāti veicamo un citu pārvaldīšanas darbību veikšanu dzīvojamā mājā, maksājumiem uzkrājumu fondā, maksājumiem par dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamajiem pakalpojumiem, bet ne vairāk kā 5% apmērā no naudas, kas saņemta par šo nekustamo īpašumu. Šādā veidā tiek nodrošināta dzīvokļu īpašnieku un pašvaldību tiesību aizsardzība, jo tieši viņi ir tie, kas hipotekāro devēju vietā spiesti apmaksāt parādus, kas attiecas uz pārvaldīšanas izdevumiem. Beidzot parādu atgūšanā saistībā ar dzīvokļu ekspluatāciju tiks iesaistītas arī bankas. Jāatzīmē, ka likumprojekts pieņemts otrajā lasījumā un grozījumi varētu stāties spēkā tikai 2024. gadā.
Pēc vairākām diskusijām Saeimā šogad pēc 12 gadu pauzes budžetā paredzēts atsākt izmaksāt pabalstus par dzīvojamo telpu atbrīvošanu denacionalizēto namu īrniekiem.
Sadarbībā ar Ekonomikas ministriju sagatavoti grozījumi Dzīvojamo māju pavaldīšanas likumā, un Saeimā 3. lasījumā ir atbalstīts priekšlikums, kas paredz jaunu obligāto pārvaldīšanas darbību – dzīvojamās mājas energoefektivitātes uzlabošana. Tas nozīmē, ka lēmumus par energoefektivitātes uzlabošanu, t. sk. siltināšanu, dzīvokļu īpašumos nesadalītās dzīvojamās mājās varēs pieņemt ar vairākuma kopīpašnieku balsu, nevis ar visu kopīpašnieku piekrišanu, kā tas ir šobrīd.
Sarunās ar Finanšu ministriju panākts, ka pašvaldības var savām komercsabiedrībām sniegt garantijas par investīciju projektiem, kas saistīti ar pašvaldību funkciju veikšanai nepieciešamā dzīvojamā fonda nodrošināšanu.
Eiropas Atveseļošanas fonda ietvarā valsts atbalsts paredzēts izmaksu ziņā pieejamu īres mājokļu būvniecībai 42,9 milj. eiro apmērā, sniedzot ilgtermiņa aizdevumus ar granta elementu nekustamā īpašuma attīstītājiem zemu izmaksu īres mājokļu būvniecībai. Ar šo finansējumu iecerēts uzbūvēt vismaz 700 īres dzīvokļus. Realizētājs varētu būt privātais sektors vai pašvaldību kapitālsabiedrības.
Pamatnosacījumi:
– fiksēta īres maksa – 4 eiro/m²;
– īres maksu indeksē reizi piecos gados atbilstoši inflācijai;
– īres maksu var palielināt, veicot kompleksu ēkas atjaunošanu.
Kvalitātes prasības:
– ēkai jābūt gandrīz nulles enerģijas ēkai.
Ēku uzturēšana:
– ēkas apsaimniekotājs tiek izvēlēts publiska iepirkuma veidā reizi piecos gados;
– jāizstrādā ēkas uzturēšanas plāns ēkas dzīves ciklam.
Obligātais nosacījums īrniekiem – mājsaimes lielums un ienākumu slieksnis:
– 1 istabas dzīvoklis – 980 eiro;
– 2 istabu dzīvoklis – 1635 eiro un vismaz divas personas;
– 3 un vairāk istabu dzīvoklis – 2450 eiro un vismaz divas personas.
Prioritāte noteiktām iedzīvotāju grupām (daudzbērnu ģimenes, skolotāji, policisti, medicīnas personāls u. c.).
Īres līguma nosacījumi:
– dzīvokli aizliegts nodot apakšīrē/nomā;
– īrnieki reģistrē dzīvoklī savu deklarēto dzīvesvietu;
– īres līgums tiek reģistrēts zemesgrāmatā.
Eiropas Atveseļošanas fonda ietvarā valsts atbalsts paredzēts arī sociālo mājokļu būvniecībai un atjaunošanai 60,9 milj. eiro apmērā, kur projektu īstenos pašvaldības ar grantu 70% no attiecināmajām izmaksām; pamatnosacījumi vēl nav izstrādāti.
Patlaban LPS Dzīvokļu apakškomisija intensīvi strādā pie grozījumiem likumā “Par palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā”. Saeimas atbildīgajā komisijā ir iesniegti vairāki priekšlikumi.
1. Konsekventi pildīt likuma “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 28. panta (1) un (2) daļas nosacījumus, akcentējot, ka mērķdotācija ir vērsta ne tikai uz dzīvojamo telpu atbrīvošanas pabalstiem denacionalizētos namos, bet arī pašvaldību neizīrētu dzīvojamo māju renovāciju, ēku pārbūvi (rekonstrukciju) par dzīvojamām mājām, kas līdz šim netika praktizēta.
2. Pieņemt zināšanai, ka valdība 2020. gada 11. martā ir apstiprinājusi “Rīcības plānu pasākumiem dzīvojamā fonda tehniskā stāvokļa pilnveidošanai ekspluatācijas laikā”, kurā paredzēts līdz šā gada beigām sagatavot atbalsta programmu finanšu instrumenta veidā ieguldījumiem mājokļu tehniskā stāvokļa (t. sk. ēku drošuma) un labiekārtojuma uzlabošanai (t. sk. liftu modernizācijai vai nomaiņai).
3. Jāizstrādā 27.3 prim panta redakcija, kurā jādefinē valsts atbalsta veidi, ietverot valsts līdzdalību arī pašvaldību neizīrēto dzīvojamo māju renovācijā, kā arī būvju pārbūvē (rekonstrukcijā) par dzīvojamām mājām. Piedāvājums: “Valsts var sniegt atbalstu pašvaldību dzīvojamo īres māju būvniecībā, atjaunošanā un renovācijā ar mērķi uzlabot pašvaldību īpašumā vai valdījumā esošā dzīvojamā fonda tehnisko stāvokli. Atbalsta sniegšanas veidu, kārtību un nosacījumus nosaka Ministru kabinets.”
4. Jāpārskata likuma “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 20. pantā, kā arī 21.1. panta ceturtajā daļā ietvertie ierobežojumi, paredzot pašvaldībai tiesības (piemēram, ļaujot šādu normu iekļaut pašvaldības saistošajos noteikumos), kas dotu iespēju novadam piesaistītiem speciālistiem pēc noteikta laika izpirkt tiem piešķirto īres dzīvokļus.
5. Jāparedz deleģējums pašvaldībām izdot saistošos noteikumus, nosakot, ka pašvaldība drīkst izīrēt dzīvokļus arī citiem novada iedzīvotājiem, ja tie nav nepieciešami prioritārajām grupām.
6. Samazināmi bezmantinieku mantas – dzīvokļu, dzīvojamo māju – izvērtēšanas un nodošanas termiņi, atvieglojot īpašuma nodošanas kārtību pēc pušu vienošanās.
Paredzams, ka tiks atcelts likums “Par sociālajiem dzīvokļiem un sociālajām dzīvojamām mājām”. Esam vienojušies ar Saeimas atbildīgo komisiju par sociālo dzīvojamo māju un sociālo dzīvokļu statusu, kas kā atsevišķa nodaļa tiks iekļauta Palīdzības likumā.
Dažas rekomendācijas un atziņas
Mājokļu politika
Ja pašvaldības vēlas ne tikai izmantot mājokļu politiku sociālu jautājumu risināšanai, bet arī piesaistīt savai teritorijai nepieciešamos cilvēkresursus, tad jāizmanto 2016. gada 18. aprīļa grozījumi likumā “Par palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā”. Tie nosaka, ka pašvaldības dome ar atsevišķu lēmumu ir tiesīga pašvaldībai piederošai vai tās nomātai neizīrētai dzīvojamajai telpai noteikt speciālistam izīrējamas dzīvojamās telpas statusu.
Dzīvojamā telpa, kurai noteikts speciālistam izīrējamas dzīvojamās telpas statuss, tiek izīrēta, ievērojot (III1. nodaļa) nosacījumus, kas paredz īpašu kārtību dzīvojamo telpu izīrēšanai speciālistiem.
* Pamats:
– pašvaldības attīstības programma (jānosaka attīstāmās nozares);
– pašvaldības saistošie noteikumi (nosaka, kādās nozarēs vai kādu pārvaldes uzdevumu veikšanai nepieciešami kvalificēti speciālisti; nosaka kārtību, kādā pašvaldība izīrē dzīvokli speciālistam);
– sadarbības līguma slēgšana (ja speciālists netiks nodarbināts pie palīdzības sniedzēja, sadarbības līgumu slēdz pašvaldība un speciālista darba devējs).
* Nosacījumi:
– īres līgumu slēdz uz darba tiesisko attiecību laiku, bet ne ilgāku par trim gadiem;
– pašvaldībai ir tiesības līgumu pagarināt, ja speciālists darba devējam joprojām nepieciešams un ir spēkā sadarbības līgums;
– īres līgumu slēdz ar speciālistu, ja attiecīgajā administratīvajā teritorijā speciālistam nepieder dzīvojamā telpa;
– speciālists izīrēto dzīvojamo telpu nav tiesīgs nodot trešajām personām, iegūt īpašumā, bet pašvaldība nav tiesīga to atsavināt.
Kas jāatceras par dzīvokļu īpašnieku kopību
* Tā sastāv no visiem dzīvokļu īpašniekiem.
* Tā nav juridiska persona.
* Kopības lēmums ir saistošs visiem dzīvokļu īpašniekiem.
Dzīvokļu īpašnieku kopība saskaņā ar Dzīvokļa īpašuma likumu un Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumu ir personu apvienība, kurai nav piešķirts juridiskās personas statuss un kura ir atzīstama par tādu personu kopumu, ko veido kopīpašuma attiecības vai sabiedrības līgums, kurš noslēgts atbilstoši Civillikuma 2241.–2280. panta prasībām. Likumdevējs ir paredzējis līguma slēgšanu ar dzīvojamās mājas kopīpašniekiem kā saistības kopdalībniekiem (Civillikuma 1669. pants). Taču šāda sadarbības forma nemaina faktu, ka sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas robeža ir dzīvojamās mājas un sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja komunikāciju savienojuma vieta. Nemainot pakalpojumu sniegšanas robežu, dzīvokļa īpašnieki kā nedalītas saistības kopdalībnieki civilprocesuālajās attiecībās ir solidāri atbildīgi par līguma izpildi (Civillikuma 1670.–1670. pants). Tādēļ šis modelis praksē nereti rada atsevišķā dzīvokļa īpašnieka interešu apdraudējumu.
Trīs kopības pārstāvības varianti:
1) kopību pārstāv pārvaldnieks;
2) kopību pārstāv pilnvarotā persona;
3) kopību pārstāv visi dzīvokļu īpašnieki.
Lai nodrošinātu dzīvokļu īpašnieku kopības kā tiesību subjekta pilnvērtīgu piedalīšanos civiltiesiskajā apgrozībā, kā arī kopības interešu iespējami labāku aizsardzību, dzīvokļu īpašnieku kopību attiecībās ar trešajām personām un tiesā pārstāv pārvaldnieks. Šis regulējums nostiprina valdošo izpratni par pārvaldnieka statusu. Pārvaldnieks savu pārstāvja statusu iegūst brīdī, kad kopība ar savu lēmumu uzdod viņam pārvaldīšanas uzdevumu un viņš tam piekrīt, noslēdzot pārvaldīšanas līgumu (Pārvaldīšanas likuma 1. panta 5. punkts, 10. panta otrā daļa). Arī gadījumos, kad dzīvokļu īpašnieki nebūs pārņēmuši dzīvojamās mājas pārvaldīšanas tiesības, šādas mājas pārvaldnieks būs dzīvokļu īpašnieku kopības likumiskais pārstāvis.
Pārvaldnieka pārstāvības apjoms aprobežots ar pārvaldīšanas darbību īstenošanu, atsevišķi uzsverot, ka ārpus uzdotajām pārvaldīšanas darbībām pārvaldnieks kopību ir tiesīgs pārstāvēt tikai, pamatojoties uz dzīvokļu īpašnieku kopības atsevišķu lēmumu. Tas nozīmē, ka pārvaldnieka pārstāvības apjoms uz likuma pamata ir aprobežots ar darbībām, kas nepieciešamas pārvaldīšanas uzdevuma izpildei.
Dzīvokļu īpašnieku biedrība var būt arī attiecīgās dzīvojamās mājas pārvaldnieks, ja kopība tam ir uzdevusi pārvaldīšanas uzdevumu (Augstākās tiesas 2020. gada 5. maija spriedums lietā Nr. SKC 172/2020, ECLI:LV:AT:2020:0505.C29418417.9.S, 8. punkts).
Šogad 3. februārī stājušies spēkā grozījumi Dzīvokļa īpašuma likumā, un tie nosaka, ka atsevišķu dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumu pieņemšanai būs nepieciešams mazāks dzīvokļu īpašnieku balsu skaits nekā iepriekš.
Turpmāk vienkāršs balsu vairākums dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumu pieņemšanai būs nepieciešams par šādiem jautājumiem:
– atsevišķā īpašuma robežās esošo dzīvojamās mājas kopīpašuma elementu pārbūves un restaurācijas kārtība;
– dzīvokļu īpašnieku pilnvarotās personas ievēlēšana un atsaukšana;
– lēmuma pieņemšana par ceļa zīmes izvietošanu, autostāvvietas izveidi personām ar invaliditāti vai autostāvvietas izveidi elektromobiļiem, ja vienlaikus tiek izveidots elektrotransportlīdzekļu uzlādes punkts.
Pirms grozījumu stāšanās spēkā šos lēmumus nevarēja pieņemt ar vienkāršu dzīvokļu īpašnieku balsu vairākumu, jo bija nepieciešams lielāks balsu skaits.
Būvniecība
2014. gadā pieņemtajā Būvniecības likumā sākotnēji uzsvars tika likts uz ārzemju investīciju pieejamību un “Doing Business” indeksa uzlabošanu, kaut gan Būvniecības likumā kā viens no principiem izvirzīts inženiertehniskās kvalitātes princips, saskaņā ar kuru būves inženiertehniskajam risinājumam ir jābūt lietošanai drošam.
Būvniecības likumā tika veikti būtiski grozījumi, un tie stājas spēkā šā gada 21. maijā. Līdz šim likumā nebija stingri nodalīta procesa dalībnieka (juridiskās personas) un iesaistītā sertificētā būvspeciālista (fiziskās personas) atbildība. Beidzot ir skaidri pateikts, ka būvprojekta izstrādātājs ir atbildīgs par to, lai būvvaldē vai institūcijā, kas pilda būvvaldes funkcijas, iesniegtajā vai realizācijai nodotajā būvprojektā vai tā daļā ietvertie risinājumi izstrādāti, balstoties uz pietiekamu informāciju. Tāpat būvprojekta izstrādātājs ir atbildīgs par apakšuzņēmēja veiktajiem darbiem un to kvalitātes kontroli. Visai strīdīgs ir tā sauktais klusēšanas – piekrišanas princips būvniecības procesa dokumentācijas kārtošanā. Tas attieksies uz noteiktiem gadījumiem būvnoteikumos. Tā, piemēram, ja normatīvajos aktos noteiktajos termiņos būvvalde nebūs pieņēmusi lēmumu vai veikusi atzīmi, tad uzskatīs, ka tā pieņēmusi labvēlīgu lēmumu vai atzīme veikta saskaņā ar būvniecības ierosinātāja sniegto informāciju. Ministru kabinets būvnoteikumos noteiks gadījumus, kuros būs piemērojamas atļaujas, atzīmes un saskaņojuma izdošana ar noklusējumu. LPS uzskata, ka klusēšanas – piekrišanas principa ieviešana jāsasaista ar Būvniecības informācijas sistēmu, veicot atzīmi par izsniedzamo dokumentu sagatavošanas kārtību būvniecības ieceres dokumentos, kur tiks piemērots klusēšanas – piekrišanas princips. Daudz svarīgāk būtu nodrošināt būvniecības procesa starpposmu automatizēšanu, izmantojot un papildinot Būvniecības informācijas sistēmas funkcionalitāti. Būvniecības procesa starpposmu automatizēšanā jāizvirza mērķis sasniegt tādu būvniecības nozares attīstības pakāpi, kurā Būvniecības informācijas sistēma spētu bez cilvēkresursu iesaistes nolasīt un pārbaudīt strukturētus datus no vairākām valsts informācijas sistēmām.
Sadarbībā ar Ekonomikas ministriju esam panākuši, ka grozījumos Būvniecības likumā definēta:
– katra būvniecības procesa dalībnieka kompetence, kas nodrošina būvniecības kvalitāti un būves atbilstību normatīvo aktu prasībām. Jāuzsver, ka atbilstoši grozījumiem likumā būvvalde atbildēs par būvniecības administratīvā procesa tiesiskumu, bet neatbildēs par būvniecības procesa (būvprojektēšanas dokumentācijas un būvdarbu) satura kvalitāti un atbilstību normatīvo aktu prasībām, kā arī par sabiedrības interešu aizsardzību būvniecības procesā, t. sk. trešo personu aizsardzību;
– arhitektoniskās kvalitātes princips, ciktāl tas attiecas uz būves iekļaušanos ainavā un pilsētvidē;
– pašvaldības teritorijas plānojumā, lokālplānojumā (ja tāds ir izstrādāts) un detālplānojumā (ja tas nepieciešams saskaņā ar normatīvajiem aktiem) noteiktās prasības;
– normatīvajos aktos noteiktās būves novietojuma prasības.
Jāatzīmē, ka vides pieejamība vairs neietilps būvvalžu kompetencē, to noteiks projekta izstrādātāji.
Būvniecības likuma 9’. panta 4.1. punkts ļauj nepiemērot vides pieejamības prasības rekonstrukcijas gadījumā, ja tās uzliek nesamērīgu slogu būvniecības ierosinātājam. Savukārt, vispār neparedzot atvieglojumus vai izņēmumus, būvvaldes nokļūst zem liela spiediena, un būvvalžu individuālai nostājai būs izšķirīga nozīme, turklāt nav kritēriju samērīguma noteikšanai. Jaunās būvniecības gadījumā izņēmumi saskaņā ar projektu nav paredzēti. Tomēr ieteicams pašvaldībām slēgt sadarbības līgumus ar cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijām (“Apeirons”, “Sustento”), lai saskaņotu pieejamības nosacījumus, kas katrā vietā varētu būt individuāli.
Būvvaldes neatbild par projektu kvalitāti
Ar likuma grozījumiem jaunā redakcijā izteikts 19. pants “Atbildība būvniecībā”, tāpat likums papildināts ar 19.1., 19.2. un 19.3. pantu, kuros tiek nodalīta katra būvniecības procesa dalībnieka atbildība, proti, katrs dalībnieks atbild par savu būvniecības procesa daļu.
Tā, piemēram, būvniecības ierosinātāja pienākums ir būvprojekta izstrādei piesaistīt normatīvajiem aktiem atbilstošus būvspeciālistus vai būvkomersantus (izņemot speciālajos būvnoteikumos noteiktos gadījumus), kā arī projektēšanas uzdevumā noteikt paredzētās būves lietotāja prasības.
Savukārt būvprojekta izstrādātājs nodrošina būvprojekta un tajā ietverto risinājumu atbilstību būvniecības ierosinātāja un normatīvo aktu prasībām, kā arī piemērojamos standartus noteiktajām prasībām un dokumentācijā ietvertās informācijas savstarpējo atbilstību. Būvprojekta izstrādātājs ir atbildīgs par to, lai būvvaldei vai institūcijai, kas pilda būvvaldes funkcijas, iesniegtajā vai realizācijai nodotajā būvprojektā vai tā daļā ietvertie risinājumi ir izstrādāti, balstoties uz pietiekamu informāciju, kā arī ir atbildīgs par apakšuzņēmēja veiktajiem darbiem un to kvalitātes kontroli.
Autoruzraudzības veicējs atbild par citiem būvniecības procesa dalībniekiem doto norādījumu saturu un viņa saskaņoto būvniecības dokumentu atbilstību būvprojektam un tajā ietvertajiem risinājumiem.
Būvdarbu veicējs nodrošina būvdarbu rezultātā tapušās būves vai tās daļas atbilstību būvprojektam un tajā ietvertajiem risinājumiem, kā arī atbild par būvdarbu kvalitāti un atbilstošu būvizstrādājumu un to iestrādes tehnoloģiju izmantošanu (ciktāl būvprojektā nav tieši norādīts noteikts būvizstrādājums vai tā iestrādes tehnoloģija).
Būvuzraudzības veicējs saskaņā ar vispārīgajiem būvnoteikumiem un noslēgto līgumu nodrošina būvniecības ierosinātāja likumīgo interešu pārstāvību būvdarbu procesā, tajā skaitā visa būvdarbu procesa uzraudzību kopumā un ikviena būvuzraudzības plānā noteiktā posma kontroli.
Būvekspertīzes veicējs atbild par būvekspertīzes atzinuma saturu un tajā ietverto secinājumu pamatotību būvekspertīzes uzdevuma ietvaros.
Lai mazinātu strīdus situāciju rašanos, kad viena būvniecības procesa posma būvspeciālisti ir spiesti pārbaudīt cita procesa dalībnieka veikto darbu atbilstību normatīvo aktu prasībām, likumā paredzēts, ka viņi, pildot normatīvajos aktos noteiktos pienākumus, ir tiesīgi pieņemt, ka citi būvniecības ieceres īstenošanā iesaistītie būvspeciālisti rīkojas atbilstoši normatīvo aktu prasībām un savus profesionālos pienākumus veic kvalitatīvi.
Visai strīdīga ir norma, ka turpmāk jautājumus par būvprojektēšanas dokumentācijas vai tajā ietverto risinājumu atbilstību būvniecības principiem vai normatīvo aktu tehniskajām prasībām, kas nav būvvaldes kompetencē, skatīs valsts vai pašvaldības institūcijas vai kompetences pārbaudes iestādes, pieņemot lēmumu. Savukārt pēc tam, kad kompetences pārbaudes iestādes lēmumā konstatēs, ka būvspeciālists nav veicis savus profesionālos pienākumus, un par to paziņos būvvaldei, būvvaldei būs tiesības atcelt būvniecības ieceres akceptu vai atzīmi būvatļaujā par tajā ietverto nosacījumu izpildi vai uzdot būvniecības ierosinātājam novērst konstatētās neatbilstības.
LPS ir norādījusi, ka grozījumos netiek ievērots proporcionalitātes princips, tie neparedz būvvaldēm tiesības rīkoties, ja tiek konstatētas neapšaubāmas neatbilstības. Tā, piemēram, atbilstoši būvnormatīva LBN 201–15 “Būvju ugunsdrošība” (apstiprināts ar Ministru kabineta 30.06.2015. noteikumiem Nr. 333) 149. punktam (5. sadaļa “Evakuācijas ceļi un izejas”) durvju brīvais platums ir vismaz 0,9 metri. Atbilstoši projektam būvvaldes kompetence neaptver minēto prasību pārbaudi, diemžēl Saeima LPS iebildes nav ņēmusi vērā.
Beidzot panākta vienošanās par būvekspertīžu un būvprojektu organizēšanas kārtību. Ekspertīzes pasūtījumu savām būvēm turpmāk veiks vietējās pašvaldības. Pretrunīgu ekspertu atzinumu gadījumā Būvniecības valsts kontroles birojs, pildot sertificēšanas institūcijas funkcijas, vērtēs katra eksperta rīcības atbilstību normatīvo aktu prasībām, vienlaikus sniedzot viedokli arī par ekspertīzes atzinumiem. Būvprojekta ekspertīze būs obligāta trešās grupas jaunu būvju un pārbūvju būvprojektiem, ja tiek mainītas nesošās konstrukcijas vai tiek mainītas slodzes uz nesošajām konstrukcijām.
Lai novērstu būvinspektoru akūto deficītu valstī, pateicoties LPS aktivitātēm un sadarbībai ar Rīgas būvvaldi, praksē ieviests būvinspektora palīga amats. Sarunās ar Ekonomikas ministriju panākts, ka arī būvinspektora palīga amata pienākumu pildīšana tiks iekļauta personas praktiskā darba pieredzē. Jāņem vērā, ka Būvniecības likums, kas stājās spēkā 2014. gadā, paplašināja būvinspektoru profesionālos pienākumus, tajā skaitā uzdeva veikt būvju ekspluatācijas uzraudzību un objektu apsekošanu pirms būvatļaujas izsniegšanas.
Latvijā šobrīd kopā ir 278 būvinspektori (saskaņā ar Būvniecības informācijas sistēmas reģistra datiem). Būvinspektoru vidējais vecums ir 55 gadi. Vecākajam būvinspektoram ir 86 gadi, bet jaunākajam – 30 gadu. 184 no 275 būvinspektoriem ir vecumā virs 50 gadiem, un 32% ir sasnieguši pensijas vecumu (dati uz 2018. gada oktobri).
Pieaugot būvniecības apjomiem, kā arī būvju sarežģītībai un kompleksumam, vietējām pašvaldībām ir jānodrošina pietiekams būvinspektoru skaits un būvinspektoru atbilstošā kvalifikācija jēgpilnai un efektīvai būvniecības kontroles īstenošanai. Vairākas pašvaldību būvvaldes ir norādījušas uz būvinspektoru trūkumu un grūtībām piesaistīt jaunus būvinspektorus.
Vienlaikus der atcerēties, ka būvinspektors nav reglamentētā profesija. Tā kā būvinspektors ir vietējās pašvaldības darbinieks ar valsts amatpersonas statusu, disciplinārā atbildība piemērojama darba tiesisko attiecību ietvaros saskaņā ar normatīvajiem aktiem darba tiesību jomā, kā arī saskaņā ar valsts amatpersonu darbību regulējošiem normatīvajiem aktiem.
Ņemot vērā, ka būvinspektors kā būvvaldes amatpersona īsteno vietējās pašvaldības autonomo funkciju, būvinspektora profesionālo darbību uzrauga vietējā pašvaldība. Pašvaldībai kā darba devējam ir arī iespēja piemērot būvinspektoram disciplināro atbildību.
LPS un Ekonomikas ministrija ir vienisprātis, ka jāizstrādā atvieglota procedūra tādu būvju pieņemšanai ekspluatācijā, kas būvētas līdz 1995. gadam. Ministrija solījusi atbalstīt pašvaldību ierosinājumu ieviest zemesgrāmatā atzīmi par patvaļīgu būvniecību. Pašreizējā likumdošana nosaka, ka atbildīgais par patvaļīgo būvniecību ir “laimīgais” īpašuma ieguvējs, kurš nereti par to nav informēts.
Izdarot grozījumus Vispārīgos būvnoteikumos un Ēku būvnoteikumos:
– vienkāršota ēku vai to daļu atjaunošanas un pārbūvju saskaņošana, pārskatot noteiktās procedūras (tajā skaitā pieņemšanu ekspluatācijā). Pirmās grupas ēkas, kā arī vienstāva otrās grupas palīgēkas varēs atjaunot un pārbūvēt bez projekta ieceres, ja netiek mainīts lietošanas veids un būvapjoms. Turpmāk vajadzēs tikai paskaidrojuma rakstu, lai ierosinātu arī otrās un trešās grupas ēkas atjaunošanu (līdz šim bija nepieciešama ēkas fasādes apliecinājuma karte, būvatļauja) un nojaukšanu;
– noteiktas atvieglotas procedūras pirmās grupas ēkas, kā arī vienstāva otrās grupas palīgēkas atjaunošanā un pārbūvē, ja netiek mainīts lietošanas veids un būvapjoms;
– ieviesta jauna saskaņošanas procedūra – paziņojums par būvniecību, kas būtu piemērojams vairākos gadījumos, kad nav nepieciešama institūcijas, kura pilda būvvaldes funkcijas, atļauja veikt būvdarbus, bet tie veicami, pamatojoties uz būvspeciālista (būvkomersanta) izstrādātu dokumentāciju vai atsevišķos gadījumos paša būvniecības ierosinātāja izstrādātu dokumentāciju, piemēram, pirmās grupas ēkas nojaukšana vai otrās grupas palīgēkas nojaukšana, pirmās grupas palīgēkas jauna būvniecība vai novietošana;
– turpmāk ar paskaidrojuma rakstu varēs ierosināt arī otrās un trešās grupas ēkas atjaunošanu (iepriekš – ēkas fasādes apliecinājuma karte, būvatļauja) un nojaukšanu.
Turpinās Būvniecības informācijas sistēmas (BIS) ieviešanas uzlabošana. Lai nodrošinātu BIS funkcionalitāti, jāpanāk, lai BIS sistēma tiktu savietota ar Nekustamā īpašuma kadastra sistēmu, kā arī Zemesgrāmatu datubāzi un sistēmām TAPIS un ATIS, tāpat BIS esošā informācija jāsinhronizē ar Ēku energoefektivitātes reģistru. Sīkāku informāciju var saņemt BIS rokasgrāmatā šeit.
Sarunās ar Ekonomikas ministriju esam vienojušies, ka:
– Ekonomikas ministrija regulāri organizēs būvvalžu apmācības reizi ceturksnī par BIS ieviešanu un problemātiskajiem jautājumiem;
– jāorganizē trīspusējas Ekonomikas ministrijas, Tieslietu ministrijas un Latvijas Pašvaldību savienības sarunas par BIS datu savietojamību ar Valsts zemes dienesta un zemesgrāmatu datiem.
Savā darbā Tautsaimniecības komiteja sadarbojas ar Latvijas Lielo pilsētu asociāciju, Reģionālo attīstības centru apvienību, Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociāciju, Latvijas Nekustamā īpašuma pārvaldnieku asociāciju, Latvijas Ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumu asociāciju, Latvijas Siltumuzņēmumu asociāciju, Latvijas Tirgotāju asociāciju, Nacionālo nekustamo īpašumu attīstītāju aliansi u. c.
Uzņēmējdarbība
Lai mainītu vietējo ekonomiku par labu augstu tehnoloģiju un zinātnes attīstībai, nepieciešams paraudzīties nesenā pagātnē un izvērtēt iepriekšējo gadu ieguldījumus, un tad ir redzams, ka daudzas labas lietas jau uzsāktas. Latvijā ir spēcīgas zinātnieku komandas un uzņēmēji, taču vienlaikus nākas secināt, ka ES fondi galvenokārt ir bijis imports no citām valstīm un samērā maz eksports.
Vērtējot stratēģijas un nozaru ministriju plānus, viens no dokumentiem, kas norāda uz pārāk lēnu attīstības tempu, ir Ekonomikas ministrijas informatīvais jeb ex–post ziņojums “Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnes 2014.–2020. gadam” (NIP), kura mērķis bija veicināt ekonomikas strukturālās izmaiņas par labu preču un pakalpojumu ar augstāku pievienoto vērtību ražošanai, t. sk. rūpniecības lomas palielināšanai, rūpniecības un pakalpojumu modernizācijai un eksporta sarežģītības attīstībai, bet diemžēl iepriekšējā NIP mērķi nav izpildīti nevienā no plāna punktiem.
Skatot Atjaunošanas un noturības mehānismu (ANM), ES fondu daudzgadu budžetu, Taisnīgās pārkārtošanas fonda finansējumu, redzams, ka jaunie plānošanas dokumenti neparedz būtiskas izmaiņas un paradigmu maiņu, un tas nozīmē potenciālu stagnēšanu, nevis attīstību, izaugsmi.
Uzņēmējdarbības jomā LPS ir piedāvājusi nozaru ministrijām savu redzējumu, kas balstīts uz organizācijas visu jomu padomnieku redzējumu. Zināms, ka uzņēmējdarbībā svarīgs nosacījums ir blakusesošo konkurentu izvērtējums. Tā, piemēram, Polijā ir atbalsta mehānisms uzņēmējiem un pašvaldībām pieejamie resursi apkalpojošās infrastruktūras izveidē ir nesalīdzināmi lielāki. Turpretī Latvijā, teiksim, mežizstrādes un kokapstrādes sektoros, vēl joprojām dominē tiešās ārvalstu investīcijas, kas norāda, ka Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai (LIAA) līdz šim brīdim nav izdevies piesaistīt jaunas augstas pievienotās vērtības nišas produktu ražotnes. Reģionālajā attīstībā viens no rādītājiem ir banku aizdevumi nekustamajā īpašumā uz 1 m2, un tie rāda zemo līmeni reģionos un galvenās investīcijas Rīgas un Pierīgas pašvaldībās.
Jaunajā ES fondu plānošanas periodā papildu izaicinājums, kas būtiski ietekmēs Latvijas uzņēmumu konkurētspēju, ir Covid–19 pandēmijas radītie ierobežojumi un arī Eiropas Komisijas uzstādījums par zaļo kursu, jau 2025. gadā nosakot uzņēmējiem nepieciešamību pierādīt CO2 pēdu savā produktā, kā arī prasība, ka elektroenerģijai ir jābūt zaļai, un tas nozīmē, ka pieaugs saules parku, vēja parku, ūdeņraža un biometāna ražošanas nozīme. Pēc būtības tas ir jautājums par pašvaldību iespējām piesaistīt jaunas industrijas, kurām būs vajadzīga šī zaļā tīrā elektroenerģija, un savlaicīgi attīstīt zaļās industriālās zonas.
Pašvaldības loma ekonomikā pieaugs, domājot par EK nosprausto zaļo kursu un ekonomikas izaugsmes programmu turpmākajiem sešiem gadiem ar tādiem virzieniem kā klimats, digitalizācija un IT prasmes, industriālās teritorijas, inovācijas, reģionālā attīstība un viedā mobilitāte.
* Inovatīvais iepirkums: inovācijas ir nepieciešamas visos sektoros – gan valsts sektorā, gan uzņēmējdarbībā –, un mēs varam kļūt konkurētspējīgi, sniegt kvalitatīvus pakalpojumus, paaugstināt produktivitāti un padarīt procesu lētākus un ātrākus. Eksporta izaugsme cieši saistīta ar ārējo pieprasījumu, ko būtiski ietekmē tehnoloģiju maiņa, protekcionisma politika un tirdzniecības “kari”, kas savukārt ir spēcīgs stop signāls Latvijas uzņēmumiem. LPS piedāvātais risinājums ANM plānā bija paredzēt finansējumu pašvaldībām inovatīvā iepirkuma veikšanai, jo tas stiprinātu Latvijas uzņēmēju atpazīstamību eksporta tirgos. Atbalsts caur iepirkuma procedūru dotu pamatu Latvijas uzņēmēju radītas preces un pakalpojumus iepirkt un lietot primāri Latvijas tirgū ar mērķi tālāk nodrošināt nepieciešamos pierādījumus starptautiskos projektos par realizētiem projektiem, kas kalpotu par apliecinājumu Latvijas risinājumu izmantošanas iespējām citās valstīs. Jāņem vērā, ka Latvijas uzņēmēju risinājumiem ir jākonkurē ar citu uzņēmumu analogiem no valstīm ar attīstītu inovāciju kultūru un starptautisko atpazīstamību.
ANM plānā kā viena no reformām ir pieteikta Rīgas metropoles areāla transporta sistēmas zaļināšana, kam plānoti ievērojami finanšu resursi. Tā ir tikai viena no potenciālām iespējām, lai šīs reformas ieviešanas gaitā izmantotu nacionālās industrijas piedāvātus risinājumus un inovatīvais iepirkuma atbalsta instruments būtu pašvaldībām stimuls un radītu ieinteresētību jaunu produktu izmantošanā. Tas radītu inovāciju ekosistēmu, jo zināšanas varētu pārvērst inovācijā, kas ir būtisks konkurētspējas pieauguma pamats.
* Pašvaldībām jābūt spējai nodrošināt infrastruktūru un vienlaikus ir jābūt sinerģijai ar LIAA, lai atrastu kompetentus partnerus atbilstoši katras pašvaldības stratēģijai. Tas ļautu pārskatāmā nākotnē piesaistīt tādas ATI ražotnes, kas varētu nodrošināt atalgojumu krietni virs vidējā ES līmeņa.
* No politiskās – uz saimniecisko atbildību, kur Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likums paredz kapitālsabiedrību izvērtēšanu (pēc administratīvi teritoriālās reformas 2022. gadā).
Pašvaldībām saistībā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma (VPIL) 88. panta mērķi ir noteikts ierobežojums nepamatoti neiesaistīties komercdarbībā, nosakot, ka tā ir pieļaujama tikai gadījumos, ja konkrētos mērķus nav iespējams efektīvi sasniegt ar citiem, konkurenci mazāk ietekmējošiem veidiem. Tāpat VPIL nosaka publiskai personai, kas dibinājusi kapitālsabiedrību vai ieguvusi līdzdalību esošā kapitālsabiedrībā, pārvērtēt tās līdzdalību katrā kapitālsabiedrībā ne retāk kā reizi piecos gados.
Pašvaldību kapitālsabiedrībām ir nozīmīga loma jebkurā pašvaldību ekonomiskajā sistēmā, un tās ne tikai novērš tirgus nepilnību, bet arī pilda sabiedrībai svarīgus stratēģiskus uzdevumus. Tāpat nav universālas mērauklas vērtējumā par tirgus nepilnības pierādījumu. Jāņem vērā, ka dzīvojam jaunā realitātē, kad demogrāfijas tendences ievieš savas korekcijas un vietējās ekonomikas un sabiedrības vajadzības ir mainīgas. Līdz ar to pašvaldībai ir loģiski savu līdzdalību kapitālsabiedrībās pārvērtēt un izvērtēt, kas vēl nepieciešams konkrētās teritorijas iedzīvotājiem un uzņēmējiem saistībā ar jaunām direktīvām, un, iespējams, pastāv skaidri nosacījumi pašvaldības kapitālsabiedrības meitassabiedrības dibināšanai vai kapitālsabiedrības līdzdalības iegūšanu citā sabiedrībā, vai PPP projektu realizācijai. Šis būtu jautājums saistībā ar zaļā kursa uzstādījumiem un nozaru ministriju pārņemtām regulām un direktīvām, kurām pretī joprojām trūkst finansējuma.
EK nospraustais zaļais kurss un bioloģiskās daudzveidības stratēģija pieprasa jaunu pieeju, un šajā izvērtēšanas procesā pašvaldībām būs svarīgi veikt pašreizējās situācijas “fotogrāfiju”, izvērtēt vēsturiskos apstākļus un nodrošināt nepārtrauktus, drošus un kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus, kuru tarifi (cenas) atbilst ekonomiski pamatotām izmaksām.
Lai veicinātu ekonomisko izaugsmi, būtu jāņem vērā nacionālā kopprodukta ekonomiskais princips, proti, veicināt valsts un pašvaldību pasūtījumus, tādējādi radot apstākļus vietējiem uzņēmumiem piederošās rūpnīcās ražot inovatīvus galaproduktus. Ir svarīgi visas ES darbības programmas vērtēt caur šo nacionālo kopproduktu, ņemot vērā galveno ekonomikas principu: kam pieder ražošanas faktori, tam pieder peļņa; ja kādā no ES vecajām dalībvalstīm sāks ražot ūdeņraža autobusus, tad ir skaidrs, ka, iepērkot šos autobusus, ievērojami tiks palielināts citu valstu nacionālais kopprodukts, kas nozīmē algu palielināšanu šajās valstīs.
* * *
TAUTSAIMNIECĪBAS KOMITEJAS INFORMĀCIJAS UN KOMUNIKĀCIJAS TEHNOLOĢIJU JAUTĀJUMU APAKŠKOMITEJA
Kā var noprast no apakškomitejas nosaukuma, specifisko jautājumu loks, kas to atšķir no pārējām LPS komitejām, ir informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT) un ar tām saistītās problēmas, pieredze un likumi.
Ar dažādiem nosaukumiem šāda apakškomiteja pastāv kopš LPS dibināšanas. Ir piedzīvoti gan tādi gadi, kad apakškomitejas sēdes bija vairākas katru mēnesi, gan tādi, kad tās nenotika nemaz.
Pēdējos četrus gadus apakškomitejas darba cikls noris vairāk pēc nepieciešamības, nevis tikai tāpēc, lai reizi mēnesī obligāti notiktu sanāksme. Līdz šim apakškomitejas vadītājs bija Dobeles novada pašvaldības izpilddirektora vietnieks Gunārs Kurlovičs. Līdz rokasgrāmatas iznākšanas brīdim jaunais IKT apakškomitejas vadītājs vēl nav ievēlēts.
Informācijas tehnoloģijas ir tik cieši savijušās ar visām dzīves jomām, ka par to pielietošanu un izmantošanu nākas spriest visās LPS komitejās. Var teikt: biznesa procesi tiek izdiskutēti citās komitejās, bet tehniskais izpildījums – IKT apakškomitejas apspriedēs.
Viedokļu izzināšana, problēmu apspriešana un kopīgas nostājas definēšana – tie ir apakškomitejas mērķi. Apakškomitejas dalībnieki pārsvarā ir IT speciālisti.
Valsts un pašvaldību IKT sektorā turpina pastāvēt atšķirīga situācija. Valsts iestāžu IKT attīstība notiek regulārāk un mērķtiecīgāk, pateicoties ERAF un citu ES fondu līdzekļiem, turpretī pašvaldībām jātiek galā lielākoties ar sava budžeta līdzekļiem un iespējām. Tas rada ne vien nevienādus apstākļus, bet arī nosacījumus informācijas apstrādē un pieejamībā.
Jau šobrīd ir spēkā likumi un Ministru kabineta noteikumi, kas pieprasa noteikta līmeņa IT drošības prasības un darbības, lai nodrošinātu ne tikai IT infrastruktūras, bet, galvenais, arī datu aizsardzību. Pašvaldībām ar šiem uzdevumiem jātiek galā tikpat prasmīgi kā valsts informācijas sistēmu (IS) turētājiem, jo daudzos gadījumos tieši pašvaldībās rodas informācija, kas rada pamatu valsts IS. Tieši tāpēc jo nozīmīgāk ir sekot līdzi izmaiņām likumos un savlaicīgi apakškomitejas dalībnieku starpā izdiskutēt iespējamās sekas un ietekmi uz pašvaldību ikdienas darbu, kas var rasties ar nekvalitatīva dokumenta pieņemšanu. Tāpēc ļoti svarīgi ir tieši pašvaldību praktiķu un vietējo politiķu atzinumi par ministriju sagatavotajiem dokumentiem.
2021. gada vidū noslēdzies tā saucamais Rīgas ERAF projekts, kura nosaukums ir “Pašvaldību klientu informācijas pārvaldības risinājums”. Tā gaitā izveidota pašvaldību koplietošanas risinājumu bāze, kuras iedzīvināšana un turpmākā attīstība būs visu iesaistīto pašvaldību uzdevums. Tas būs jauns, līdz šim nebijis sadarbības veids starp pašvaldībām, ko noteikti apspriedīsim un par ko diskutēsim arī šajā, LPS IKT apakškomitejā.
T. s. Rīgas projektā ir izveidots tehniskais risinājums arī pieciem pašvaldību e–pakalpojumiem, kuri būs jāievieš visās pašvaldībās: tas bija viens no Rīgas projekta nosacījumiem – risinājumiem jābūt izmantojamiem visās pašvaldībās. Ieviest e–pakalpojumu nenozīmē tikai “pieslēgties” kopīgajai platformai. Ir jāveic virkne priekšdarbu un procedūru, lai pieslēgšanās būtu veiksmīga un e–pakalpojums būtu pieejams visiem iedzīvotājiem. Arī e–pakalpojumu ieviešanas jautājumi noteikti tiks skatīti apakškomitejas sēdēs.
Drīzumā gaidāms, ka būs pieejami finanšu līdzekļi no Atveseļošanās un noturības mehānisma fonda. Tajā ir paredzēti līdzekļi arī pašvaldību IKT risinājumu attīstībai. Latvijas Pašvaldību savienība sarunās ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju vienojusies, ka šo līdzekļu izlietošanas nosacījumi vispirms tiks apspriesti ar LPS, un praksē tas nozīmē, ka tas būs IKT apakškomitejas uzdevums.
Šeit uzskaitīta tikai daļa no plānotajiem darbiem. Ārpus uzskaitījuma ir palikusi ikdienas komunikācija ar pašvaldību IT speciālistiem un apakškomitejas dalībniekiem (pārsvarā tās ir vienas un tās pašas personas) par aktuāliem notikumiem un problēmām gan pašvaldībās, gan ministrijās. Viedokļu apzināšana un normatīvo dokumentu kopīga gatavošana, ātra informācijas apkopošana un pozitīvās pieredzes apmaiņa – tas viss ietilpst apakškomitejas darba ikdienā.
* * *
REĢIONĀLĀS ATTĪSTĪBAS UN SADARBĪBAS KOMITEJA
Reģionālās attīstības un sadarbības komiteja Latvijas Pašvaldību savienībā ir kopš tās dibināšanas. Tā veidota, lai politiķi diskusijās formulētu pašvaldību viedokli attīstības, vides, klimata un sadarbības jautājumos, kā arī uzklausītu valsts politikas veidotājus, citas nevalstiskās organizācijas un kopīgi diskutētu par dažādiem jautājumiem un meklētu risinājumus.
Līdz šim komiteju vadīja Rūjienas novada domes priekšsēdētājs Guntis Gladkins, viņa vietnieks bija Mārupes novada domes priekšsēdētājs Mārtiņš Bojārs. Komitejas darbu nodrošina LPS padomnieces Ivita Peipiņa, Sandra Bērziņa un Sniedze Sproģe.
Komitejas sēdes notiek reizi mēnesī, galvenokārt Rīgā, LPS telpās, un tajās iespējams piedalīties gan klātienē, gan arī tiešsaistē, Covid–19 pandēmijas laikā arī MS Teams vidē. Vairākas reizes rīkotas arī paplašinātās komitejas izbraukumu sēdes.
Komitejā izskatāmo jautājumu loks ir plašs – Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas un Zemkopības ministrijas kompetencē esošā reģionu un lauku attīstība, pašvaldību attīstība, e–pārvalde, publisko pakalpojumu sistēmas pilnveide, t. sk. valsts un pašvaldības vienoto klientu apkalpošanas centru (VPVKAC) tīkla attīstība, ES fondu stratēģiskais ietvars un investīcijas, teritorijas attīstības plānošana, sabiedrības līdzdalības, dabas un vides aizsardzības, klimata pārmaiņu, ūdeņu pārvaldības, atkritumu saimniecības, lauksaimniecības, zvejsaimniecības, mežsaimniecības un citi jautājumi un tēmas.
Komitejā tiek izvērtētas ministriju jaunās politikas un priekšlikumi normatīvajiem aktiem vai būtiskiem to grozījumiem (informatīvie ziņojumi, pamatnostādnes, likumprojekti, MK noteikumi u. c.), diskutēts un formulēts pašvaldību politiskais viedoklis, ko LPS padomnieki tālāk aizstāv Ministru kabineta komitejas un MK sēdēs un Saeimā – Valsts pārvaldes un pašvaldības, Administratīvi teritoriālās reformas, Ilgtspējīgas attīstības un Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā, kā arī Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas Pašvaldību sistēmas pilnveidošanas un Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas Latgales apakškomisijā.
Pie nozīmīgākajiem komitejā skatītajiem pēdējo gadu jautājumiem jāmin diskusijas un darbs pie šādiem dokumentiem:
– Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2021.–2027. gadam;
– Reģionālās politikas pamatnostādnes 2021.–2027. gadam;
– likums “Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums”, kā arī ar pašvaldību reformu saistītie praktiskie jautājumi;
– pieejamais finansējums pašvaldībām Taisnīgas pārkārtošanās fondā, Atjaunošanas un noturības veicināšanas fondā, Kohēzijas fonda papildinājuma līdzekļi un jaunie ES fondi;
– Latviešu vēsturisko zemju likums;
– jautājumi, kas skar atkritumu apsaimniekošanas reformu, t. sk. Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāns 2021.–2028. gadam;
– konceptuālais ziņojums “Par jaunu valsts pārvaldes pakalpojumu nodrošināšanas sistēmu” (VPVKAC);
– reģionu jautājums, t. sk. konceptuālais ziņojums “Par administratīvo reģionu izveidi”;
– grozījumi Teritorijas attīstības plānošanas likumā un ar to saistītajos normatīvajos dokumentos, lai arī Covid laikā turpinātos darbs ar pašvaldību attīstības programmām un stratēģiskajiem dokumentiem;
– likumprojekts “Pašvaldību likums”, pie kura darbs turpināsies Saeimas komisijās.
Komitejas darba kārtībā šie un vēl citi aktuāli jautājumi būs arī turpmāk.
Viens no nozīmīgākajiem komitejas uzdevumiem ir organizēt gadskārtējās sarunas ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju (VARAM).
Šāgada sarunas ar VARAM notika 12. maijā, un tajās tika izskatīti šādi jautājumi un pieņemti šādi lēmumi:
1. LPS un VARAM 2020. gada sarunu protokola izpilde.
2. Par investīciju programmas valsts autoceļu attīstībai administratīvi teritoriālās reformas (ATR) kontekstā īstenošanu un citiem finanšu atbalsta mehānismiem ATR mērķu sasniegšanai.
Puses vienojās:
* Pieņemt zināšanai, ka Ministru kabinets paredzējis investīciju programmai autoceļu attīstībai ATR īstenošanai (sākotnēji noteiktais apjoms – 3 miljoni eiro) izskatīt jautājumu par papildu finansējuma 115 794 000 eiro apmērā piešķiršanu 2022.–2023. gadā: 2022. gadā – 57 897 000 eiro un 2023. gadā – 57 897 000 eiro no valsts budžeta.
* Pieņemt zināšanai, ka no ES Atveseļošanas un noturības mehānisma plāna 92 300 000 eiro finansējums ir paredzēts autoceļu attīstībai.
Puses nevienojās, un LPS uztur savas prasības:
* Jāsagatavo jauna valsts investīciju programma pašvaldību autoceļu attīstībai novados, kas papildinātu valsts autoceļu programmu, nodrošinot savienojumus pagastiem un novada pilsētām ar valstspilsētām un novadu centriem.
* Nepieciešams izstrādāt atbalsta instrumentus transporta sektora zaļināšanai un uzlādes infrastruktūras izveidei.
* Nepieciešama jaunu atbalsta instrumentu izveide videi draudzīgu autobusu, sadzīves atkritumu mašīnu un citas tehnikas iegādei, kas darbināma ar ūdeņradi, elektrobaterijām vai biogāzi, kā arī uzlādes infrastruktūras izveidei. Atbalsts zaļajai uzlādei ir saistīts ar pašvaldību pakalpojumu sniegšanu ATR mērķu īstenošanas kontekstā.
3. Jūras piekrastes joslas un iekšzemes publisko ūdeņu pārvaldība, tai skaitā jūras piekrastes sauszemes daļas noteikšana.
Puses vienojās:
* Darba grupā rast risinājumu un vienoties par modeli iekšējo ūdeņu un jūras piekrastes apsaimniekošanā un finansēšanā.
4. Atkritumu apsaimniekošanas jautājumi (iecerētā atkritumu apsaimniekošanas reģionu (AAR) reforma, pamatojums, tiesību un saistību pārņemšana, atkritumu apsaimniekošanas centru veidošanas juridiskie aspekti, mērķu sasniegšana atkritumu reģenerācijā, pārstrādē, straujā apglabāšanas mazināšanā, aprites ekonomikas principu ieviešana no atkritumu mazināšanas līdz otrreizējai lietošanai un pārstrādes iespējām).
Puses vienojās:
* Uzsākt veidot reģionālos atkritumu apsaimniekošanas centrus (RAAC) reizē ar atkritumu apsaimniekošanas reģionālo plānu izstrādi, ciktāl tas iespējams.
* Noteikt pārejas periodu līdz pašreizējo līgumu ar atkritumu apsaimniekotājiem beigām, ja nepieciešams.
* Izvērtēt pašvaldību saistības, to pārņemšanu un pienākumus, veidojot jaunos AAR un RAAC.
Puses nevienojās, un LPS uztur savu prasību:
* Investīcijas atkritumu saimniecības attīstībai līdz 2035. gadam ir aprēķinātas 548 765 100 eiro, bet šajā periodā no ES fondu finansējuma ieplānoti tikai 103 530 000 eiro. LPS uztur prasību VARAM kopā ar pašvaldībām atkritumu apsaimniekošanas reģionos izvērtēt nepieciešamo trūkstošo investīciju finansējuma apjomu atkritumu apsaimniekošanas reformai.
5. Valsts līdzfinansējums pašvaldību koprisinājumu uzturēšanai.
Puses vienojās:
* Pēc projektu noslēgšanas Ventspilij un Rīgai iesniegt saskaņojumam VARAM pamatotu pieprasījumu par uzturēšanas izmaksu daļu, kuras saturs atbilst lēmumiem par uzturēšanas izmaksu sadalījumu starp pašvaldībām un valsti. VARAM pēc saskaņošanas virzīs šos pieprasījumus atbilstoši 2012. gada 11. decembra Ministru kabineta noteikumu Nr. 867 “Kārtība, kādā nosakāms maksimāli pieļaujamais valsts budžeta izdevumu kopapjoms un maksimāli pieļaujamais valsts budžeta izdevumu kopējais apjoms katrai ministrijai un citām centrālajām valsts iestādēm vidējam termiņam” noteiktajai kārtībai.
6. Nākamā plānošanas perioda (2021–2027) ERAF finansējuma piešķiršana pašvaldību IKT projektam (–tiem).
Puses vienojās:
* Plānotās aktivitātes pirms to uzsākšanas un ieviešanas gaitā apspriest ar pašvaldību pārstāvjiem, izmantojot LPS piedāvātās darba grupu platformas.
7. Reģionālā attīstība un plānošana:
7.1. administratīvie reģioni, to funkcijas un reģionālā attīstība, tās īstenošanas atbalsts, t. sk. Reģionālās politikas pamatnostādņu īstenošana, t. sk. reģionālo centru izvērtējums.
Puses vienojās:
* Pirms likumprojekta “Par administratīvajiem reģioniem” izstrādes darba grupā izdiskutēt to funkcijas, finansējumu un juridisko statusu.
* VARAM sagatavos sanāksmi par funkcionālo teritoriju lomu Atveseļošanas un noturības mehānisma un daudzgadu finanšu līdzekļu piešķiršanā, piesaistot plānošanas reģionus un LPS, lai izstrādātu papildu atbalsta instrumentus infrastruktūras sakārtošanai lauku teritorijās, VARAM un LPS sniegs priekšlikumus Zemkopības ministrijai Latvijas lauku programmai 2021.–2027. gadam.
* Pašreizējās sadarbības formās turpināt diskusiju un rast risinājumu līdzsvarotai visu administratīvo teritoriju attīstībai.
* VARAM aktualizēt katra attīstības centra esošās un potenciālās priekšrocības.
* Pēc pašvaldību vēlēšanām izveidot darba grupu ar pašvaldību līdzdalību par administratīvo reģionu izveidošanu saistībā ar Latvijas dalījuma NUTS2 reģionos maiņu.
8. Dažādi:
8.1. par atbalstu ūdensapgādes un kanalizācijas pieslēgumiem mājsaimniecībās.
Puses vienojās:
* VARAM sadarbībā ar atbildīgajām institūcijām izvērtēt iespējamos risinājumus, lai pašvaldības līdzfinansējuma saņēmējiem neveidotos nodokļu parāds, kas mazinātu interesi par līdzfinansējumu un apgrūtinātu vides mērķu sasniegšanu.
* VARAM izvērtēt iespējas sagatavot vadlīnijas saistošo noteikumu izstrādei par līdzfinansējuma piešķiršanu pieslēgumu ierīkošanai pie centralizētajiem ūdenssaimniecības tīkliem.
8.2. aktuālie un neatrisinātie jautājumi saistībā ar jaunām ES regulām un direktīvām kontekstā ar Atjaunošanas un noturības mehānismu.
LPS Reģionālās attīstības un sadarbības komitejas pārziņā ir arī sadarbības tīkls “Vides aizsardzība un atkritumu apsaimniekošana”, kurā, veidojot paplašinātu diskusiju konkrētos jautājumos, tikšanās reizēs notiek pieredzes pārnese un tiek meklēti risinājumi. Ar šo tīklu strādā LPS padomniece vides aizsardzības jautājumos Sandra Bērziņa un LPS padomniece lauku attīstības jautājumos Sniedze Sproģe.
* * *
VIDES AIZSARDZĪBA
Vides jautājumi ES politikā pēdējos gados ieņem vadošo lomu, un tas nozīmē, ka nākamie gadi paies Eiropas zaļā kursa zīmē.
Uzskatot, ka pašreizējo ar klimatu un vidi saistīto problēmu risināšanai ir nepieciešama steidzama un vērienīga reakcija, ES ir pieņēmusi ambiciozus tiesību aktus vairākās politikas jomās, lai īstenotu starptautiskās saistības klimata pārmaiņu jomā. ES valstis ir noteikušas saistošus emisiju mērķus svarīgās ekonomikas nozarēs, lai būtiski samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas, proti, visas 27 ES dalībvalstis, tajā skaitā Latvija, ir apņēmušās līdz 2050. gadam ES padarīt par pirmo klimatneitrālo pasaules daļu. Lai to panāktu, tās solījušas emisijas līdz 2030. gadam samazināt vismaz par 55% (salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni).
Šis vērienīgākais klimata mērķis prasīs pārveidot ES rūpniecību, tomēr, pareizi īstenojot šo politiku, tai vajadzētu stimulēt ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, radīt jaunas darbvietas, iedzīvotājiem nodrošināt ieguvumus veselības un vides jomās, kā arī veicināt globālo ekonomikas konkurētspēju, attīstot inovācijas. Vienlaikus šīs politikas ieviešanā jāievēro samērīguma un taisnīguma principi, jāatbalsta neaizsargātie iedzīvotāji, jānovērš nevienlīdzība un enerģētiskā nabadzība. Vai ambiciozie mērķi tiks īstenoti un vai tiešām šī vērienīgā pārkārtošanās novērsīs nevienlīdzību – uz šiem jautājumiem šobrīd drošas atbildes nav, taču daudz kas ir atkarīgs no mūsu spējām pieņemt pareizos lēmumus un pareizi rīkoties uz vietas.
Šobrīd, neskaitot normas, kas regulē klimata pārmaiņas, vides jomā ir spēkā vairāki simti prasību, kas izriet no ES tiesību aktiem un ietekmē gandrīz visus dalībvalstu nacionālās vides aizsardzības likumdošanas aspektus:
– aizsargjoslas;
– atkritumu apsaimniekošana;
– augsnes kvalitāte;
– dabas resursu nodoklis;
– dabas un bioloģiskās daudzveidības aizsardzība (īpaši aizsargājamās teritorijas, sugas un biotopi, invazīvās sugas, no ģenētiski modificētiem organismiem brīvas teritorijas);
– gaisa aizsardzība;
– iepakojums;
– ietekmes uz vidi novērtējums;
– jūras vides aizsardzība;
– ķīmiskās vielas;
– nolietotu transportlīdzekļu apsaimniekošana;
– noturīgie organiskie piesārņotāji;
– ozona slāņa aizsardzība;
– piesārņojums;
– drošība pret radiāciju;
– aizsardzība pret troksni;
– ūdens aizsardzība;
– videi kaitīgo preču apsaimniekošana;
– vides informācija un sabiedrības līdzdalība;
– vides zinātne, izglītība un izglītība ilgtspējīgai attīstībai;
– zaļais publiskais iepirkums;
– zemes dzīles.
Jāņem vērā, ka vides jautājumi un prasības konkrētu normu ievērošanai caurvij praktiski visas tautsaimniecības jomas, it īpaši klimata jautājumus nevar skatīt kā atsevišķu jomu. Tie ir un turpmāk vēl vairāk tiks integrēti mūsu ikdienā, ikvienā darbības sfērā.
Kas, ņemot vērā iepriekš minēto, būs turpmāko gadu galvenās aktualitātes un kāda būs pašvaldību loma to īstenošanā?
Lai īstenotu Eiropas zaļo kursu un virzītos un klimatneitralitāti, Latvijā ir apstiprināti vai izstrādes stadijā atrodas virkne plānošanas dokumentu un normatīvo aktu. Latvijas stratēģijā klimatneitralitātes sasniegšanai līdz 2050. gadam teikts, ka pašvaldībām, veicot normatīvajos aktos noteiktos pienākumus, ir izšķirīga loma valsts virzībā uz klimatneitralitāti. Vairums (2018. gadā 68%) Latvijas iedzīvotāju dzīvo pilsētās, bet vēl lielāks īpatsvars strādā pilsētās. Tā kā pilsētām raksturīgs lielāks iedzīvotāju blīvums un augstāka ekonomiskā aktivitāte, pilsētu iedzīvotāji ir arī lielākie patērētāji: vairums transporta tiek izmantots pilsētās, vairums enerģijas tiek patērēts pilsētās, vairums produktu un pakalpojumu tiek iegādāti un/vai patērēti pilsētās, arī vairums atkritumu tiek radīti pilsētās. Līdz ar to pilsētas veidojas kā “superpatērētāji”.
Būtiski ir tas, ka pašvaldības aptver visus iedzīvotājus un pašreizējās pašvaldības funkcijas ietver būtisku potenciālu klimatneitralitātes sasniegšanai. Proti, pašvaldībām ir liels potenciāls ietekmēt enerģētikas un transporta sektora ieguldījumu klimata pārmaiņu mazināšanā, jo pašvaldībām noteiktās autonomās funkcijas jau paredz tādus pienākumus kā siltumapgāde, ūdensapgāde, kanalizācijas un sadzīves atkritumu apsaimniekošana, sabiedriskā transporta organizēšana, teritorijas attīstības plānošana un zemes izmantošanas un apbūves kārtības noteikšana, kā arī publiskai lietošanai paredzēto teritoriju apgaismošana, zaļo zonu ierīkošana un uzturēšana.
Pašvaldību kā enerģijas patērētāju loma ir saistīta ar pašvaldības ēku apsaimniekošanu, komunālo pakalpojumu (ielu apgaisme, ūdens padeve, kanalizācija u. tml.) nodrošināšanu.
Attiecībā uz transporta sektoru pašvaldības veic sabiedriskā transporta, dienesta automašīnu, sabiedrisko pakalpojumu koordinēšanu un nodrošināšanu. Pašvaldības izstrādā teritorijas attīstības plānošanas dokumentus, t. sk. ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, teritorijas plānojumu, attīstības programmu. Teritorijas plānošanā pašvaldības plāno gan apbūves teritorijas, gan publisko vidi, gan transporta infrastruktūru, t. sk. ielu un ceļu tīklu, ietves un gājēju celiņus, veloceliņus.
Pašvaldību līmenis ir nozīmīgs arī atjaunojamo energoresursu veicināšanai, jo pašvaldības līmeņa lēmumi spēj ietekmēt visus enerģijas galapatēriņa sektorus, t. sk. nodrošināt vistiešāko saikni ar individuālajām mājsaimēm, kas ir viena no lielākajām un prioritārajām mērķgrupām energoefektivitātes un klimata mērķu sasniegšanā. Ikvienā mājsaimē tiek risināti aktuāli siltumapgādes un elektroapgādes jautājumi. Tieši pašvaldību līmenis ir tas, kurā vislabāk iespējams ņemt vērā vietējo problemātiku un specifiku, piemēram, sabiedrības noskaņojumu, izvēlēties piemērotākos veidus un stratēģiju problēmu risināšanai un integrētā veidā veicināt SEG emisiju samazināšanu.
Konkrēti izpildes soļi, tajā skaitā pašvaldībām, siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumā un oglekļa dioksīda piesaistes palielinājumā, atjaunojamo energoresursu īpatsvara palielinājumā, energoefektivitātes uzlabošanā, enerģētiskās drošības nodrošināšanā, enerģijas tirgus infrastruktūras uzturēšanā un uzlabošanā, kā arī inovāciju, pētniecības un konkurētspējas uzlabošanā ir noteikti Nacionālajā enerģētikas un klimata plānā 2021.–2030. gadam.
Lai mazinātu siltumnīcefektu izraisošās gāzes un samazinātu gaisa piesārņojuma negatīvo ietekmi uz vidi un cilvēku veselību, izstrādāts Gaisa piesārņojuma samazināšanas rīcības plāns 2020.–2030. gadam. Attiecībā uz pašvaldībām galvenie uzdevumi veicami Rīgas, Liepājas un Rēzeknes pašvaldībām, jo šajās pilsētās konstatēti pieļaujamo gaisa piesārņojuma normu pārsniegumi, taču plānā iekļauti arī soļi, kuru īstenošana attiecas uz visām Latvijas pašvaldībām, piemēram, veicināt zaļās infrastruktūras risinājumus pilsētvidē un videi draudzīgu pašvaldību plānojumu izstrādi, kas palīdz risināt gaisa kvalitātes problēmas, pilnveidot koku ciršanas kārtību pilsētās un precizēt pašreizējo regulējumu u. c.
Protams, siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana un klimatneitralitātes sasniegšana ir tikai viena klimata politikas puse. Otra daļa ir pielāgošanās klimata pārmaiņām. Klimata pārmaiņas šobrīd raksturo vidējās gaisa temperatūras paaugstināšanās, ekstremāli augstas un zemas gaisa temperatūras, jūras līmeņa paaugstināšanās, spēcīgu lietavu skaita palielināšanās u. c. ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām dalībvalstis, tajā skaitā Latvija, konvencijas Parīzes nolīgumā ir vienojušās ierobežot globālo vidējās temperatūras paaugstināšanos 2 °C robežās salīdzinājumā ar pirmsindustriālo laikmetu un censties ierobežot temperatūras pieaugumu 1,5 °C robežās, jo tas būtiski samazinās klimata pārmaiņu izraisītos riskus un ietekmes. Pašreizējās darbības, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu koncentrāciju atmosfērā un ierobežotu pasaules vidējās gaisa temperatūras paaugstināšanos, nav pietiekami efektīvas, un tāpēc pasaules vidējā temperatūra turpina paaugstināties. Tādēļ valstīm jāuzlabo savas spējas pielāgoties un jāsekmē noturīgums pret klimata pārmaiņām un to radītajām sekām, kā arī jāizmanto to radītās iespējas.
Darbības, kas palīdzētu pielāgoties klimata pārmaiņām, mūsu valsts ir noteikusi Latvijas pielāgošanās klimata pārmaiņām plānā laika posmam līdz 2030. gadam. Plānā ir apskatītas līdz šim Latvijā novērotās klimata pārmaiņas un noteikti pielāgošanās risinājumi dažādiem ar tām saistītiem riskiem un iespējām. Pasākumi balstīti uz pētījumiem par risku un ievainojamības novērtēšanu un pielāgošanās identificēšanu sešās jomās: ainavu plānošana un tūrisms, bioloģiskā daudzveidība un ekosistēmu pakalpojumi, civilā aizsardzība un katastrofas pārvaldīšana, būvniecība un infrastruktūras plānošana, veselība un labklājība, lauksaimniecība un mežsaimniecība. Izvēlētās nozares aptver visus klimata pārmaiņām visvairāk pakļautos sektorus. ES komunikācijā uzsvērts, ka pielāgošanās ir jāīsteno visos līmeņos – pašvaldības, reģiona un valsts līmenī. Tas ir loģiski, tādēļ arī šajā plānā pašvaldības ir atbildīgas vai vismaz līdzatbildīgas par virkni pasākumu, piemēram, veicināt brīvu bezmaksas dzeramā ūdens pieejamību publiskās vietās un pašvaldību iestādēs, veicināt tādu apstādījumu veidošanu pilsētvidē, kas rada noēnojumu, atjaunot un pielāgot meliorācijas sistēmas, t. sk. apdzīvotās vietās, lai iespējami novērstu klimata pārmaiņu veicinātus (sevišķu intensīvu lietusgāžu pieauguma) plūdus, kur nepieciešams, atjaunot ūdensteču dabisko posmu caurplūdumu, lai mazinātu plūdu sekas un stabilizētu ekosistēmas, u. c.
Skaidrs, ka bez pašvaldību iniciatīvām un aktīvas rīcības klimata pārmaiņu mazināšanā vietējā līmenī nacionālo mērķu sasniegšana ir apdraudēta. Pildot normatīvajos aktos noteiktās obligātās funkcijas, pašvaldībām ir daudz iespēju, kā veicināt nacionālo mērķu sasniegšanu siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanā. Tomēr jāņem vērā, ka mērķu sasniegšana un pašvaldībām noteikto uzdevumu izpilde nav iespējama bez atbilstoša finansējuma. Lai gan ievērojama ES fondu finansējuma daļa paredzēta tieši klimata pārmaiņu un vides aizsardzības projektu īstenošanai, ir saprotams, ka šie projekti, tajā skaitā transporta jomā, ir ārkārtīgi finanšietilpīgi. Apkopojot visus politikas plānošanas dokumentos un normatīvajos aktos noteiktos uzdevumus un salīdzinot to īstenošanai nepieciešamās izmaksas ar potenciāli pieejamo finansējumu, rodas pamatotas bažas, ka pilnīga to izpilde nebūs iespējama. Tieši tādēļ liels izaicinājums būs izvēlēties pareizās jomas, vietas un konkrētus pasākumus, lai pieejamais finansējums tiktu izlietots jēgpilni un sniegtu maksimālo pienesumu mērķu sasniegšanai.
No Eiropas zaļā kursa izriet arī ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2030. gadam. Šī stratēģija paredz, ka investīcijām dabas aizsardzībā un atjaunošanā būs izšķirīga nozīme arī Eiropas ekonomikas atlabšanā pēc Covid–19 krīzes. Stratēģijā uzsvērts, ka biodaudzveidības krīze ir cieši saistīta ar klimata krīzi. Klimata pārmaiņas paātrina dzīvās un nedzīvās dabas izpostīšanu sausuma, plūdu un savvaļas ugunsgrēku ietekmē, savukārt dabas izzušana un ilgtnespējīga izmantošana ir galvenie klimata pārmaiņas veicinošie faktori. Tomēr, tāpat kā pašas krīzes, saistīti ir arī šo krīžu risinājumi. Daba ir spēcīgs sabiedrotais cīņā pret klimata pārmaiņām. Klimatu regulē daba, un, lai samazinātu kaitīgās emisijas un pielāgotos klimata pārmaiņām, neaizvietojami kļūs dabā balstīti risinājumi, piemēram, mitrāju, kūdrāju un piekrastes ekosistēmu aizsardzība un atjaunošana vai ilgtspējīga jūras apgabalu, mežu, zālāju un lauksaimniecības augšņu apsaimniekošana. Koku stādīšana un zaļās infrastruktūras ierīkošana palīdzēs dzesēt pilsētvidi un samazināt dabas katastrofu ietekmi.
Saistībā ar Bioloģiskās daudzveidības stratēģiju tiks iniciētas gan vairākas stratēģijas, kas būs mērķētas kādai specifiskai sfērai, piemēram, mežiem, gan arī normatīvie akti. Izprotot bioloģiskās daudzveidības aizsardzības nepieciešamību un atbalstot to, tomēr jāraugās, lai šīs stratēģijas īstenošana neapdraudētu valsts ekonomisko attīstību un konkurētspēju. Cita starpā stratēģija paredz, ka par aizsargājamiem būtu jānosaka vismaz 30% ES sauszemes un 30% jūras teritorijas. Tas ir par 4% vairāk sauszemes un par 19% vairāk jūras teritoriju nekā patlaban ES vidēji. Stratēģijā tiek uzsvērts, ka šajā sakarībā sevišķa uzmanība būtu jāpievērš biodaudzveidības ziņā ļoti augstvērtīgām vai potenciāli augstvērtīgām teritorijām. Šādas teritorijas ir arī vismazāk aizsargātas pret klimata pārmaiņām, un par tām būtu jāparūpējas īpaši, tās stingri aizsargājot. Patlaban stingras aizsardzības režīms ES attiecas uz 3% sauszemes un mazāk nekā 1% jūras teritoriju. Stratēģija paredz, ka stingri jāaizsargā būtu vismaz viena trešdaļa aizsargājamo teritoriju, proti, 10% ES sauszemes un 10% ES jūras teritoriju. Saskaņā ar Dabas aizsardzības pārvaldes publiski pieejamo informāciju šobrīd Latvijā Natura 2000 teritorijas (īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, kas iekļautas ES aizsargājamo teritoriju tīklā Natura 2000) aizņem 12% Latvijas sauszemes kopplatības. Ir pilnīgi skaidrs, ka arī Latvijā tiks paplašināts Natura 2000 teritoriju tīkls gan jūrā, gan uz sauszemes. Tomēr tas, ka bioloģiskās daudzveidības stratēģijas mērķi ir izteikti kvantitatīvi, piemēram, izvēršot Natura 2000 tīklu, palielinot bioloģiski daudzveidīgo sauszemes un jūras aizsargājamo teritoriju platību, rada bažas, ka Latvijā varētu samazināt saimnieciskajai darbībai pieejamo teritoriju īpatsvaru. Ļoti būtiski ir ņemt vērā, kādu daļu ne tikai no attiecīgās valsts sauszemes vai jūras, bet arī no saimnieciski izmantojamām zemēm aizņem Natura 2000 teritorijas. Būtu nepieļaujami, ka pārlieku lielas platības ar saimnieciskās darbības ierobežojumiem bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas dēļ kavē valsts tautsaimniecisko attīstību. Visiem mērķiem ir jābūt sabalansētiem. Tieši tādēļ, apstiprinot jaunas īpaši aizsargājamas teritorijas, kā arī izstrādājot īpaši aizsargājamo teritoriju dabas aizsardzības plānus, ļoti svarīga ir pašvaldību iesaiste, lai dabas aizsardzības plāni organiski tiktu sasaistīti ar novadu teritorijas attīstības plāniem un, sargājot bioloģisko daudzveidību, vienlaikus netiktu ignorētas novadu un to iedzīvotāju un uzņēmēju vajadzības un ieceres.
Visas iepriekš minētās jomas un pašvaldību loma tajās būs ietverta Vides politikas pamatnostādnēs 2021.–2027. gadam, kas tiks virzītas apstiprināšanai. Pamatnostādnēs nospraustie mērķi paredz Latvijas virzību uz klimatneitralitāti un klimatnoturīgumu, ilgtspējīgu resursu izmantošanu un pāreju uz aprites ekonomiku, ekosistēmas un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un atjaunošanu, kā arī piesārņojuma samazināšanu. Tā kā šo pamatnostādņu uzdevumu izpildē būtiska loma ir pašvaldībām, saskaņošanā nozīmīga ir pašvaldību iesaiste un aktīva savu viedokļu paušana.
Kā jau iepriekš minēts, pietiekami finanšu resursi ir būtisks priekšnoteikums, lai gan politikas plānošanas dokumentos paredzētie, gan normatīvajos aktos noteiktie mērķi tiktu sasniegti un uzdevumi izpildīti. Tāpat tam nepieciešama pašvaldību un valsts savstarpēja sadarbība. Tieši tādēļ nav izprotams, kāpēc valsts veikusi grozījumus Dabas resursu nodokļa likumā un pārdalījusi dabas resursu nodokļu ieņēmumus no pašvaldību budžetiem uz valsts pamatbudžetu. Lai gan ar jaunākajiem grozījumiem Dabas resursu nodokļa likumā nodokļa maksājumus par bīstamo atkritumu apglabāšanu 20% apmērā ieskaitīs tās vietējās pašvaldības pamatbudžetā, kuras teritorijā atkritumus apglabā, un no 2022. gada 10%, bet no 2023. gada 15% tiks ieskaitīti pašvaldību budžetos par sadzīves atkritumu apglabāšanu, tas ne tuvu nesasniedz to proporciju, kāda bija pirms grozījumiem, kas tika izdarīti 2020. gadā. Tādēļ LPS turpinās aktīvi strādāt pie tā, lai no 2022. gada tiek atjaunota līdz 2020. gadam spēkā bijusī dabas resursu nodokļa ieņēmumu daļa pašvaldību budžetā, pašvaldību vides aizsardzības speciālajos budžetos ieskaitot:
1) 60% no nodokļa maksājumiem par dabas resursu ieguvi vai izmantošanu vai vides piesārņošanu (izņemot Dabas resursu nodokļa likuma 28. panta trešajā un ceturtajā daļā minētos gadījumus);
2) 60% no nodokļa maksājumiem par oglekļa dioksīda (CO2) emisijām gaisā;
3) 60% no nodokļa maksājumiem par atkritumu apglabāšanu.
Tāpat saskaņā ar jaunākajiem grozījumiem Dabas resursu nodokļa likumā tiek paredzēts noteikt jaunus dabas resursu nodokļa objektus, tajā skaitā kūdru kā kurināmo, un 100% nodokļa ieņēmumu ieskaitīt valsts pamatbudžetā. Lai nodrošinātu vides prasības, kā arī nepieļautu nesamērīgu apkures tarifu pieaugumu, pašvaldībām, kas līdz šim izmantojušas kūdru kā kurināmo, jāpāriet uz citām kurināmā alternatīvām. Likumprojekta anotācijā minēts, ka vietējām pašvaldībām, kas izmanto kūdru kā kurināmo, izmaksas var pieaugt pat līdz 10 000 eiro gadā. Ņemot vērā iepriekš minēto, kā arī to, ka saskaņā ar likuma “Par pašvaldībām” 15. pantu komunālo pakalpojumu, tajā skaitā siltumapgādes, organizēšana iedzīvotājiem ir pašvaldību autonomā funkcija, dabas resursu nodokļa ieņēmumus par kūdru kā kurināmo 100% apmērā būtu nepieciešams ieskaitīt pašvaldību budžetos, uz ko LPS arī uzstāj.
Neapšaubāmi, sekmīgai mērķu sasniegšanai jebkurā jomā ir nepieciešama arī pašvaldību savstarpējā sadarbība, arī tāda, kādu piedāvā dažādas iniciatīvas, kas balstās uz konceptu “pašvaldības mācās no pašvaldībām”, piemēram, Mēru pakts enerģētikas un klimata jomā. Šī iniciatīva strauji paplašinās gan ģeogrāfiski (tā vairs nav tikai ES ietvaros), gan arī tematiski (sākotnēji orientējās uz pašvaldību enerģētikas stratēģiju izstrādi, bet laika gaitā pievienojusies arī pielāgošanās klimata pārmaiņām, kā arī kompaktas pilsētas koncepts). Arī vairākas Latvijas pašvaldības ir pievienojušās Mēru paktam un sekmīgi tajā darbojas. Eiropas Mēru pakta nacionālais vēstnieks no Latvijas ir Liepājas pilsētas domes priekšsēdētājs Gunārs Ansiņš.
Kopš pavasara LPS ir kļuvusi par vienu no jaunās Eiropas “Bauhaus” iniciatīvas partneriem. Jaunā Eiropas “Bauhaus” iniciatīva aptver Eiropas zaļo kursu apvienojumā ar ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem, lai veicinātu iedzīvotāju iesaisti un kopā ar ekspertiem, uzņēmējiem un institūcijām kopīgi veidotu ilgtspējīgus risinājumus un padarītu mūsu dzīves telpu pieejamāku. Šajā iniciatīvā aicinātas piedalīties visas pašvaldības, daloties pieredzē par ēku renovāciju un iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanu.
Tāpat turpinās darboties LPS organizētie pašvaldību sadarbības tīkli, tajā skaitā vides jautājumu tīkls, lai “mācīties salīdzinot” sistēmā dalītos ar pieredzi un gūtu iedvesmu turpmākajam darbam.
No visa iepriekš minētā var secināt, ka vides jomā pašvaldībām gan pienākumu, gan arī iespēju ir daudz. Tās funkcijas un prasības, kas izriet no normatīvajiem aktiem, pašvaldībām ir pienākums izpildīt. Var diskutēt par šo prasību pamatotību, reālām iespējām tās izpildīt saistībā gan ar finanšu pieejamību, gan administratīvo slogu un citiem faktoriem. Iesaistīšanās brīvprātīgajās iniciatīvās ir atkarīga tikai no pašvaldību brīvas gribas, kad tās izvērtē prioritātes, ieguvumus un saskata iespējas, ko tās dod iedzīvotājiem, radot pamatu saiknes veidošanai starp dabu, cilvēku un ekonomiku. Šādu brīvprātīgu iniciatīvu ir bijis daudz, tāpat pašvaldības daudz darījušas visās minētajās vides un dabas aizsardzības jomās – ne tikai lai izpildītu tām uzliktos pienākumus, bet arī lai radītu labāku vidi saviem novada vai pilsētas iedzīvotājiem un viesiem.
* * *
ATKRITUMU APSAIMNIEKOŠANA UN VĒLME DZĪVOT TĪRĀ VIDĒ
Latvijā par visu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas organizēšanu savā administratīvajā teritorijā ir atbildīgas pašvaldības. Un lielā mērā no tā, kā tiek organizēta šīs funkcijas izpilde, ir atkarīgs, vai dzīvojam tīrākā vai piedrazotākā vidē.
Atkritumus sīkāk iedala divās kategorijās: bīstamie atkritumi un sadzīves atkritumi. Novērtēts, ka valstī ik gadu rodas 600 000–700 000 tonnu sadzīves atkritumu, un aptuveni puse no šā daudzuma ir bioloģiski noārdāmi. Latvijā no kopējā sadzīves atkritumu daudzuma apmēram 30% ir organiskie atkritumi. Par bīstamo sadzīves atkritumu (tie veido 1–2% no kopējā atkritumu daudzuma) apsaimniekošanas organizēšanu un koordinēšanu atbild valsts.
Kopš 1998. gada, kad Latvijā tika veidoti poligoni ar mērķi sniegt kvalitatīvus atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus fiziskām un juridiskām personām katrā atkritumu apsaimniekošanas reģionā (AAR), Ministru kabinets bija noteicis, ka visa teritorija sadalīta desmit reģionos. 2021. gadā apstiprinātais Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāns iezīmē piecus atkritumu apsaimniekošanas reģionus un to atbildību reģionālajos atkritumu apsaimniekošanas plānos izlemt par pašreizējo poligonu darbību turpmāk. Pašvaldībām vienlaikus jātiek galā ar ATR un atkritumu apsaimniekošanas reģionu reformu!
Uzņēmumu (poligonu) īpašnieki ir pašvaldības: Ziemeļvidzemes AAR visas 28 pašvaldības, pārējos deviņos reģionos – vairāk vai mazāk, tomēr ne visas. Šajos gados paši uzņēmumi, pašvaldības un valsts kopā ar ES fondu atbalstu investējuši gana lielas summas, nodrošinot sadzīves un dalīto atkritumu vākšanu un sakārtotu infrastruktūru, lai iedzīvotāji varētu dzīvot tīrā un sakoptā vidē. Tomēr vēl ne visur infrastruktūra ir pietiekamā apjomā un kvalitātē, tādēļ arī šajā plānošanas periodā pieejami ES finanšu līdzekļi tās sakārtošanai. Pamatinfrastruktūrai jābūt pašvaldību vai pašvaldības uzņēmumu īpašumā vai jābūt līgumā stingri noteiktam, ka pēc apsaimniekošanas līguma termiņa beigām tā pāriet pašvaldības īpašumā, lai, mainoties apsaimniekotājam, nebūtu atkal jāveido paralēli laukumi, šķirošanas līnijas u. c., īpaši, ja šī infrastruktūra būvēta ar publisko līdzekļu atbalstu.
Šā perioda prioritāte – dalīti vākti atkritumi, tajā skaitā īpaša uzmanība bioloģiski noārdāmo atkritumu atdalīšanai; atkritumu reģenerācija un pārstrāde, lai apglabāt vajadzētu pēc iespējas mazāk. To var izdarīt, tikai kopā darbojoties un katram posmam uzņemoties atbildību savā jomā – valsts (normatīvie akti un atbalsta sistēma visos vājajos posmos) un pašvaldību (visu sadzīves atkritumu apsaimniekošana un sagatavošana reģenerācijai un pārstrādei) institūcijām ar privātajiem uzņēmumiem (pārstrāde, pakalpojumu sniegšana pašvaldībām). Un vēl – 2022. gada sākumā jāsāk darboties dzērienu iepakojuma depozīta sistēmai. Lēnu gaitu, bet virzību uzsākusi nolietoto riepu savākšanas sistēma, eksperimentālā kārtībā uzsākta tekstilizstrādājumu un būvgružu dalītā savākšana. Daudz neskaidrību, vēl daudz darāmā priekšā, lai izpildītu Eiropas noteikto un pašu valsts pieņemto normu izpildi.
Pašvaldību atkritumu apsaimniekošanas jautājumu darba grupa (tīkliņš) vienojusies par aktuālajiem jautājumiem, par ko kopīgi diskutēt un turpināt veidot pašvaldību kopīgo viedokli atkritumu apsaimniekošanas jautājumos. Tīkliņa darbs tiks turpināts, lai veidotu kopīgu pašvaldību viedokli atkritumu apsaimniekošanas jomā un savā starpā dalītos labās prakses pieredzē.
Saskaņā ar likumu “Par pašvaldībām” sadzīves atkritumu apsaimniekošanas organizēšana ir viena no pašvaldības autonomajām funkcijām, un tās izpildi organizē un par to atbild pašvaldības. Atbildība par atkritumu apsaimniekošanas funkciju ir pašvaldībai neatkarīgi no tā, vai šī funkcija tiek īstenota ar pašvaldības kapitālsabiedrības, publiskās un privātās kapitālsabiedrības vai privātas kapitālsabiedrības starpniecību. Domei jāizdod saistošie noteikumi par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu savā administratīvajā teritorijā.
Kā pareizāk apsaimniekot sadzīves atkritumus? Tas – katras pašvaldības un kopīgi atkritumu apsaimniekošanas reģiona ziņā! Arvien vairāk pašvaldību izvēlas veidot savus uzņēmumus (gausi veido publisko un privāto partnerību), jo privāto komersantu skrējiens pēc zemākās cenas novedis pie tā, ka galvenais ir dabūt līgumu un tikai pēc tam sāk domāt, kā to izpildīt. Nereti cenas ir tādas, kas pat nesedz atkritumu apglabāšanas izmaksas. Tāpat parādījusies tendence: ja zemāka iepirkuma maksa par kubikmetru atkritumu, tad daudzviet daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji gadā maksā krietni vairāk.
Latvijā nav noteikta vienota metodika maksai par atkritumu apsaimniekošanu (eiro/m³), kā arī par to izvešanu no daudzdzīvokļu mājas. Šī maksa vienam daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas iedzīvotājam jānosaka tā, lai ievērotu principu, ka atkritumu radītājs pats samaksā par atkritumu savākšanu un izvešanu. Tas var būt konstants maksājums mēnesī, kas aprēķināts, ņemot vērā vidējo gada laikā viena daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas iedzīvotāja saražoto atkritumu daudzumu konkrētajā pilsētā vai novadā, vai atkarīgs no izvestā atkritumu apjoma un namā dzīvojošo/deklarēto personu skaita, un tas nozīmē, ka maksa par atkritumu apsaimniekošanu var būt mainīga, jo mainīgs arī sadzīves atkritumu apjoms. Katrā pašvaldībā jāizsver, kā objektīvāk noteikt šo apjomu un kā labāk to visu administrēt. Jāapzinās, ka vietējiem iedzīvotājiem jāsamaksā arī par teritorijas viesu atstātajiem atkritumiem.
Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvji Eiropas struktūrās regulāri seko līdzi citās valstīs notiekošajam. Pozitīvie piemēri Eiropā liecina, ka daudzās pašvaldībās darbojas divi modeļi: publiskā un privātā partnerība vai in house – pašvaldību dibināti uzņēmumi, kas nodarbojas ar visu komunālo saimniecību, sākot no atkritumu izvešanas un beidzot ar ielu asfaltēšanu. Veiksmīgi darboties var abi modeļi! Tā, piemēram, Nīderlandē, kas ir līdere dalītajā atkritumu vākšanā, pusi teritorijas apsaimnieko pašvaldības, bet otru pusi – privātie uzņēmēji. Mērķi vienlīdz labi var sasniegt ar abiem modeļiem.
Iepirkums nav burvju nūjiņa, kas spēj atrisināt visas atkritumu apsaimniekošanas problēmas. Ne velti ES paplašina in house iespējas, un pašvaldības var izvēlēties savus uzņēmumus bez konkursa. Cita kārtība, ja šiem uzņēmumiem ļauts piedalīties pārējo pašvaldību konkursos.
Iedzīvotāji bieži vien pat neiedomājas, kā viņu rīcība ietekmē cenu par atkritumu izvešanu un vai viņu šķirotais materiāls tiek vai netiek samests vienā kopīgā “katlā”. Svarīga ir politiskā griba sakārtot šo stratēģiski nozīmīgo nozari un būtiski arī saglabāt kompetences līmeni, mainoties gan politiķiem, gan pašvaldību darbiniekiem.
Atcerēsimies, ka tīras vides nodrošināšana ir pašvaldības autonomā funkcija un labi sašķiroti atkritumi ir resursi, bet pašvaldībai pašai ir tiesības izvēlēties, kā šo funkciju labāk veikt un ko darīt ar saviem resursiem, lai celtu teritorijas iedzīvotāju labklājības līmeni!
* * *
VESELĪBAS UN SOCIĀLO JAUTĀJUMU KOMITEJA
Veselības un sociālo jautājumu komitejas sēdēs tiek aicināti piedalīties gan Labklājības un Veselības ministrijas ierēdņi un speciālisti, gan nevalstisko organizāciju pārstāvji, lai iepazīstinātu ar izstrādāto un realizējamo politiku un normatīvo aktu dokumentiem, īstenoto reformu gaitu un jaunāko informāciju. Ikdienišķā situācijā komitejas sēdes lielākoties notiek LPS mītnē Rīgā, vairākas reizes gadā tiek rīkotas arī izbraukuma sēdes, kas sniedz lielisku iespēju klātienē iepazīt pašvaldību labo praksi. Covid–19 pandēmija ir ieviesusi izmaiņas, un komitejas sēdes notiek attālināti.
Komitejas sēdēs šogad skatītie svarīgākie jautājumi:
– par 2020. gada tematiskajā pārbaudē “Par sociālās aprūpes institūcijās klientiem nodrošinātās aprūpes kvalitāti” identificētajiem riskiem, secinājumiem un priekšlikumiem;
– vienotā mājokļa pabalsta ieviešanas gaita un izaicinājumi;
– jaunākā informācija par Nepilngadīgo personu atbalsta informācijas sistēmas (NPAIS) pilnveidi;
– par ieteikumiem bāriņtiesas darba organizēšanai pēc administratīvi teritoriālās reformas;
– par grozījumiem Bāriņtiesu likumā.
Ikgadējās sarunas ar Veselības ministriju notika 19. maijā, tās vadīja veselības ministrs Daniels Pavļuts un LPS priekšsēdis Gints Kaminskis. Darba kārtībā bija pieci jautājumi.
1. Cilvēkresursu nodrošinājums veselības aprūpē:
– ārstniecības personu sagatavošana – rezidentūras studiju vietu palielināšana, optimāla finansējuma nodrošinājums māszinību studijām;
– aktualitātes ārstniecības personu piesaistē – Eiropas Sociālā fonda (ESF) 9.2.5. projekts.
Pašvaldību pārstāvji aktīvi iesaistījās diskusijā par cilvēkresursu nodrošinājumu veselības aprūpē un aicināja Veselības ministriju pārskatīt speciālistu sagatavošanas termiņu un programmas, kā arī, plānojot ārstniecības personu skaitu valstī, ņemt vērā sociālās jomas vajadzības. Darbs pie šā jautājuma jāturpina.
2. Veselības aprūpes nodrošināšana sociālās aprūpes centros (t. sk. finansējums, cilvēkresursi).
Aktīva diskusija izraisījās par veselības aprūpes nodrošināšanu sociālās aprūpes centros. Tā kā novecojušās un nereti mūsdienu prasībām neatbilstošās infrastruktūras dēļ ir grūtības nodrošināt epidemioloģiskās prasības, jārod finansējums infrastruktūras sakārtošanai.
Ņemot vērā sabiedrības novecošanos un dzīvildzes palielināšanos, mūsdienīgu sociālās aprūpes pakalpojumu neatņemama sastāvdaļa ir veselības aprūpes pakalpojumi. Lai nodrošinātu personai pilnvērtīgu aprūpi un pēc iespējas kvalitatīvāku dzīvi, pašreiz veselības aprūpi sociālo pakalpojumu ietvaros iespēju robežās nodrošina pašvaldības, izmantojot savus pieejamos resursus – gan finanšu, gan infrastruktūras, gan cilvēkresursus. Veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšana ir valsts funkcija, tādēļ jārod finansējums veselības aprūpes nodrošināšanai sociālās aprūpes pakalpojumos, veidojot integrētus veselības un sociālos pakalpojumus.
Pašvaldību ieskatā, pirms virzīt konkrētus risinājumus (piemēram, obligāts pienākums reģistrēt veselības punktu), jādefinē prasības un jāapzina resursi (ieguldījumi infrastruktūrā, medicīnas personāla piesaistes iespējas un atalgojuma nodrošināšana, ģimenes ārstu iesaiste, finansējums un tā avoti u. c.).
3. Paliatīvā aprūpe: pašvaldības un valsts kompetence (t. sk. finansējums) pakalpojuma nodrošināšanā.
Iepazinušies ar ministrijas sniegto informāciju, pašvaldību pārstāvji uzsvēra, ka ir svarīgi, lai sociālās aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, kuri nodrošina paliatīvo aprūpi, veselības aprūpes komponente tiek nodrošināta, pamatojoties uz līgumu ar Nacionālo veselības dienestu vai citu mehānismu.
4. Jaunākā informācija par valsts apmaksātām psihologa konsultācijām pašvaldībās un agrīnu bērna attīstības izvērtējumu.
Jautājumā par agrīnu bērna attīstības izvērtējumu ir būtiski, lai veiktais izvērtējums (bērna vajadzības) tiek sasaistīts ar pieejamajiem veselības aprūpes pakalpojumiem un to savlaicīgu pieejamību.
5. Aptieku tīklu attīstība un pašvaldību iesaiste.
Pašvaldību pārstāvji pieņēma informāciju zināšanai, kā arī vērsa uzmanību uz izlietoto šļirču un medikamentu, kam izbeidzies lietošanas termiņš, utilizācijas problēmām.
Diskusiju sadaļā tika aktualizēts jautājums par veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību Latvijas pierobežā.
Ikgadējās sarunas ar Labklājības ministriju notika 20. maijā, tās vadīja toreizējā labklājības ministre Ramona Petraviča un LPS priekšsēdis Gints Kaminskis.
1. Minimālo ienākumu sistēmas pilnveidošana, vienota mājokļa pabalsta ieviešana un valsts līdzfinansējums mājokļa pabalsta un garantētā minimālā ienākuma (GMI) nodrošināšanai.
Sākot ar 2023. gadu, plānots ikgadēji pārskatīt minimālo ienākumu sliekšņus, un šim lēmumam būs ievērojama ietekme uz pašvaldību budžetu. Pēdējā pieejamā statistika liecina, ka būtiski pieaug gan trūcīgo personu skaits, gan arī GMI un mājokļa pabalsta izdevumi, līdz ar to jārisina valsts budžeta līdzfinansējums obligāto sociālās palīdzības pabalstu izdevumu segšanai.
Vienošanās:
1) Minimālo ienākumu sliekšņu pārskatīšanu veikt ikgadēji, sākot no 2023. gada 1. janvāra.
2) Virzīt jautājuma par valsts līdzfinansējuma nepieciešamību GMI pabalsta un mājokļa pabalsta izmaksu līdzfinansēšanai iekļaušanu LPS un Finanšu ministrijas, kā arī LPS un Ministru kabineta sarunu protokolā, paredzot līdzfinansējuma nodrošināšanu no 2022. gada 1. janvāra un tā piešķiršanas nosacījumus un kritērijus.
2. Vienmērīga sociālo pakalpojumu tīkla attīstība un nodrošināšana reģionu iedzīvotājiem.
Vienošanās:
1) Virzīt priekšlikumus vienmērīga sociālo pakalpojumu tīkla attīstībai izskatīšanai Ministru kabineta sēdē (informatīvais ziņojums).
2) Labklājības ministrijai virzīt politikas prioritāšu sarakstā finansējuma pieprasījumu sociālo pakalpojumu dzīvesvietā bērniem, kuriem noteikta invaliditāte un īpašas kopšanas nepieciešamība, līdzfinansēšanai pašvaldībām no 2022. gada 1. janvāra.
3) Virzīt jautājuma par valsts līdzfinansējuma nepieciešamību minētajam pakalpojumam iekļaušanu LPS un Finanšu ministrijas, kā arī LPS un Ministru kabineta sarunu protokolā.
4) Plānā sociālo pakalpojumu attīstībai 2021.–2023. gadam iekļaut priekšlikumus klientu drošības uzlabošanai ilgstošas sociālās aprūpes institūcijās, ietverot priekšlikumus veselības punktu izveidei un ilgstošās sociālās aprūpes centru infrastruktūras sakārtošanai, kā arī papildu finansējuma piesaisti šim mērķim. Pirms priekšlikumu izstrādes Rīgas pilsētas pašvaldībai organizēt iesaistīto pušu tikšanos, lai pārrunātu veselības punktu izveides un darbības organizatoriskos jautājumus.
5) Labklājības ministrijai organizēt sarunu ar pašvaldībām par ilgstošās sociālās aprūpes finansēšanas modeļiem.
3. Ģimenes asistenta pakalpojuma ieviešana visās pašvaldībās: nākotnes perspektīva un valsts atbalsts.
Vienošanās:
1) Labklājības ministrijai virzīt politikas prioritāšu sarakstā finansējuma pieprasījumu ģimenes asistenta pakalpojuma līdzfinansēšanai pašvaldībām no 2022. gada 1. novembra līdz 2023. gada beigām, nodrošinot 250 jaunu asistentu sagatavošanu pašvaldībās.
2) Pamatojoties uz sadarbības līgumu ar Labklājības ministriju, pašvaldībām turpināt īstenot asistenta pakalpojumu tajās pašvaldībās, kur tas šobrīd tiek pilotēts, un no 2024. gada pakāpeniski ieviest pakalpojumu pārējās pašvaldībās.
4. Sociālo dienestu struktūra pašvaldībās pēc ATR un atbalsts sociālo dienestu kapacitātes paaugstināšanai.
Vienošanās:
1) Visām jaunveidojamām pašvaldībām izmantot Labklājības ministrijas izstrādātos ieteikumus sociālo dienestu darbības, sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības organizēšanai atbilstoši VARAM rokasgrāmatai pašvaldībām “Metodika 2021. gada apvienoto pašvaldību darbības uzsākšanai” kā pamatu jauno sociālo dienestu (t. sk. sociālo pakalpojumu) veidošanā.
2) Savstarpēji sadarbojoties, virzīties uz budžeta vietu palielināšanu valsts finansēto augstskolu sociālā darba studiju programmās, plānojot, ka ik gadu budžeta vietu skaitu varētu palielināt par 20 vietām.
3) Labklājības ministrijai virzīt politikas prioritāšu sarakstā finansējuma pieprasījumu valsts budžeta mērķdotācijām pašvaldību sociālo dienestu sociālajiem darbiniekiem, sākot ar 2022. gadu.
5. Bāriņtiesu reforma un struktūra pašvaldībās pēc administratīvi teritoriālās reformas.
Vienošanās:
1) Virzīt priekšlikumu otrajam lasījumam likumprojektam “Grozījumi Bāriņtiesu likumā” (Nr. 1047/Lp13) par to, ka saistībā ar ATR jauna bāriņtiesa tiek izveidota ne vēlāk kā līdz 2021. gada 31. decembrim un līdz jaunas bāriņtiesas izveidei darbību turpina ATR ietvaros izveidotajā pašvaldībā ietilpstošo bijušo pašvaldību bāriņtiesas atbilstoši to kompetencei un darbības teritorijai.
2) Virzīt priekšlikumu otrajam lasījumam likumprojekta “Grozījumi Bāriņtiesu likumā” (Nr. 1047/Lp13) 9. panta pirmajā daļā, nosakot ka “(1) Bāriņtiesas priekšsēdētāju, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieku un ne mazāk kā trīs bāriņtiesas locekļus pieņem darbā attiecīgā pašvaldība”, vienlaikus papildinot normu un nosakot, ka pašvaldības dome var deleģēt tiesības bāriņtiesas priekšsēdētājam pieņemt darbā bāriņtiesas locekļus.
3) Visām jaunveidojamām pašvaldībām izmantot Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas izstrādātās vadlīnijas bāriņtiesu darbības nodrošināšanai pēc ATR.
Šajā jautājumā LPS uzturēja savu viedokli:
– Likumprojektā “Grozījumi Bāriņtiesu likumā” ietvertais pašvaldību pārraudzības regulējums salāgojams ar pašvaldību darbību regulējošiem aktiem.
– Samērot Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas amatpersonām izvirzāmās izglītības un kvalifikācijas prasības ar bāriņtiesu amatpersonām jau izvirzītajām prasībām.
Lai radītu plašāku iespēju pašvaldību politiķiem un speciālistiem iegūt informāciju par aktualitātēm veselības un sociālajā jomā, kā arī ņemot vērā pandēmijas un ārkārtējās situācijas radīto ietekmi, operatīvi un par dažādiem jautājumiem organizējot tikšanās, tika izmantots tiešraides režīms un iespējams noskatīties videoierakstus, kā arī tiek organizētas videokonferences par aktuālām tēmām. Šogad notikušo videokonferenču tēmas – par sociālo dienestu struktūru pēc ATR un citiem sociālajiem dienestiem aktuālajiem jautājumiem, par situāciju sociālās aprūpes centros, par bērnu likumpārkāpumu prevencijas sistēmu, par bāriņtiesu informācijas sistēmu u. c.
VESELĪBAS APRŪPE
Spēkā esošais likums “Par pašvaldībām”1 nosaka, ka pašvaldības autonomā funkcija ir nodrošināt veselības aprūpes pieejamību un veicināt veselīgu dzīvesveidu.
90. gadu otrajā pusē Latvijā tika mainīti principi: veselības aprūpes nodrošināšanas funkciju kopā ar finansējumu valsts pārņēma no pašvaldībām (28,6% no pašvaldību ieņēmumiem). Vienošanās paredzēja, ka pašvaldībām turpmāk veselības aprūpe nav jānodrošina, ir jānodrošina veselības aprūpes pieejamība, neieliekot konkrētu saturu šajā jēdzienā, lai pašvaldības varētu variēt savu atbalstu atkarībā no konkrētās teritorijas iedzīvotāju vajadzībām. Līdz ar to pašvaldības atšķirīgi īsteno šo funkciju – sniedz atbalstu ģimenes ārstu praksēm, nepieciešamības gadījumā izīrējot pašvaldības telpas, nodrošina vides pieejamību (uzbrauktuves, lifti, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām piemērotas higiēnas telpas u. c.), iegulda finansējumu to īpašumā esošajās slimnīcās utt. Teritorijās, kur ir nepietiekams ģimenes ārstu nodrošinājums un apgrūtināta veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība, Nacionālais veselības dienests slēdz līgumu ar pašvaldību par feldšeru–vecmāšu punkta darbību primārās veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai. 2021. gadā Latvijā darbojas 108 šādi primārās veselības aprūpes punkti2.
Valsts apmaksāto pakalpojumu klāsts ietver tikai nedaudzus veselības veicināšanas un profilakses elementus, vietējā mērogā veselības veicināšanu finansē no pašvaldību līdzekļiem. Plānojot šos pasākumus, pašvaldības var izmantot Slimību profilakses un kontroles centra izstrādātos Latvijas reģionu un pašvaldību veselības profilus, kur apkopoti būtiskākie veselības rādītāji attiecīgajā teritoriālajā griezumā noteiktā laika periodā3. Latvijā ir izveidots Nacionālais veselīgo pašvaldību tīkls4 ar mērķi sekmēt labās prakses piemēru, pieredzes un ideju apmaiņu starp pašvaldībām, atbalstīt pašvaldības un sniegt tām metodoloģisku atbalstu dažādu sabiedrības veselības un veselības veicināšanas jautājumu risināšanā lokālā līmenī un paaugstināt pašvaldību darbinieku izglītotību sabiedrības veselības un veselības veicināšanas jautājumos, tādējādi atbalstot veselības, labklājības un vienlīdzīgu iespēju attīstību reģionālā līmenī. Līdz administratīvi teritoriālajai reformai tīkls apvienoja 113 no 119 pašvaldībām. Pašvaldību izglītības iestādes iesaistās Veselību veicinošo skolu tīklā5, kura mērķis ir apvienot izglītības iestādes, kas veselību veicinošu vidi redz kā vienu no izglītības iestādes darbības mērķiem, dot izglītības iestādēm iespēju dalīties pieredzē un gūt jaunas idejas par veselības veicināšanas praksi izglītības iestādēs, atbalstīt tās veselības veicināšanā un, integrējot šīs aktivitātes ikdienas darba un mācību procesā, sekmēt bērnu un izglītības iestādes darbinieku veselību. Pašvaldību prakse veselības veicināšanā ir atšķirīga: atsevišķās pašvaldībās izstrādāti plānošanas dokumenti veselības veicināšanas jomā, piesaistīti veselības veicināšanas speciālisti, pašvaldības iesaistījušās ES struktūrfondu atbalstītu pasākumu īstenošanā (9.2.4.2. pasākums “Pasākumi vietējās sabiedrības veselības veicināšanai un slimību profilaksei”). Trūkst vienotas statistikas par pašvaldību budžeta līdzekļiem, kas tiek tērēti veselības veicināšanai.
Pēc 2009. gada reformas, kad likvidēja otrā līmeņa pašvaldības, to īpašumā esošās ārstniecības iestādes tika nodotas vietējām pašvaldībām. Tomēr arī gadījumos, ja ārstniecības iestādes īpašnieks ir pašvaldība (atsevišķos gadījumos pašvaldība un privātais investors), veselības aprūpes pakalpojumus iedzīvotājiem apmaksā valsts veselības nozares budžets un pacientu līdzmaksājumi.
Šobrīd spēkā esošajā regulējumā6 ir definēta valsts sniedzamo veselības aprūpes pakalpojumu organizācija, apjoms un finansēšanas noteikumi, kā arī detalizēti uzskaitīti tie veselības aprūpes un ar veselības aprūpi saistītie pakalpojumi, kurus valsts neapmaksā, jeb “negatīvais grozs”.
Pašvaldības maksā sociālās palīdzības pabalstus, lai daļēji segtu iedzīvotājiem ārstēšanās un medikamentu iegādes izdevumus, nodrošina transportu nokļūšanai uz un no medicīnas iestādēm u. c. Lai piesaistītu ārstus, it sevišķi reģionos, pašvaldības, kuras ir slimnīcu īpašnieki, maksā stipendijas studiju un rezidentūras laikā, nodrošina ar dzīvokli un citām sociālajām garantijām.
SOCIĀLIE PAKALPOJUMI UN SOCIĀLĀ PALĪDZĪBA
Vadošā valsts pārvaldes iestāde Latvijā darba, sociālās aizsardzības, bērnu tiesību aizsardzības, bērnu un ģimenes tiesību, kā arī personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju un dzimumu līdztiesības jomā ir Labklājības ministrija.
Spēkā esošais likums “Par pašvaldībām” nosaka pašvaldību autonomo funkciju – nodrošināt iedzīvotājiem sociālo palīdzību (sociālo aprūpi) (sociālā palīdzība maznodrošinātām ģimenēm un sociāli mazaizsargātām personām, veco ļaužu nodrošināšana ar vietām pansionātos, bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu nodrošināšana ar vietām mācību un audzināšanas iestādēs, bezpajumtnieku nodrošināšana ar naktsmītni u. c.).7 Jāatzīst, ka šī definīcija ir zaudējusi aktualitāti salīdzinājumā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā noteikto terminu “sociālā palīdzība” un “sociālā aprūpe” saturu, kā arī nav ietverts sociālais darbs un sociālā darba pakalpojuma nodrošināšana iedzīvotājiem. Jaunajā Pašvaldību likumā plānots šo funkciju precizēt un izteikt jaunā redakcijā.
Latvijā sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības veidus (skat. attēlu), sniegšanas principus un saņemšanas kārtību regulē Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums8, kas nosaka arī atbildības sadalījumu starp valsti un pašvaldībām par iedzīvotāju nodrošināšanu ar sociālajiem pakalpojumiem un sociālo palīdzību.
Sociālā atbalsta sistēma Latvijā
Avots: Labklājības ministrija
Likums noteic, ka sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības nodrošināšanai un pakalpojumu administrēšanai katra pašvaldība izveido pašvaldības iestādi – sociālo dienestu. Katrā pašvaldībā jābūt vismaz vienam sociālā darba speciālistam uz katriem 1000 iedzīvotājiem. Likums nosaka izglītības prasības sociālā darba speciālistiem, attiecīgi 1. līmeņa (sociālās palīdzības organizators, sociālais aprūpētājs, sociālais rehabilitētājs) vai 2. līmeņa augstāko izglītību (sociālais darbinieks).
Likumā ir noteikti sociālā dienesta uzdevumi: veikt sociālo darbu, sniegt sociālos pakalpojumus vai organizēt to sniegšanu, novērtēt klientu vajadzības, materiālos un personiskos resursus un sociālā atbalsta sistēmu, noteikt klienta līdzdarbības pienākumus, sniegt sociālo palīdzību u. c.
Visās pašvaldībās ir izveidots sociālais dienests, tomēr sociālā darba speciālistu skaits nav pietiekams: 2020. gadā tikai 68,9% sociālo dienestu bija minimālajām prasībām atbilstošs sociālā darba speciālistu skaits, atbilstoša izglītība 2020. gadā bija 91,2% speciālistu.9 Pašvaldību spēju piesaistīt profesionālus sociālā darba speciālistus un sniegt kvalitatīvus sociālā darba pakalpojumus saviem iedzīvotājiem ietekmē atalgojuma konkurētspēja, profesijas prestižs sabiedrībā, psiholoģiski smagais darbs un citi faktori.
Sociālie darbinieki klasificējas Valsts un pašvaldību institūciju amatu katalogā noteiktajā 39. saimē IIIA, IIIB līmenī. Sociālie darbinieki, kuri vada citus sociālos darbiniekus, iestādes sociālā darba procesus un funkcijas, var klasificēties IV un V līmenī. V līmenī pašvaldības visbiežāk klasificē sociālā dienesta struktūrvienību, kā arī mazu un vidēju sociālo pakalpojumu sniedzēju iestāžu vadītājus. Atbilstoši līmeņiem noteikta 8.–11. algu grupa. Labklājības ministrijas veiktā aptauja liecina, ka lielākā daļa jeb 83% sociālo dienestu sociālo darbinieku alga noteikta tikai zemākajā, 8. algu grupā (LM aptauja, dati uz 01.02.2021.).
Likums sociālo darbu definē kā profesionālu darbību, lai palīdzētu personām, ģimenēm, personu grupām un sabiedrībai kopumā veicināt vai atjaunot savu spēju sociāli funkcionēt, kā arī radīt šai funkcionēšanai labvēlīgus apstākļus.10 Savukārt starptautiskā sociālā darba definīcija, kas pieņemta 2014. gadā Melburnā, sociālo darbu definē kā “profesiju un akadēmisku disciplīnu, kas veicina sociālās pārmaiņas un attīstību, sociālo saliedētību un iespēju radīšanu patstāvīgai funkcionēšanai sabiedrībā un cilvēku atbrīvi. Sociālā taisnīguma principi, cilvēktiesības, kolektīva atbildība un cieņa pret citādību ir sociālā darba centrā. Balstoties uz sociālā darba teorijām, sociālajām un humanitārajām zinātnēm un speciālām zināšanām, sociālais darbs iesaista cilvēkus un struktūras, lai risinātu dzīves problēmas un izaicinājumus un veicinātu labklājību”11, akcentējot sociālo darbu kā profesiju un akadēmisku disciplīnu, teorētisko zināšanu nozīmi, cilvēku un institūciju iesaistes un sadarbības nepieciešamību.
SOCIĀLIE PAKALPOJUMI
Sociālie pakalpojumi ietver:
– sociālās aprūpes pakalpojumus personas dzīvesvietā un ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās;
– sociālās rehabilitācijas pakalpojumus personas dzīvesvietā un institūcijā;
– profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus;
– nodrošināšanu ar tehniskajiem palīglīdzekļiem.
Likums nosaka šādus galvenos sociālo pakalpojumu sniegšanas pamatprincipus:
– sociālā darba speciālists veic personas individuālo vajadzību un resursu novērtējumu;
– pakalpojumus nodrošina klienta dzīvesvietā vai iespējami tuvu tai, un tikai tad, ja šāds pakalpojumu apjoms nav pietiekams, tiek nodrošināta sociālā aprūpe un sociālā rehabilitācija institūcijā;
– institūcijas nodrošina starpprofesionālu un starpinstitucionālu sadarbību;
– bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem nodrošināma aprūpe ģimeniskā vidē (audžuģimenē, pie aizbildņa), un tikai tad, ja tas nav iespējams, aprūpe tiek nodrošināta institūcijā;
– laikā, kad bārenis vai bez vecāku gādības palikušais bērns atrodas institūcijā, pašvaldības sociālais dienests un bāriņtiesa sadarbībā ar institūcijas darbiniekiem sekmē bērna atgriešanos ģimenē, uztur kontaktus starp bērnu un vecākiem vai, ja tas nav iespējams, meklē iespēju nodrošināt bērna aprūpi citā ģimenē.
Sociālos pakalpojumus finansē no valsts un pašvaldību budžetiem. No valsts budžeta finansē šādus sociālos pakalpojumus:
– tehniskie palīglīdzekļi;
– profesionālā rehabilitācija;
– sociālās rehabilitācijas pakalpojumi atsevišķām grupām (vardarbībā cietušie, cilvēku tirdzniecības upuri u. c.);
– asistenta pakalpojums pašvaldībā personām ar funkcionāliem traucējumiem;
– ilgstoša sociālā aprūpe un sociālā rehabilitācija:
* pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem, kuras šajās institūcijās ievietotas līdz 2003. gadam,
* pilngadīgām neredzīgām personām un personām ar smagiem un ļoti smagiem garīga rakstura traucējumiem,
* bērniem ar smagiem un ļoti smagiem garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem vecumā līdz 4 gadiem,
* bērniem ar smagiem un ļoti smagiem garīga rakstura traucējumiem vecumā no 4 līdz 18 gadiem,
* bāreņiem vecumā līdz 2 gadiem,
* bez vecāku gādības palikušiem bērniem vecumā līdz 2 gadiem;
– līdzfinansējums grupu māju, pusceļa māju un dienas aprūpes centru izveidei personām ar garīga rakstura traucējumiem.
No pašvaldību budžeta finansē šādus sociālos pakalpojumus:
– pakalpojumi dzīvesvietā:
* aprūpe mājās,
* dienas aprūpes centrs,
* patversme un nakts patversme,
* grupu mājas (dzīvokļi),
* specializētās darbnīcas u. c.;
– ilgstoša sociālā aprūpe un sociālā rehabilitācija:
* bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem no 2 gadu vecuma,
* personām ar funkcionāliem traucējumiem,
* pensijas vecuma personām.
Atsevišķu pienākumu izpildi valsts ir deleģējusi nevalstiskajām organizācijām: redzes un dzirdes invalīdu sociālo rehabilitāciju un nodrošināšanu ar tehniskajiem palīglīdzekļiem (tiflotehniku un surdotehniku) veic Latvijas Neredzīgo biedrība un Latvijas Nedzirdīgo savienība; vardarbības rezultātā cietušo bērnu sociālo rehabilitāciju nodrošina Latvijas Bērnu fonds.
Atsevišķu pakalpojumu administrēšana deleģēta pašvaldībām: vardarbībā cietušo pilngadīgo personu un varmāku sociālā rehabilitācija u. c. Pašvaldība saņem noteiktu finansējumu administrēšanas izdevumu segšanai.
Pašvaldības pienākumu nodrošināt asistenta pakalpojumu, pavadoņa pakalpojumu un aprūpes pakalpojumu bērniem no 5 līdz 18 gadu vecumam ar invaliditāti un izteiktiem un smagiem funkcionēšanas ierobežojumiem nosaka Invaliditātes likums.12 Ministru kabineta noteikumi13 nosaka:
– prasības asistentam un pavadonim, kā arī nosacījumus un kārtību, kādā piešķir, atsaka, izbeidz un pārtrauc asistenta pakalpojumu pašvaldībā, augstskolā vai koledžā un pavadoņa pakalpojumu;
– kritērijus asistenta pakalpojuma nepieciešamības un atbalsta intensitātes novērtēšanai, kā arī kritērijus asistenta pakalpojuma apjoma noteikšanai;
– maksimālo asistenta pakalpojuma, pavadoņa pakalpojuma un aprūpes pakalpojuma apjomu, kā arī minimālās vienas stundas izmaksas aprūpes pakalpojumam;
– asistenta pakalpojumam nepieciešamā valsts budžeta finansējuma apmēru, tā aprēķināšanas un piešķiršanas kārtību, kā arī pavadoņa pakalpojumam nepieciešamās vienas stundas izmaksas un finansēšanas noteikumus.
Pašvaldība saistošajos noteikumos nosaka aprūpes pakalpojuma piešķiršanas, atteikšanas, izbeigšanas un pārtraukšanas nosacījumus un kārtību, kritērijus aprūpes pakalpojuma nepieciešamības novērtēšanai un prasības aprūpes pakalpojuma sniedzējam.
Pašvaldības sociālo pakalpojumu nodrošināšanai var veidot savas institūcijas vai pirkt pakalpojumus no citām pašvaldībām, nevalstiskajām organizācijām un komersantiem. Praksē dominē pašvaldību pašu nodrošinātie pakalpojumi.
Nacionālā līmeņa normatīvie akti14 nosaka standartus un prasības visiem sociālo pakalpojumu sniedzējiem neatkarīgi no to dibinātāja (pašvaldība, valsts, nevalstiskā organizācija, komersants), standartu ievērošanu plānotās pārbaudēs vai reaģējot uz sūdzībām, kontrolē Labklājības ministrija. Visiem pakalpojumu sniedzējiem atbilstoši likumā noteiktajam jābūt reģistrētiem Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā, ko uztur Labklājības ministrija.
Pakalpojumu saņēmējiem vai to apgādniekiem ir pienākums samaksāt par saņemto pakalpojumu, ja viņi nav atzīti par trūcīgiem. Tomēr praksē pakalpojumu maksa tiek segta galvenokārt no pašvaldību budžeta. Tas skaidrojams ar iedzīvotāju zemajiem ienākumiem, kā arī nesamērīgo administratīvo slogu, ja persona vai tās apgādnieki nevēlas maksāt labprātīgi (izdevumi par tiesvedību, procesa ilglaicīgums).
Notiek darbs pie Sociālās aizsardzības un darba tirgus politikas pamatnostādnēm 2021.–2027. gadam15, kuru mērķis ir sekmēt iedzīvotāju sociālo aizsardzību, mazinot ienākumu nevienlīdzību un nabadzību, attīstot pieejamus un individuālajām vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un juridiskā atbalsta sistēmu un veicinot augstu nodarbinātības līmeni kvalitatīvā darba vidē.
Labklājības ministrija 2020. gadā izveidoja darba grupu, kurai jāsagatavo priekšlikumi sociālo pakalpojumu jomas pilnveidei, tajā skaitā par sociālo pakalpojumu iedalījumu, obligāti nodrošināmo sociālo pakalpojumu klāstu (minimālais sociālo pakalpojumu grozs) pašvaldībā un mērķa grupām, sociālo pakalpojumu nodrošināšanas līmeni atbilstoši pašvaldības administratīvajam iedalījumam, nosacījumiem sociālo pakalpojumu saņemšanā un sociālo pakalpojumu samaksas kārtību. Plānots, ka darba grupa noslēgs darbu 2021. gadā, sniedzot konkrētus priekšlikumus sociālo pakalpojumu pārklājuma vienmērīgas attīstības veicināšanai un sociālo pakalpojumu vienādas pieejamības nodrošināšanai valsts iedzīvotājiem neatkarīgi no dzīvesvietas pašvaldības.
SOCIĀLĀ PALĪDZĪBA
Sociālā palīdzība ir viena no sastāvdaļām Latvijas sociālās drošības sistēmā, ko veido valsts sociālā apdrošināšana, valsts sociālie pabalsti un pašvaldību sociālā palīdzība. Sociālās palīdzības pabalsti pilnībā tiek finansēti no pašvaldības budžeta.
2020. gadā Satversmes tiesa pasludināja spriedumus lietās, kas tika ierosinātas pēc tiesībsarga pieteikuma, un tika atzīts:
1) MK 2012. gada 18. decembra noteikumu Nr. 913 “Noteikumi par garantēto minimālo ienākumu līmeni” 2. punkts par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam un spēkā neesošu no 2021. gada 1. janvāra;
2) MK 2010. gada 30. marta noteikumu Nr. 299 “Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu” 2. punkta vārdi “ja tās vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz 128,06 eiro” par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam un spēkā neesošiem no 2021. gada 1. janvāra.
Izpildot Satversmes tiesas spriedumus, tika veikti būtiski grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā, grozījumi stājās spēkā 2021. gada 1. janvārī: tika noteikti augstāki minimālo ienākumu sliekšņi, mainīti nosacījumi sociālās palīdzības piešķiršanai u. c. Savukārt 2021. gada 1. jūlijā stājās spēkā vienots tiesiskais regulējums mājokļa pabalsta nodrošināšanai, nosakot konkrētas ar mājokli saistītas izdevumu pozīcijas un to minimālās normas, kas jāizmanto mājokļa pabalsta apmēra aprēķināšanai.
Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums nosaka, ka pašvaldībai, kuras teritorijā persona deklarējusi savu dzīvesvietu, ir pienākums nodrošināt personai iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību, kā arī sociālās palīdzības sniegšanas pamatprincipus:
1) sociālo palīdzību klientam sniedz, pamatojoties uz viņa materiālo resursu – ienākumu un īpašuma – izvērtējumu, individuāli paredzot katra klienta līdzdarbību, izņemot krīzes situāciju;
2) izvērtējot mājsaimes materiālos resursus, ņem vērā ienākumus, kas veidojas pēc nodokļu samaksas;
3) uz sociālās palīdzības pabalstiem nevar vērst piedziņu.
Likums nosaka sociālās palīdzības pabalstu veidus:
* Pamata sociālās palīdzības pabalsti ir:
–garantētā minimālā ienākuma pabalsts – materiāls atbalsts naudas izteiksmē minimālo ikdienas izdevumu apmaksai;
–mājokļa pabalsts – materiāls atbalsts ar mājokļa lietošanu saistīto izdevumu segšanai.
* Papildu sociālās palīdzības pabalsti ir:
–pabalsts atsevišķu izdevumu apmaksai – materiāls atbalsts personām sociālās funkcionēšanas un neatkarīgas dzīves nodrošināšanai;
–pabalsts krīzes situācijā – operatīvi sniegts materiāls atbalsts ārēju notikumu radītu seku novēršanai vai mazināšanai.
Ministru kabinets nosaka mājsaimniecības materiālās situācijas izvērtēšanas un garantētā minimālā ienākuma pabalsta aprēķināšanas, piešķiršanas un izmaksas kārtību, trūcīgas un maznodrošinātas mājsaimniecības statusa piešķiršanas kārtību, mājokļa pabalsta aprēķināšanas, piešķiršanas un izmaksas kārtību un izdevumu pozīciju minimālās normas mājokļa pabalsta apmēra aprēķināšanai.16 Pašvaldība saistošajos noteikumos var paredzēt labvēlīgākus nosacījumus attiecībā uz izdevumu pozīciju normām, kā arī noteikt koeficientu garantētā minimālā ienākuma sliekšņu summai mājsaimniecībai un mājsaimniecību veidus, kuriem tiek piemērots koeficients mājokļa pabalsta apmēra aprēķināšanai.
Pabalstu atsevišķu izdevumu apmaksai piešķir par trūcīgu vai maznodrošinātu atzītai personai vai mājsaimniecībai, un šo pabalstu mērķus, apmēru, piešķiršanas un izmaksas kārtību nosaka pašvaldība saistošajos noteikumos. Arī pabalsta krīzes situācijā apmēru, piešķiršanas un izmaksas kārtību nosaka pašvaldība saistošajos noteikumos.
Likumā ir noteikts garantēto minimālo ienākumu slieksnis un trūcīgas mājsaimniecības ienākumu slieksnis sociālās palīdzības saņemšanai:
* garantētais minimālais ienākumu (GMI) slieksnis ir 109 eiro pirmajai vai vienīgajai personai un 76 eiro pārējām personām mājsaimniecībā;
* trūcīgas mājsaimniecības ienākumu slieksnis ir 272 eiro pirmajai vai vienīgajai personai un 190 eiro pārējām personām mājsaimniecībā;
* maznodrošinātas mājsaimniecības ienākumu slieksni katra pašvaldība ir tiesīga noteikt ne augstāku par 436 eiro pirmajai vai vienīgajai personai un 305 eiro pārējām personām mājsaimniecībā, bet ne zemāku par trūcīgas mājsaimniecības ienākumu slieksni (tātad – ne zemāku par 272 eiro pirmajai vai vienīgajai personai un 190 eiro pārējām personām mājsaimniecībā).
Labklājības ministrija izstrādājusi un virza apstiprināšanai (izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē 03.06.2021.). Plānu minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai 2022.–2024. gadam.17 Plānā paredzēts normatīvajos aktos nostiprināt minimālo ienākumu sliekšņu noteikšanas metodoloģiju, pārskatīt (palielināt) minimālos ienākumu sliekšņus katru gadu, sākot no 2023. gada 1. janvāra, un sagatavot priekšlikumus minimālo pensiju finansēšanas principu un politikas maiņai. Plānots, ka 2022. gadā tiks pārskatīti sociālās palīdzības saņemšanas kritēriji. Ņemot vērā, ka plāna īstenošanai paredzēts ieguldīt valsts un pašvaldību finanšu resursus, kā atsevišķs pasākums plānā iekļauta valsts budžeta līdzfinansējuma nodrošināšana pašvaldībām GMI un mājokļa pabalsta izmaksai.
_____
1 Likums “Par pašvaldībām”, 19.05.1994. http://likumi.lv/doc.php?id=57255.
2 https://www.vmnvd.gov.lv/lv/feldserpunkti.
3 https://www.spkc.gov.lv/lv/latvijas–regionu–un–pasvaldibu–veselibas–profili.
4 https://www.spkc.gov.lv/lv/latvijas–nvpt–dalibas–pasvaldibas.
5 https://www.spkc.gov.lv/lv/veselibu–veicinoso–skolu–tikls.
6 Ministru kabineta noteikumi Nr. 555 “Veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas un finansēšanas kārtība”, 28.08.2018.
7 Likums “Par pašvaldībām”, 19.05.1994. http://likumi.lv/doc.php?id=57255.
8 Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums, 30.10.2002. http://likumi.lv/doc.php?id=68488.
9 Nozares statistikas dati: galvenie rādītāji. https://www.lm.gov.lv/lv/nozares–statistikas–dati.
10 Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums, 30.10.2002. http://likumi.lv/doc.php?id=68488.
11 Vilka L. Vairāk sociālo darbu sociālā darbinieka profesijā. http://www.lm.gov.lv/upload/lm_istenotie_projekti/2/nr1_zinasasanu_parnese_sept_2015.pdf.
12 Invaliditātes likums. https://likumi.lv/ta/id/211494–invaliditates–likums.
13 Ministru kabineta noteikumi Nr. 316 “Noteikumi par asistenta, pavadoņa un aprūpes pakalpojumu personām ar invaliditāti. https://likumi.lv/ta/id/323301–noteikumi–par–asistenta–pavadona–un–aprupes–pakalpojumu–personam–ar–invaliditati.
14 Ministru kabineta noteikumi Nr. 338 “Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem”, 13.06.2017.
15 Pamatnostādnes atrodas starpinstitūciju saskaņošanā, VSS–434.
16 Ministru kabineta noteikumi Nr. 809 “Noteikumi par mājsaimniecības materiālās situācijas izvērtēšanu un sociālās palīdzības saņemšanu”, 17.12.2021.
17 Plāns minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai 2022.–2024.gadam.– http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40503182
* * *
IZGLĪTĪBAS UN KULTŪRAS KOMITEJA
Vispirms pateicība visiem Izglītības un kultūras komitejas locekļiem, īpaši komitejas vadītājai Jaunpils novada domes priekšsēdētājai Ligitai Ginterei, par komitejas vadību un atbalstu komitejas darba organizēšanā!
Izglītības joma
Pasaule mainās arvien straujāk. Globalizācija ar tās ietekmi uz ekonomisko konkurētspēju un sociālo kohēziju, jaunām profesijām un karjerām, ātru un nepārtrauktu progresu tehnoloģiju jomā un to plašāku izmantošanu liek domāt par reformām izglītības jomā. Pasaule, kurai tika pakārtota izglītība, ir mainījusies, tātad jāmainās arī izglītības sistēmai, saturam un izglītības organizēšanas metodēm. Pārmaiņas nes līdzi arī viedokļu sadursmi, saasinot problēmas sabiedrībā. Izteiktāk redzama ģimenes sociāli ekonomisko apstākļu ietekme uz skolēnu sasniegumiem un nākotnes iespējām.
Izglītības jomas galvenās problēmas, sākot ar 2020. gada martu, ar ko saskaras ne tikai pašvaldības, bet pirmām kārtām bērni un viņu vecāki un skolu pedagogi: Latvija, tāpat kā visa pārējā pasaule, dzīvo Covid–19 pandēmijas ietekmē, kas atstājusi smagu iespaidu uz visām nozarēm, tajā skaitā izglītību. Ikviens negaidot tikām iemesti tādos apstākļos, kas krasi prasīja izglītības darbā īstenot citu darba formu, atšķirīgu satura apguves plānošanu, sadarbību, par ko pirms kāda laika pat iedomāties nevarējām.
2020. gada 13. martā Latvijā tika ieviestas attālinātās mācības visos izglītības posmos, un tās turpinājās līdz mācību gada beigām. No 2021. gada 22. februāra mācību atsākšanai klātienē izglītības sistēmā ieviesa Izglītības un zinātnes ministrijas piedāvāto reģionālo principu, un tas bija labs kompromiss ar individualizētu pieeju. Galalēmumu pieņēma pašvaldības, balstoties uz Slimību profilakses un kontroles centra atzinumu, novērtējot saslimstības rādītājus blakuspašvaldībās, skolēnu un pedagogu mobilitāti, tika atjaunoti skolēnu pārvadājumi un skolēnu ēdināšana. Sākotnēji drošās pašvaldības bija 25, bet maijā jau 44. Drošajās pašvaldībās skolās pēc rotācijas principa, ievērojot epidemioloģiskās prasības, varēja atgriezties arī citu klašu skolēni. Vidusskolēni klātienē varēja gatavoties centralizētajiem eksāmeniem, skolu apmeklējot saskaņā ar grafiku. Pašvaldību rūpe bija droša centralizēto eksāmenu norises nodrošināšana.
LPS regulāri sniedz informāciju semināru un videokonferenču veidā pašvaldībām un izglītības iestādēm neatkarīgi no dibinātāja par mācību organizāciju un epidemioloģiskajām prasībām Covid–19 pandēmijas laikā (videoieraksti pieejami vietnes www.lps.lv sadaļā “Tiešraides, videoarhīvs – Videoarhīvs”).
Regulāra bijusi arī uz abpusēju dialogu balstītas sadarbības veidošana ar Izglītības un zinātnes ministriju, Kultūras ministriju, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, Valsts kancelejas Pārresoru koordinācijas centru, Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību, nevalstisko sektoru un vecāku organizācijām, 13. Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisiju.
Izglītības un kultūras komitejā skatīti visi valstī aktuālie jautājumi izglītības un kultūras jomā un sniegti atzinumi par normatīvajiem aktiem izglītībā un kultūrā.
LPS piedalījusies arī nacionāla līmeņa plānošanas dokumentu izstrādē, aizstāvot pašvaldību intereses Nacionālajā attīstības plānā 2021.–2027. gadam, Saliedētas un pilsoniski aktīvas sabiedrības pamatnostādnēs 2021.–2027. gadam, Kultūrpolitikas pamatnostādnēs 2021.–2027. gadam, Izglītības attīstības pamatnostādnēs 2021.–2027. gadam, Digitālās transformācijas pamatnostādnēs 2021.–2027. gadam u. c. Tāpat nozīmīga ir LPS dalība Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) un Izglītības un zinātnes ministrijas sadarbības projektā “Latvijas prasmju stratēģija”, Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) izvirzīto mērķu īstenošanā piecās darbības jomās, konsultatīvajā padomē “Izglītība visiem” un valsts izglītības, tajā skaitā kultūrizglītības, valsts valodas un kultūras politikas izstrādē un tās koordinācijā ar pašvaldībām, Latvijas pašvaldību kopīgo problēmu risināšanā un interešu un tiesību pārstāvēšanā un aizstāvēšanā Ministru kabinetā un valsts varas un pārvaldes institūcijās.
Kvalitatīvas izglītības pamatā ir pedagogi, kas par sava darba galveno mērķi uzskata katra bērna kā indivīda potenciāla attīstību. LPS piedalījās starpinstitūciju darba grupā par pedagogu darba samaksas finansēšanas modeļa pilnveidi. Šajā darba grupā, kas strādāja no 2020. gada 29. oktobra līdz 2021. gada 23. aprīlim, tika vērtēts iespējami labākais risinājums pedagogu darba samaksas aprēķina modelim, skatot jautājumus saistībā ar mācību procesā iesaistīto skolotāju un skolēnu proporciju, pedagogu slodzi un atalgojumu, skolēniem pieejamo atbalsta personālu u. c. Svarīgi, lai atalgojuma sistēma atbalstītu valsts izglītības mērķus attiecībā uz kvalitāti un vienlīdzību, sniegtu pietiekamu motivāciju piesaistīt pedagoga profesijai labus absolventus un cilvēkus ar saistītu pieredzi, kas gūta ārpus izglītības nozares, un cik efektīvi šī sistēma spēj sekmēt izcilību un novērst skolēnu atbirumu. Darba grupā izstrādātas skolu tīkla vadlīnijas, kas pašvaldībām kalpos par palīglīdzekli, plānojot novada izglītības tīklu un izstrādājot pašvaldības izglītības stratēģiju.
Saistībā ar pedagogu darba samaksas pilnveidi darba grupa izvirzījusi mērķus arī pirmsskolas izglītībā: nodrošināt ilgtspējīgākus mērķdotācijas aprēķina nosacījumus, stiprinot pirmsskolas izglītības kvalitāti un pieejamību, sekmēt iekļaujošo izglītību un mazināt nevienlīdzību pirmsskolas pedagogu un pārējo vispārējās izglītības pedagogu darba samaksā. LPS konceptuāli atbalsta pirmsskolas izglītības iestāžu (PII) pedagogu darba samaksas palielināšanu, lai pakāpeniski mazinātu nevienlīdzību darba samaksā starp pirmsskolas izglītības skolotājiem un pārējo izglītības pakāpju un izglītības veidu skolotājiem, taču, lai nodrošinātu PII pedagogu atalgojuma pieaugumu jau no 2021. gada 1. septembra no 830 uz 872 eiro mēnesī, pamatojoties uz likumu “Par pašvaldībām”, vienlaikus jānosaka pašvaldībām jauni ienākumu avoti.
Iekļaujoša izglītība. Pašvaldību darbakārtībā ir iekļaujošas izglītības organizēšana vispārizglītojošās skolās – process, kurā atbilstoši tiek nodrošinātas visu izglītojamo daudzveidīgās vajadzības, palielinot ikviena audzēkņa līdzdalības iespējas mācību procesā, kultūrā un dažādās kopienās un samazinot risku tikt izslēgtiem no izglītības un izglītības ieguves. Lai uzlabotu izglītības pieejamību ne tikai personām ar īpašām vajadzībām, bet ievērojami plašākai mērķgrupai, pēc LPS iniciatīvas tika izveidota starpinstitūciju darba grupa (2016–2019), kas izstrādāja MK noteikumus “Prasības izglītojamo ar speciālajām vajadzībām uzņemšanai vispārējās izglītības programmās” (pieņemti 19.11.2019.), kuros definēts vajadzību grozs izglītojamiem ar speciālām vajadzībām un paaugstināts finansējuma aprēķina koeficients.
Izglītības iestāžu tīkla optimizācija un attīstība pašvaldībā, nodrošinot kvalitatīvas izglītības pieejamību. Īpaša vērība tiek pievērsta izglītības iestāžu vidējam posmam (10.–12. klase). Par izglītības iestādes tālāko darbību lēmums jābalsta uz iestādes darba kvalitātes novērtējumu – skolēnu mācību rezultātiem, izglītības programmu piedāvājumu, sasniegumiem interešu izglītībā, pedagogu un izglītības iestādes vadītāja darba kvalitāti, turpmāko izglītības pieejamību, transporta nodrošinājumu skolēnu pārvadājumiem, pieejamajiem finanšu resursiem, izglītības iestāžu ēku piepildījumu un noslogojumu, teritorijas demogrāfiskajām tendencēm, pašvaldības ekonomiskās attīstības potenciālu un iesaistīto pušu (skolēnu, pedagogu, vecāku) informētību un viedokli. No 2017./2018. līdz 2020./2021. mācību gadam tika slēgtas 53 izglītības iestādes, izglītības pakāpe pazemināta 28 un reorganizētas 64 izglītības iestādes. Darbs turpinās, un, ieviešot kompetencē balstītu izglītības saturu, prasības mācību procesam paaugstinās tieši vidējās izglītības posmā, jo jānodrošina padziļināta mācību priekšmetu apguve. LPS viedoklis, kas balstīts uz pašvaldību viedokli, tika ņemts vērā, izstrādājot kvalitatīvos un kvantitatīvos vērtēšanas kritērijus vidējās izglītības pakāpei, ņemot par pamatu Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā noteikto administratīvo iedalījumu.
Jēgpilnu attālināto mācību nodrošināšanai ir nepieciešama tehnoloģiju pieejamība un interneta datu pārraides ātrums, kas ir viens no būtiskākajiem veiksmīga mācību procesa aspektiem. Satiksmes ministrija un valsts akciju sabiedrība “Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs” (LVRTC) valstī realizē projektu “Uzlabot elektroniskās sakaru infrastruktūras pieejamību lauku teritorijās”, kas paredz uzlabota elektronisko sakaru tīkla pieejamību lietotājiem lauku teritorijās, nodrošinot attiecīgas infrastruktūras izbūvi, kur tā nav pieejama, izbūvējot tā saucamo vidējo jūdzi. LPS organizējusi Izglītības un kultūras komitejas sēdes par pēdējās jūdzes pieslēgumiem izglītības iestādēm, uzaicinot LVRTC, Satiksmes ministrijas, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības un Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvjus, lai meklētu risinājumu pēdējās jūdzes pieslēgumam (galalietotājam). Rezultātā Digitālās transformācijas pamatnostādnēs 2021.–2027. gadam izstrādātā sadaļa 4.3.1.1. par vidējās un pēdējās jūdzes elektronisko sakaru tīklu infrastruktūras attīstīšanu vieš cerības, ka risinājums tiks meklēts.
Lai nodrošinātu interneta jaudas palielināšanu Latvijas skolām, noslēgts sadarbības memorands “Jaudīgs internets ikvienai Latvijas skolai”, ko parakstījuši datu pārraides iekārtu ražotājs SIA “Mikrotīkls”, SIA “Bite Latvija”, SIA “Latvijas mobilais telefons”, SIA “LinkIT”/”DatiGrupa” VAS “LVRTC”, SIA “Tele2”, SIA “Tet”, Latvijas Pašvaldību savienība un Rīgas Tehniskā universitāte. Sadarbības memorands aicina uz sadarbību, kas vērsta uz maksimāli ātru un izmaksu ziņā efektīvu interneta jaudas palielināšanas iespēju nodrošināšanu Latvijas skolām.
SIA “Mikrotīkls” uzdāvinājusi 745 iekārtas, kas ļāvis vairāk nekā 100 skolās uzlabot datu pārraides ātrumu, kas ir būtiski attālināto mācību organizēšanā. No IZM budžeta paredzēts novirzīt finansējumu interneta pakalpojumu abonēšanas maksas segšanai izglītības iestādēs (no 2021. gada 1. aprīļa uz deviņiem mēnešiem), noslēdzot līgumus ar pašvaldībām.
Izglītības iestādēs ir vajadzīga interaktīvā mācību platforma, kurā iekļauts izglītības programmas īstenošanai nepieciešamais saturs, un mācību vadības platforma mācību procesa vadīšanai ar pedagoga un izglītojamā daudzpusīgas savstarpējās sadarbības iespējām mācību procesā.
Tomēr ne visiem Latvijas iedzīvotājiem ir pieejamas tehnoloģijas. Saskaņā ar LPS rīkoto aptauju un dažādiem veiktiem aprēķiniem izglītības nozarē vidēji līdz 25% skolēnu saskaras ar problēmām vai neērtībām mācībām atbilstoša datora vai viedierīces nodrošinājumā. Tas nozīmē, ka līdz 50 000 skolēnu attālināto mācību laikā nācies saskarties ar ierobežojumiem kvalitatīvas izglītības ieguvei. Pētījums par izglītības iestāžu interneta pieslēgumiem un izglītības iestāžu, pedagogu un skolēnu nodrošinājumu ar datoriem attālinātajā mācību procesā pieejams šeit.
Covid–19 izplatība dažādās formās turpinās un var ierobežot mācības klātienē ilgākā laikā, līdz ar to dators ir ļoti vajadzīgs ikvienam skolēnam un skolotājam pēc iespējas drīzāk, tam jānovirza mērķēta valsts programma.
Šobrīd ir pieejams finansējums no ES struktūrfondiem: sākas jaunais periods, tāpēc īstais brīdis, kad visiem jāsaslēdzas un jāatrisina datoru iegāde skolēniem. Atsaucība gūta Valsts prezidenta kancelejā, un LPS preses konferencei par šo jautājumu pieslēdzās Valsts prezidenta padomniece tehnoloģiju jautājumos Ieva Ilvesa. Valsts prezidenta kanceleja, Latvijas Pašvaldību savienība, VARAM un Izglītības un zinātnes ministrija izstrādā sadarbības memorandu “Dators ikvienam bērnam”. LPS uzdevums ir sadarbībā ar pašvaldībām un to pārziņā esošajām izglītības iestādēm sagatavot ieviešanas un atbalsta sistēmu, lai izveidotu datoru bibliotēkas un datoru pārvaldi izglītības iestādē, nodrošinot speciālistus ierīču tehniskai apkalpošanai un metodiskajam darbam ar izglītības iestādēm digitālo resursu efektīvai ieviešanai mācību procesā.
Patlaban notiek darbs pie darbības programmas “Izaugsme un nodarbinātība” 13.1. ieguldījumu prioritātes “Palīdzēt veicināt ar Covid–19 pandēmiju un tās sociālajām sekām saistītās krīzes seku pārvarēšanu un sagatavoties zaļai, digitālai un noturīgai ekonomikas atveseļošanai” 13.1.2. specifiskā atbalsta mērķa “Atveseļošanas pasākumi izglītības un pētniecības nozarē” 13.1.2.2. pasākuma “Izglītības iestāžu digitalizācija” īstenošanas noteikumi” izstrādes. Šā pasākuma mērķis ir valsts un pašvaldību dibināto izglītības iestāžu nodrošināšana ar mācību procesam atbilstošām, izmaksu ziņā efektīvām un drošām informācijas un komunikācijas tehnoloģiju vienībām – portatīvo datortehniku, lai paaugstinātu mācību efektivitāti un mazinātu nevienlīdzību, ievērojot principu “dators ikvienam bērnam”.
Covid–19 pandēmija un valstī noteiktie drošības noteikumi saslimstības ierobežošanai – fiziskā distancēšanās, stingri pulcēšanās ierobežojumi, attālinātais skolēnu mācību un vecāku darbs – atstājuši ietekmi uz bērnu un ģimenes emocionālo labsajūtu, mentālo veselību, skolēnu mācību rezultātiem. Pētījumos konstatēts, ka izolācija un karantīna iepriekšējo infekcijas uzliesmojumu laikā saistīta ar lielāku posttraumatiskā stresa risku bērnu vidū. Tādēļ, lai mazinātu pandēmijas ilgtermiņa sekas un potenciālā kaitējuma pārnesi uz nākamo paaudzi, būtiski pārliecināties, lai pandēmijas mazināšanai izmantotie ierobežojumi nerada papildu stresu un, cik vien iespējams, būtu papildināti ar atbilstošu atbalstu stresa mazināšanai.
Ministru kabinets no budžeta programmas 02.00.00 “Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem” piešķīra Izglītības un zinātnes ministrijai 2 202 505 eiro atbalstam bērnu un jauniešu vasaras nometņu organizēšanai. Tajā aktīvi iesaistījās pašvaldības, kas bija kā atbalsts gan bērniem un jauniešiem prasmju un kompetences apguvē, gan arī viņu vecākiem.
Lai atbalstītu pedagogus, no valsts budžeta līdzekļiem tika piešķirti 825 000 eiro atbalstam supervīzijām pedagogiem. Atbalsta programma pedagogiem Covid–19 pandēmijas radīto seku mazināšanai tiks īstenota no 2021. gada maija līdz 31. decembrim.
Tāpat izveidota jauna atbalsta forma skolēniem – atbalsts skolēnu pašpārvaldēm. Projektā “Atbalsts psihoemocionālās veselības veicināšanas pasākumiem skolās Covid–19 pandēmijas radīto seku mazināšanai” atbalsts tiek sniegts 144 izglītības iestādēm, to pašpārvalžu komandām piedaloties mācībās un pēc tam īstenojot vienaudžiem atbalstu, kam iniciatīvu projektos piešķir finansējumu 1000 eiro apmērā. Plānots, ka būtisks atbalsts izglītības iestāžu skolu dalībai projektā tiek sniegts arī no pašvaldību puses.
Svarīgi pārmaiņu procesā nepazaudēt fokusu, un tie ir mūsu bērni. Jāatceras, ka ikvienam bērnam neatkarīgi no dzimšanas vietas un sociāli ekonomiskā stāvokļa ir jābūt iespējai saņemt kvalitatīvu izglītību.
Izglītības sistēma
Personības attīstībā ir svarīgi visi izglītības posmi, un gada garumā tas bija gan Izglītības un kultūras komitejas, gan LPS Valdes un Domes dienaskārtībā, sākot ar pirmsskolas izglītību, pamatskolas, vidusskolas, profesionālo un augstāko izglītību un beidzot ar pieaugušo izglītību. Katrā no šiem posmiem tiek risināti satura, metodikas, kam nemitīgi mainās regulējums, un organizatoriskie jautājumi.
Izglītība ir svarīga ikvienam cilvēkam, ģimenei, sabiedrībai un valstij kopumā. Tā ir ceļš uz cilvēka individuālās dzīves kvalitāti, zināšanu sabiedrības veidošanos un valsts ekonomisko izaugsmi un labklājību. Ieguldījumi izglītībā un mūžizglītībā ir būtisks priekšnoteikums tautsaimniecības attīstībai un valsts konkurētspējas veicināšanai, kā arī augstāka labklājības līmeņa sasniegšanai.
Izglītības politikas virzītājs Latvijas valstī ir Izglītības un zinātnes ministrija (IZM). Izglītības politika ir visaptveroša un cieši saistīta ar pašvaldībām un citām valsts nozarēm, īpaši Kultūras, Veselības, Iekšlietu, Aizsardzības, Zemkopības, Labklājības un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas īstenotajām politikām, kuru uzdevumi iekļauti attiecīgo nozaru politikas plānošanas dokumentos.
IZM vidēja termiņa politikas plānošanas dokuments, kas nosaka izglītības attīstības politikas pamatprincipus, mērķus un rīcības virzienus, ir Izglītības attīstības pamatnostādnes 2021.–2027. gadam “Nākotnes prasmes nākotnes sabiedrībai”1. Pamatnostādnes izstrādātas saskaņā ar Izglītības likuma 14. panta 18. daļu2, paredzot, ka Ministru kabinets nosaka vienotu valsts politiku un stratēģiju izglītībā un iesniedz Saeimā apstiprināšanai izglītības attīstības pamatnostādnes turpmākajiem septiņiem gadiem.
Pašvaldībām un izglītības iestādēm saistošais tiesiskais regulējums ir ļoti plašs. Izglītības un zinātnes ministrijas vietnes sadaļā “Normatīvie akti un attīstības plānošanas dokumenti” ir pieejami izglītību regulējošie likumi, Ministru kabineta noteikumi, attīstības plānošanas dokumenti un normatīvo aktu projekti3.
Izglītības iestādēm ir saistošs ne tikai IZM pārziņā esošais, bet arī citu nozaru tiesiskais regulējums. Tā, piemēram, attiecībā uz izglītības tiesībām svarīga ir Latvijas Republikas Satversme4. Pašvaldībām un to izglītības iestādēm saistoši ir normatīvie akti, kas attiecas uz bērnu tiesību aizsardzību, darba tiesībām, lietvedību un arhīvu, fizisko personu datu aizsardzību, publisko iepirkumu, grāmatvedību un nodokļiem, Eiropas Savienības fondu un citu projektu atbalstu, amatpersonu atbildību un noteiktajiem aizliegumiem, un citi normatīvie akti, kurus varētu pieņemt un par kuriem ir panākta vienošanās ar pašvaldībām.
Pašvaldību darbību regulējošais likums “Par pašvaldībām”5 nosaka pašvaldību autonomās, deleģētās un brīvprātīgās funkcijas. Autonomo funkciju izpildi izglītības jomā organizē un par to atbild pašvaldības neatkarīgi no to lieluma un budžeta. Šo funkciju izpilde tiek finansēta no attiecīgās pašvaldības budžeta, ja likumā “Par pašvaldībām” nav noteikts citādi. Gadījumos, kad pašvaldībām tiek nodotas jaunas vai deleģētas valsts pārvaldes iestāžu funkcijas, jānosaka papildu ienākumu avoti.
Likuma “Par pašvaldībām” 15. panta ceturtais punkts attiecībā uz izglītību nosaka “gādāt par iedzīvotāju izglītību (iedzīvotājiem noteikto tiesību nodrošināšana pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības iegūšanā; pirmsskolas un skolas vecuma bērnu nodrošināšana ar vietām mācību un audzināšanas iestādēs; organizatoriska un finansiāla palīdzība ārpusskolas mācību un audzināšanas iestādēm un izglītības atbalsta iestādēm u. c.)”.
Pašvaldību kompetence izglītībā tiek noteikta arī Izglītības likumā6, kas regulē visu veidu un pakāpju izglītību, nosaka iesaistīto institūciju tiesības un pienākumus, kā arī izglītības veidus, līmeņus un izglītību īstenojošo iestāžu veidus. Pašvaldību kompetence izglītībā ir noteikta Izglītības likuma 17. pantā.
Vispārējās izglītības likumā7 noteikti vispārējās izglītības organizācijas un darbības principi un reglamentētas vispārējās izglītības īstenošanā iesaistīto institūciju un personu tiesības un pienākumi.
Pašvaldībām saistošs arī Profesionālās izglītības likums8, kura mērķis ir nodrošināt valsts profesionālās izglītības politikas īstenošanu un profesionālās izglītības sistēmas darbību, vadību un attīstību. Pašvaldībām ir iespēja un tiesības iesaistīties profesionālo izglītības iestāžu konventa sastāvā un ietekmēt profesionālās izglītības iestāžu programmu izvēli.
Atkarībā no izglītības sistēmas izglītības pakāpēm un skolu tipiem mainās valsts un pašvaldību kompetence un atbildība. Latvijas izglītības sistēma sastāv no pirmsskolas izglītības, pamatizglītības, vidējās izglītības un augstākās izglītības. Vispārējā izglītība pavisam ilgst 12 gadus, ietverot obligāto deviņgadīgo pamatizglītību un trīsgadīgo vidējo izglītību. Papildus Latvijā ir obligāta pirmsskolas izglītība 5–6 gadu vecumā. Pamatizglītības pakāpe ietver vispārējo pamatizglītību (1.–9. klase) un profesionālo pamatizglītību. Vidējās izglītības pakāpe ietver vispārējo vidējo izglītību, profesionālo vidējo izglītību un arodizglītību. Augstākās izglītības pakāpe ietver gan akadēmiskās, gan profesionālās studiju programmas.
Pirmsskolas izglītība
Pirmsskolas izglītību regulē Vispārējās izglītības likuma V nodaļa “Pirmsskolas izglītība”9 un Izglītības likuma 17. panta 21, 22. 23 un 24.10
Pirmsskolas izglītību Latvijā piedāvā vispārējās izglītības iestādes. Pirmsskolas izglītības pamatmērķis ir sekmēt bērna vispārējo attīstību un gatavību, uzsākot sākumskolas posmu pamatizglītībā. Pirmsskolas izglītības programmu apgūst bērni līdz septiņu gadu vecumam. Atkarībā no veselības stāvokļa un psiholoģiskās sagatavotības pirmsskolas izglītības programmas apguvi var pagarināt vai saīsināt par vienu gadu saskaņā ar vecāku vēlmēm un ģimenes ārsta vai psihologa atzinumu.
Vietējās pašvaldības savā administratīvajā teritorijā nodrošina vienlīdzīgu pieeju pirmsskolas izglītības iestādēm bērniem no pusotra gada vecuma, un bērnu no piecu gadu vecuma sagatavošana pamatizglītības ieguvei ir obligāta.
Pašvaldības dibina, atver un par saviem līdzekļiem uztur pirmsskolas izglītības iestādes. Valsts finansējums tiek nodrošināts pedagogu atalgojumam, ieskaitot sociālās apdrošināšanas iemaksas pedagogiem, kuri strādā ar bērniem no piecu gadu vecuma. Atalgojumu pirmsskolas izglītības iestādēs regulē MK noteikumi Nr. 445 “Pedagogu darba samaksas noteikumi”11, kas nosaka pedagogu darba samaksas noteikšanas kārtību, darba samaksas apmēru un pedagogu darba slodzes lielumu.
Valsts finansējums tiek nodrošināts arī mācību līdzekļu iegādei izglītības nodrošināšanai bērniem no piecu gadu vecuma. Ministru kabineta noteikumi Nr. 41 “Kārtība, kādā valsts un pašvaldības finansē mācību līdzekļu iegādi izglītības iestādēm”12 nosaka kārtību, kādā valsts un pašvaldības finansē mācību līdzekļu iegādi izglītības iestādēm.
Izglītības likuma 17. panta 21, 22, 23 un 24 nosaka: ja pašvaldība bērnam, kurš sasniedzis pusotra gada vecumu un kura dzīvesvieta deklarēta pašvaldības administratīvajā teritorijā, nenodrošina vietu pašvaldības izglītības iestādes īstenotā pirmsskolas izglītības programmā (no pusotra gada vecuma līdz pamatizglītības ieguves uzsākšanai) un bērns apgūst pirmsskolas izglītības programmu privātā izglītības iestādē, šim privātajam pakalpojuma sniedzējam sedz izmaksas Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Šī kārtība paredzēta MK noteikumos Nr. 709 “Noteikumi par izmaksu noteikšanas metodiku un kārtību, kādā pašvaldība atbilstoši tās noteiktajām vidējām izmaksām sedz pirmsskolas izglītības programmas izmaksas privātai izglītības iestādei”13, kas izdoti saskaņā ar Izglītības likuma 14. panta 36. punktu.
Vispārējā pamatizglītība un vidējā izglītība
Pamatizglītības pakāpē notiek sagatavošanās izglītībai vidējā pakāpē vai profesionālajai izglītībai, dzīvē nepieciešamo pamatzināšanu un pamatprasmju apguve un vērtīborientācijas veidošanās. Šobrīd spēkā esošais normatīvais regulējums paredz, ka pamatizglītības ieguvi sāk tajā kalendārajā gadā, kurā izglītojamajam aprit septiņi gadi, īpašos Vispārējās izglītības likuma 32. panta trešajā daļā noteiktos gadījumos arī vienu gadu agrāk vai vēlāk. Pamatizglītības ieguve vai pamatizglītības iegūšanas turpināšana līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai ir obligāta. Pamatizglītības programmas tiek īstenotas deviņu gadu laikā. Pamatizglītības standartu un pamatizglītības programmas regulē Ministru kabineta noteikumi Nr. 747 “Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu un pamatizglītības programmu paraugiem”14. Savukārt MK noteikumi Nr. 416 “Noteikumi par valsts vispārējās vidējās izglītības standartu un vispārējās vidējās izglītības programmu paraugiem”15 regulē vispārējās vidējās izglītības programmas.
Vispārējo pamatskolas izglītību var iegūt pašvaldību vai privātpersonu dibinātās pamatskolās vai vidējās izglītības iestādēs. Vispārējo vidējo izglītību var iegūt pašvaldību, privātpersonu vai augstskolu dibinātās izglītības iestādēs. Vispārizglītojošās izglītības programmas īsteno vidusskolās un valsts ģimnāzijās.
Vispārējo vidējo izglītību var apgūt arī vakara (maiņu) vidusskolās. Izglītības iestāžu reģistrācijas kārtību regulē Ministru kabineta noteikumi Nr. 397 “Izglītības iestāžu un citu Izglītības likumā noteikto institūciju reģistrācijas kārtība”16, savukārt MK noteikumi Nr. 779 “Noteikumi par vispārējās izglītības iestāžu pedagoģiskā procesa organizēšanai nepieciešamo obligāto dokumentāciju”17 nosaka vispārējās izglītības iestādes pedagoģiskā procesa organizēšanai nepieciešamo obligāto dokumentāciju. Pie normatīvā regulējuma ir jāmin arī MK noteikumi Nr. 591 “Kārtība, kādā izglītojamie tiek uzņemti vispārējās izglītības iestādēs un speciālajās pirmsskolas izglītības grupās un atskaitīti no tām, kā arī pārcelti uz nākamo klasi”18.
Svarīgi atzīmēt, ka vispārējās pamatizglītības un vidējās izglītības iestādes, kuru dibinātājs ir pašvaldība, par saviem budžeta līdzekļiem veic ēku celtniecību, renovāciju un modernizāciju, teritorijas labiekārtošanu, skolu materiāltehniskās bāzes pilnveidošanu mūsdienīga mācību procesa nodrošināšanai, mācību vides infrastruktūras pilnveidei, inovatīvai IKT risinājumu ieviešanai mācībās un mācību vides ergonomiska iekārtojuma nodrošināšanai. Pašvaldības izmanto arī ES pieejamo struktūrfondu finansējumu.
Latvijas Pašvaldību savienība aktīvi iesaistās Eiropas Savienības struktūrfondu projektu izstrādē izglītības un kultūras jomā, kas ir pieejami pašvaldībām, un darbojas ES struktūrfondu uzraudzības padomēs ar balsstiesībām.
ESF un ERAF projekti (specifiskā atbalsta mērķis SAM):
– 2.2.1.1. “VIIS attīstība – izglītības monitoringa sistēma”;
– 2.2.1.1./19/I/001 “Valsts pārbaudījumu organizēšanas procesa pilnveide”;
– 8.3.1. “Attīstīt kompetenču pieejā balstītu vispārējās izglītības saturu”;
– 8.3.1.1. “Kompetenču pieejā balstīta vispārējās izglītības satura aprobācija un ieviešana”;
– 8.3.2. “Palielināt atbalstu vispārējās izglītības iestādēm izglītojamo individuālo kompetenču attīstībai”;
– 8.3.2.1. “Atbalsts nacionāla un starptautiska mēroga pasākumu īstenošanai izglītojamo talantu attīstībai”;
– 8.3.3. “Attīstīt NEET jauniešu prasmes un veicināt to iesaisti izglītībā, NVA īstenotajos pasākumos Jauniešu garantijas ietvaros un nevalstisko organizāciju un jauniešu centru darbībā” (PROTI un DARI);
– 8.3.4. “Samazināt priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu, īstenojot preventīvus un intervences pasākumus” (PuMPuRS);
– 8.3.5. “Uzlabot pieeju karjeras atbalstam izglītojamajiem vispārējās un profesionālās izglītības iestādēs”;
– 8.3.6. “Ieviest izglītības kvalitātes monitoringa sistēmu”;
– 8.4.1. “Nodarbināto personu profesionālās kompetences pilnveide”;
– 8.5.1. “Profesionālo izglītības iestāžu audzēkņu dalība darba vidē balstītās mācībās un mācību praksēs uzņēmumos”.
LPS pārstāvēta arī Eiropas Savienības Erasmus+ programmas projektu vērtēšanā.
Valsts finansējums tiek nodrošināts pedagogu atalgojumam, ieskaitot sociālās apdrošināšanas iemaksas pedagogiem, daļēji tiek segtas atbalsta personāla izmaksas skolā, karjeras izglītība un interešu izglītība. Atalgojumu vispārējās izglītības iestādēs regulē Ministru kabineta noteikumi Nr. 445 “Pedagogu darba samaksas noteikumi”19. Tie nosaka pedagogu darba samaksas noteikšanas kārtību, darba samaksas apmēru un pedagogu darba slodzes lielumu. Savukārt MK noteikumi Nr. 447 “Par valsts budžeta mērķdotāciju pedagogu darba samaksai pašvaldību vispārējās izglītības iestādēs un valsts augstskolu vispārējās vidējās izglītības iestādēs”20 nosaka kārtību, kādā aprēķina un sadala valsts budžeta mērķdotāciju pašvaldību izglītības iestādēm bērnu no piecu gadu vecuma izglītošanā nodarbināto pirmsskolas izglītības pedagogu darba samaksai un pašvaldību vispārējās pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības iestāžu, tajā skaitā internātskolu, kā arī valsts augstskolu vispārējās vidējās izglītības iestāžu pedagogu darba samaksai.
Izglītības finansēšanai pašvaldības izlieto vidēji vairāk nekā 40% no pašvaldības gada budžeta, atsevišķās pašvaldībās izglītības jomai tiek izlietots līdz pat 50% no pašvaldības gada budžeta. Papildus izglītības iestāžu uzturēšanai pašvaldības līdzfinansē interešu izglītību, karjeras izglītību, skolās un bērnudārzos atbalsta personāla uzturēšanas izmaksas. Tāpat pašvaldības uztur un finansē skolu internātus, finansē profesionālās ievirzes skolu uzturēšanu, apmaksā šo izglītības iestāžu vadītāju atalgojumu, organizē un finansē skolēnu vasaras nometnes.
Pašvaldību uzmanības lokā ir skolēnu ēdināšanas organizēšana. Brīvpusdienas no valsts budžeta apmaksā 1.–4. klašu audzēkņiem. Vienam skolēnam vienai ēdienreizei tiek paredzēti 1,42 eiro. Valsts budžeta izlietojumu skolēnu ēdināšanai regulē MK noteikumi Nr. 1206 “Kārtība, kādā aprēķina, piešķir un izlieto valsts budžetā paredzētos līdzekļus pašvaldībām pamatizglītības iestādes skolēnu ēdināšanai”21. Jāatzīmē, ka brīvpusdienas pamatskolas posmā, t. i., līdz 9. klasei, pašvaldības nodrošina 90% apmērā, daudzas pašvaldības brīvpusdienas nodrošina no pirmsskolas līdz pat 12. klasei.
Šeit pieminētie normatīvie akti ir tikai daļa no kopējiem izglītībā piemērojamajiem normatīvajiem aktiem.
Svarīgi arī pieminēt, ka Ministru kabineta noteikumi Nr. 108 “Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi”22, kas izdoti saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma23 95. pantu, nosaka deleģējuma nepieciešamību, izdodot jaunu normatīvo aktu vai izdarot grozījumus spēkā esošajā normatīvajā aktā (45. pants).
Profesionālā izglītība
Jautājums par pašvaldību profesionālās izglītības turpmāko attīstību un tās finansēšanu ir aktuāls joprojām. Līdz 2017. gada 31. augustam valsts finansējums 683 tūkstošu eiro apmērā tika piešķirts piecu pašvaldību profesionālās izglītības iestāžu profesionālās izglītības programmu īstenošanai – Cēsu Profesionālajai vidusskolai (šobrīd Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikums), Vecbebru Profesionālajai un vispārizglītojošajai internātvidusskolai (2017. gadā likvidēta), Mālpils Profesionālajai vidusskolai (2017. gadā likvidēta), Apguldes Profesionālajai vidusskolai (šobrīd – Dobeles Amatniecības un vispārizglītojošās vidusskolas struktūrvienība Apguldē) un Zaļenieku Profesionālajai vidusskolai (šobrīd integrēta izglītības iestāde – Zaļenieku Komerciālā un amatniecības vidusskola).
2020/2021. mācību gadā profesionālās izglītības programmas tiek īstenotas septiņās pašvaldību izglītības iestādēs: Dobeles Amatniecības un vispārizglītojošajā vidusskolā, Zaļenieku Komerciālajā un amatniecības vidusskolā, Bebrenes Vispārizglītojošajā un profesionālajā vidusskolā, Jelgavas Amatu vidusskolā, Balvu Profesionālajā un vispārizglītojošajā vidusskolā. Mākslas jomas profesionālās izglītības programmas īsteno arī Valmieras Dizaina un mākslas vidusskola. Lai arī izglītības iestādes finansē to dibinātāji, pastāv izņēmumi divām pašvaldību mākslas profesionālajām vidusskolām, kam finansējums profesionālās izglītības programmu īstenošanai tiek piešķirts no Kultūras ministrijas budžeta, – profesionālās izglītības kompetences centram “Daugavpils Mākslas un dizaina vidusskola “Saules skola”” un Valmieras Dizaina un mākslas vidusskolai.
Latvijas Pašvaldību savienības un Izglītības un zinātnes ministrijas ikgadējās sarunās viens no svarīgākajiem jautājumiem ir vienota profesionālo izglītības iestāžu finansēšanas modeļa izstrāde neatkarīgi no profesionālās izglītības iestādes dibinātāja, paredzot izstrādāt profesionālās izglītības iestāžu programmu finansējuma modeli neatkarīgi no profesionālās izglītības iestādes dibinātāja, tajā skaitā izvērtējot iespēju no valsts budžeta finansēt mācību stipendijas.
Saskaņā ar Ministru kabineta un LPS 2021. gada vienošanās un domstarpību protokola II daļas 5. sadaļā noteikto IZM jāsagatavo konceptuālais ziņojums par profesionālās izglītības programmu finansēšanu un jāiesniedz izskatīšanai Ministru kabinetā.
2020/2021. mācību gadā sagatavots jauns konceptuālais ziņojums “Par profesionālās izglītības programmu finansēšanu”, lai īstenotu ar MK 2019. gada 7. maija rīkojumu Nr. 210 apstiprinātā valdības rīcības plāna deklarācijas par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību īstenošanai Izglītības un zinātnes ministrijai noteikto pasākumu Nr. 123.1. pārskatīt profesionālās izglītības programmu finansēšanas kārtību.
Pārskatot pašreizējo profesionālās izglītības programmu finansēšanas modeli, IZM ir izvērtējusi arī nepieciešamību nodrošināt valsts budžeta finansējumu profesionālās izglītības programmu īstenošanai pašvaldību un citu dibinātāju profesionālās izglītības iestādēm.
Konceptuālā ziņojuma Ministru kabineta rīkojums paredz:
1. Atbalstīt konceptuālā ziņojuma “Par profesionālās izglītības programmu finansēšanu” piedāvāto risinājumu par bāzes finansējuma palielināšanu profesionālās izglītības programmu īstenošanai (nodrošinot tā pakāpenisku pieaugumu trīs gadu laikā) un valsts budžeta finansējuma piešķiršanu pašvaldību un citu dibinātāju izglītības iestāžu profesionālās izglītības programmu īstenošanai atbilstoši konceptuālajā ziņojumā noteiktajiem kvalitātes, pieprasījuma, nodarbinātības, stratēģiskajam un caurviju kritērijiem.
2. Atbalstīt konceptuālajā ziņojumā ietverto prioritāro pasākumu īstenošanu:
2.1. profesionālās izglītības programmu finansēšanas normatīva nodrošinājumam;
2.2. bāzes finansējuma palielināšanai profesionālās izglītības programmu īstenošanai;
2.3. mācību prakšu organizēšanas izmaksu un darba vidē balstītu mācību īstenošanas izmaksu finansēšanai profesionālajā izglītībā;
2.4. valsts finansēto vietu skaita palielināšanai profesionālās izglītības programmās.
3. Atbalstīt papildu finansējuma piešķiršanu konceptuālajā ziņojumā sniegto priekšlikumu un prioritāro pasākumu īstenošanai Ministru kabinetā likumprojekta “Par valsts budžetu 2022. gadam” un likumprojekta “Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2022., 2023. un 2024. gadam” sagatavošanas procesā kopā ar visu ministriju iesniegtajiem prioritārajiem pasākumiem atbilstoši valsts budžeta finansiālajām iespējām.
4. Izglītības un zinātnes ministrijai sadarbībā ar konceptuālā ziņojuma rīcības plānā minētajām atbildīgajām un līdzatbildīgajām institūcijām īstenot šā rīkojuma 1. un 2. punktā minētos risinājumus.
5. Izglītības un zinātnes ministrijai līdz 2021. gada 31. decembrim sagatavot un iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā grozījumus Ministru kabineta 2007. gada 2. oktobra noteikumos Nr. 655 “Noteikumi par profesionālās izglītības programmu īstenošanas izmaksu minimumu uz vienu izglītojamo”:
5.1. nosakot bāzes finansējumu profesionālās izglītības programmu īstenošanai;
5.2. izstrādājot kritērijus un kārtību valsts budžeta finansējuma piešķiršanai pašvaldību un citu dibinātāju izglītības iestāžu profesionālās izglītības programmu īstenošanai (t. sk. stipendijām).
Kultūras joma
Kultūrpolitika
Kultūras ministrija (KM) sadarbībā ar nozares pārstāvjiem, tajā skaitā ar LPS, izstrādājusi kultūrpolitikas prioritāros uzdevumus nākamajiem septiņiem gadiem – Kultūrpolitikas pamatnostādnes 2021.–2027. gadam “Kultūrvalsts” projektu –, par mērķi izvirzot ilgtspējīgu un sabiedrībai pieejamu kultūru cilvēka izaugsmei un nacionālas valsts attīstībai.
Pamatnostādnēs izvirzītas četras prioritātes:
1. kultūras resursu pieejamība visiem – nodrošināt, lai ikvienam Latvijas iedzīvotājam un valstspiederīgajam būtu pieejami viņa vajadzībām atbilstoši kultūras pakalpojumi neatkarīgi no dzīvesvietas, rocības un citiem sociāli ekonomiskajiem parametriem;
2. sabiedrības līdzdalība kultūras procesos – nodrošināt, lai ikvienam Latvijas iedzīvotājam un valstspiederīgajam būtu iespēja iesaistīties viņam interesējošās kultūras aktivitātēs, kā prioritāti nosakot iedzīvotāju iesaisti dziesmu un deju svētku kustībā, nemateriālā kultūras mantojuma kopšanā un lokālo kultūrtelpu savdabības un latvisko tradīciju un dzīvesziņas saglabāšanā;
3. kultūras nozaru ilgtspējīga attīstība – radīt nepieciešamos priekšnosacījumus visu kultūras nozaru, tajā skaitā kultūras mantojuma nozaru, profesionālās mākslas un radošo industriju ilgtspējai un attīstībai;
4. talantu ataudze un kultūras darbinieku profesionālā izaugsme – mērķtiecīgi stiprināt kultūrizglītības sistēmu, lai stimulētu jaunu talantu attīstību un izaugsmi, nodrošināt kultūras nozarē strādājošo profesionālās pilnveides iespējas, kā arī stiprināt kultūras komponentu vispārējā izglītībā.
Kultūrpolitikas pamatnostādņu 2021.–2027. gadam sasaiste ar nacionāliem un starptautiskiem plānošanas dokumentiem:
* Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam24;
* Nacionālais attīstības plāns 2021.–2027. gadam25;
* Saliedētas un pilsoniski aktīvas sabiedrības pamatnostādnes 2021.–2027. gadam26;
* Reģionālās politikas pamatnostādnes 2021.–2027. gadam27;
* Valsts valodas politikas pamatnostādnes 2021.–2027. gadam28;
* Zinātnes, tehnoloģijas attīstības un inovācijas pamatnostādnes 2020.–2027. gadam29;
* Izglītības attīstības pamatnostādnes 2020.–2027. gadam30;
* Digitālās transformācijas pamatnostādnes 2020.–2027. gadam31 un citi politikas dokumenti.
Kultūras ministrijas normatīvie akti un darbību regulējošie dokumenti pieejami Kultūras ministrijas vietnē32.
2020. gads kultūras nozarei bija īpaši sarežģīts Covid–19 krīzes dēļ. Kultūras centri, bibliotēkas un muzeji darbojās attālinātā režīmā. Kultūras nozarē nodarbinātajiem pašvaldības nodrošināja atalgojumu arī pandēmijas laikā. Atbilstoši valdības lēmumiem pašvaldības atjaunoja kultūras iestāžu darbību.
Aktuālie ar kultūrpolitiku saistītie jautājumi tika skatīti Latvijas Pašvaldību savienības un Kultūras ministrijas ikgadējās sarunās, kurās piedalījās kultūras ministrs Nauris Puntulis. Sarunās tika apspriesti jautājumi:
– par valsts un pašvaldību sadarbību vietējo un nacionālo kultūras vērtību saglabāšanā (t. sk. par gatavošanos dziesmu un deju svētkiem 2023. gadā – dziesmu un deju svētku koncepciju konkursu rezultātiem un plānotajiem pasākumiem 2020. un 2021. gadā un par Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstu);
– par valsts mērķdotācijas sadali amatiermākslā un kultūrizglītībā administratīvi teritoriālās reformas kontekstā (t. sk. KM izveidotās profesionālās ievirzes darba grupas galvenie secinājumi);
– jaunās Kultūrpolitikas pamatnostādnes 2021.–2027. gadam;
– Saliedētas sabiedrības pamatnostādnes (t. sk. pašvaldību loma pilsoniskas sabiedrības attīstībā un pilsoniska dialoga veidošanā ar sabiedrību, saskaņotība ar reģionālās attīstības pamatnostādnēm);
– kādas iespējas pašvaldībām iesaistīties Eiropas Kultūras galvaspilsētas aktivitātēs.
LPS ir aktīva Latvijas Muzeju padomes locekle kopš 2018. gada. Dalība Latvijas Muzeju padomes darbā nozīmē sadarbības veicināšanu jautājumos, kas saistīti ar valsts stratēģiju muzeju jomā (valsts, pašvaldību, privāto), kā arī ar muzeju darbību un Nacionālā muzeju krājuma veidošanu un saglabāšanu. LPS organizēja semināru–videokonferenci pašvaldībām un to dibināto muzeju direktoriem un speciālistiem par aktualitātēm muzeju darbībā un plānotajiem grozījumiem Muzeju likumā. Tāpat LPS iesaistās drošības noteikumu izstrādē Covid–19 apstākļos, muzeju un izglītības iestāžu sadarbībā, īstenojot projektu “Latvijas skolas soma”, atzinības un apbalvojumu sistēmas izveidē par nozīmīgiem sasniegumiem muzeju nozarē nacionālā un starptautiskā līmenī un piedalās lēmumu pieņemšanā par pašvaldību muzeju akreditāciju. Pašvaldības par saviem līdzekļiem uztur 77 pašvaldību muzejus – iestādes un 97 apmeklējuma vietas.
Piedaloties Valsts kultūrkapitāla fonda padomes darbā, LPS seko līdzi līdzsvarotai visu kultūras un mākslas nozaru jaunrades attīstības un kultūras mantojuma saglabāšanai saskaņā ar valsts kultūrpolitikas vadlīnijām, finanšu līdzekļu pārvaldīšanā un sadalē kultūras projektu īstenošanai un mūža stipendijām izciliem kultūras un mākslas darbiniekiem par mūža ieguldījumu kultūras un mākslas attīstībā.
LPS piedalās arī dziesmu un deju svētku organizēšanā, veidojot labas pārvaldības un organizatorisko sistēmu, t. sk. starpnacionālā līmenī piedaloties sagatavošanas procesā. LPS ir pārstāvēta XII Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku rīcības komitejā un XXVI vispārējo latviešu dziesmu un XVI deju svētku rīcības komitejā.
Kultūrizglītība ietver profesionālās ievirzes, profesionālās vidējās, profesionālās augstākās (tai skaitā īsā cikla profesionālās augstākās izglītības studiju programmas) un akadēmiskās augstākās izglītības programmas kultūras, mākslu un radošo industriju nozarē izglītības tematiskajā jomā “Mākslas”, kā arī starpdisciplināras programmas, tostarp kultūras mantojuma un citās jomās. Kultūrizglītību var apgūt formālās un neformālās izglītības ietvaros.
Latvijas kultūrizglītības sistēma ir unikāla ar savu teritoriālo pārklājumu, bērnu un jauniešu augsto līdzdalību kultūrizglītībā, kā arī ar valsts finansējumu trīs secīgu kultūrizglītības līmeņu institūciju īstenotajām programmām mūzikā, mākslā, dizainā un dejā. Ir 142 pašvaldību dibinātās izglītības iestādes, kas īsteno profesionālās ievirzes mūzikas un mākslas izglītības programmas.
2015. gadā pēc Kultūras ministrijas iniciatīvas tika izveidota Kultūrizglītības padome ar mērķi izvērtēt un sagatavot priekšlikumus par kultūrizglītības attīstību un tendencēm Latvijā, kā arī sekmēt valsts institūciju un nozares profesionālu sadarbību stratēģiskos jautājumos, kas saistīti ar kultūrizglītības jomu. Padomes darbā kā padomes loceklis darbojas arī LPS pārstāvis.
Bibliotēkas. Saskaņā ar Bibliotēku likuma33 6. pantu pašvaldības bibliotēku dibina, reorganizē un likvidē pašvaldība, ņemot vērā Latvijas Bibliotēku padomes atzinumu. Latvijas bibliotēku sistēmā ietilpst 1597 bibliotēkas: Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas Neredzīgo bibliotēka ar 7 filiālbibliotēkām, 781 pašvaldību publiskā bibliotēka, 48 augstākās izglītības iestāžu (29 augstskolu un 19 koledžu) bibliotēkas, 732 vispārējās un profesionālās izglītības iestāžu bibliotēkas un 27 speciālās bibliotēkas. Bibliotēku struktūrā ir saglabātas reģionu galvenās bibliotēkas – 29 reģionālie pašvaldību bibliotēku profesionālās attīstības centri un vietējas nozīmes bibliotēkas (pagastu, skolu un citas). Valstī ir blīvs bibliotēku tīkls ar kvalificētu personālu. Izveidota hierarhiska sadarbības sistēma, darbojas valsts vienotā bibliotēku informācijas sistēma. Bibliotēkas ir nozīmīgs resurss vietējo kopienu kultūrvides veidošanā, mūžizglītības procesos, sociālo problēmu risināšanā. Tās ir konsultāciju centri iedzīvotājiem. Izveidots un darbojas nozares normatīvais regulējums.
Kultūras centri. Pašlaik spēkā esošais Kultūras institūciju likums34 nosaka vairākus pamatprincipus kultūras institūciju organizēšanā un finansēšanā, pieļaujot augstu elastības pakāpi. Valsts un pašvaldības var dibināt un finansēt kultūras institūcijas atbilstoši vietējām vai nozares īpatnībām. Latvijā ir 554 pašvaldību dibināti kultūras centri. Tie ir kopienas pulcēšanās vietas mērķtiecīgām, radošām un izglītojošām aktivitātēm un saturīgai atpūtai, mājvieta dziesmu un deju svētku tradīcijai (50% tautas mākslas kolektīvu darbība; ~70%+ dalībnieku). Kultūras centriem ir būtiska loma, paplašinot kultūras pieejamību pašvaldībās un uzturot dzīvas mūsu tautas tradīcijas. Tieši kultūras centri ir mājvieta daudziem amatiermākslas un tautas mākslas kolektīviem. Saeima 2018. gada 4. oktobrī pirmajā lasījumā atbalstīja jauna Kultūras centru likuma projektu. Tika nolemts, ka šo likumprojektu atsāks skatīt pēc administratīvi teritoriālās reformas pabeigšanas 2021. gada rudens sesijā.
___
1 Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/324332–par–izglitibas–attistibas–pamatnostadnem–20212027–gadam.
2 Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/50759–izglitibas–likums.
3 Pieejams: http://izm.gov.lv/lv/normativie–akti.
4 Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=57980.
5 Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=57255.
6 Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=50759.
7 Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=20243.
8 Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=20244.
9 Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/20243–visparejas–izglitibas–likum.
10 Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=50759.
11 Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/283667–pedagogu–darba–samaksas–noteikumi.
12 Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/279487–kartiba–kada–valsts–un–pasvaldibas–finanse–macibu–lidzeklu–iegadi–izglitibas–iestadem.
13 Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=278801.
14 Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/303768.
15 Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/309597.
16 Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=275431.
17 Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=119480.
18 Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/277597–kartiba–kada–izglitojamie–tiek–uznemti–visparejas–izglitibas–iestades–un–specialajas–pirmsskolas–izglitibas–grupas.
19 Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/283667–pedagogu–darba–samaksas–noteikumi.
20 Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/283668–par–valsts–budzeta–merkdotaciju–pedagogu–darba–samaksai–pasvaldibu–visparejas–izglitibas–iestades–un–valsts–augstskolu.
21 Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=223611.
22 Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=187822.
23 Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=63545.
24 Pieejama: https://www.pkc.gov.lv/sites/default/files/inline–files/Latvija_2030_7.pdf.
25 NAP2027. Pieejams: https://www.pkc.gov.lv/sites/default/files/inline–files/20121220_NAP2020%20apstiprinats%20Saeima_4.pdf.
26 Pieejamas: http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40490048.
27 Pieejamas: http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40490048.
28 Pieejamas: http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40492920.
29 Pieejamas: https://likumi.lv/ta/id/322468–par–zinatnes–tehnologijas–attistibas–un–inovacijas–pamatnostadnem–20212027–gadam.
30 Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/324332–par–izglitibas–attistibas–pamatnostadnem–20212027–gadam.
31 Pieejams: http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40496916.
32 Pieejams: https://www.km.gov.lv/lv/pazinojums–08032021.
33 Bibliotēku likums. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/48567–biblioteku–likums.
34 Kultūras institūciju likums. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/51520–kulturas–instituciju–likums.
* * *
SPORTA JAUTĀJUMU APAKŠKOMITEJA
LPS Sporta jautājumu apakškomiteja izveidota 2006. gadā. Tās pirmais priekšsēdētājs līdz 2009. gadam bija Valdis Veips, no viņa stafeti pārņēma un četrus gadus apakškomiteju vadīja Jānis Neimanis, bet no 2013. līdz 2021. gadam Sporta jautājumu apakškomiteju vadīja Dobeles novada domes priekšsēdētājs Andrejs Spridzāns. Ar sportu saistīto jautājumu risināšanu koordinē LPS padomnieks sporta jautājumos Guntis Apīnis.
Sports ieņem īpašu vietu pašvaldību aktivitātēs. Iespēja nodarboties ar sportu un apmeklēt sporta sacensības pieder pie minimuma, kas nepieciešams, lai teritorijai varētu piesaistīt cilvēkresursus. Nav iedomājama uzņēmējdarbības attīstība, ja cilvēkiem novadā būs neinteresanti dzīvot. Sports ir būtisks gan skolu jaunatnei, gan aktīviem cilvēkiem darbspējīgā vecumā. Teritorija, kurā nav sporta nodarbību iespējas, nav konkurētspējīga, kapitāls un iedzīvotāji pārvietojas uz citurieni. Atbalsts bērnu un jauniešu sportam ir veselīga dzīvesveida veicinātājs. Atbalsts profesionālajam sportam ir būtisks teritorijas mārketinga līdzeklis, kas palīdz padarīt pilsētas vai novada tēlu pievilcīgu pasaulē.
Pašvaldību darbību sporta jomā nosaka likums “Par pašvaldībām” un Sporta likums.
Pašreiz spēkā esošā likuma “Par pašvaldībām” 15. panta 6. apakšpunktā kā viena no pašvaldību autonomajām funkcijām noteikta:
“6) nodrošināt veselības aprūpes pieejamību, kā arī veicināt iedzīvotāju veselīgu dzīvesveidu un sportu.”
Jaunā Pašvaldību likuma (likums stāsies spēkā 2022. gada 1. janvārī) 5. pantā par autonomajām funkcijām teikts:
“7) veicināt sporta attīstību, tostarp uzturēt un attīstīt pašvaldības sporta bāzes, atbalstīt sportistu un sporta klubu (tai skaitā profesionālo sporta klubu) darbību un sniegt atbalstu sporta pasākumu organizēšanai.”
Pildot likumā noteiktās funkcijas, svarīgi, ka tikai pašvaldības dome lemj par veidu, kā tiek pildītas autonomās funkcijas. To nosaka likuma 10. pants par domes kompetenci:
“(1) Dome ir tiesīga izlemt ikvienu pašvaldības kompetences jautājumu. Tikai domes kompetencē ir:
19) lemt par kārtību, kādā izpildāmas pašvaldības autonomās funkcijas un nosakāmas par to izpildi atbildīgās amatpersonas, kā arī sniedzami pārskati par šo funkciju izpildi.”
Sporta likuma 7. pantā par pašvaldību kompetenci sporta jomā noteikts:
“7. pants. Pašvaldību kompetence sporta jomā
(1) Pašvaldības, veicinot veselīgu dzīvesveidu un sporta attīstību savā administratīvajā teritorijā, ir tiesīgas:
1) noteikt par sportu atbildīgo darbinieku vai institūciju;
2) būvēt un uzturēt sporta bāzes un nodrošināt tās ar nepieciešamo aprīkojumu;
3) sekmēt sporta organizāciju, tajā skaitā sporta klubu, veidošanos un darbību;
4) atbalstīt sporta speciālistu un citu sporta darbinieku tālākizglītību;
5) finansēt sporta sacensības;
6) finansēt licencētas sporta izglītības programmas un sporta pasākumus, ko īsteno to administratīvajā teritorijā esošie sporta klubi.
(2) Pašvaldības finansē licencētas sporta izglītības programmas to padotībā esošajās akreditētajās sporta izglītības iestādēs.”
Latvijas Pašvaldību savienība atbilstoši likumam koordinē pašvaldību sadarbību sporta jomā, pārstāv un īsteno to kopīgās intereses. LPS priekšsēdis ir Nacionālās sporta padomes sastāvā.
Sporta apakškomitejas sēdēs tiek izskatīti pašvaldībām aktuāli sporta nozares jautājumi, tās pārstāvji piedalās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Sporta apakškomisijas sēdēs, ministriju un sporta organizāciju izveidotajās darba grupās.
LPS sadarbojas ar atbildīgo ministriju par sportu – Izglītības un zinātnes ministriju un tās Sporta departamentu, kā arī ar sporta organizācijām – Latvijas Sporta federāciju padomi (sadarbības memorands parakstīts 2014. gadā), Latvijas Olimpisko komiteju, Latvijas Sporta veterānu senioru savienību (nodomu protokols par sadarbību parakstīts 2008. gadā), Latvijas Sporta izglītības iestāžu direktoru padomi, Latvijas Tautas sporta asociāciju, Latvijas Augstskolu sporta savienību un Latvijas Paralimpisko komiteju.
* * *
DARBS AR JAUNATNI – VIENA NO PAŠVALDĪBAS FUNKCIJĀM
2009. gada 1. janvārī stājās spēkā Jaunatnes likums, kura mērķis ir uzlabot jauniešu dzīves kvalitāti, veicinot viņu iniciatīvas, līdzdalību lēmumu pieņemšanā un sabiedriskajā dzīvē, kā arī atbalstot darbu ar jaunatni. Jaunatnes likuma izpratnē darbs ar jaunatni ir uz jauniešiem orientēts plānotu praktisku darbību kopums, kas nodrošina jaunatnes politikas īstenošanu, jauniešu vērtīborientācijas veidošanos un vispārcilvēcisko vērtību nostiprināšanos.
Līdz šim pašvaldībās darbu ar jaunatni veica brīvprātīgi, ņemot vērā Jaunatnes likumā noteikto: “Pašvaldība, pildot savas funkcijas, veic darbu ar jaunatni, ievērojot jaunatnes politikas pamatprincipus un valsts jaunatnes politikas attīstības plānošanas dokumentus. Pašvaldība plāno darbu ar jaunatni, izstrādājot pašvaldības jaunatnes politikas attīstības plānošanas dokumentus. Pašvaldība nodrošina institucionālu sistēmu darbam ar jaunatni”. Līdz ar administratīvi teritoriālo reformu ir izstrādāts jauns likums par pašvaldībām1, kurā šābrīža redakcijā darbs ar jaunatni noteikts kā pašvaldības autonomā funkcija.
Tāpēc sniedzam apkopotus ieteikumus darba ar jaunatni veiksmīgai turpināšanai un uzsākšanai no jauna tur, kur tas vēl nenotiek regulāri. Veicot darbu ar jaunatni, vienmēr jāpatur prātā pamatuzdevumi un galvenie principi.
Pamatuzdevumi darbā ar jaunatni ir šādi:
– atbalstīt un veicināt jauniešu iniciatīvas, radot labvēlīgus apstākļus viņu intelektuālajai un radošajai attīstībai;
– nodrošināt jauniešiem iespēju iegūt dzīvei nepieciešamās prasmes, zināšanas un kompetenci neformālās izglītības ceļā;
– nodrošināt jauniešiem iespēju lietderīgi izmantot brīvo laiku;
– nodrošināt jauniešiem viņu attīstības vajadzībām atbilstošas informācijas pieejamību.2
Darba ar jaunatni pamatprincipi:
– tas jābalsta brīvprātīgā līdzdalībā: jaunieši ir aktīvi darbā ar jaunatni pēc savas vēlēšanās, pamatojoties uz savu motivāciju;
– tas jābalsta jauniešu vajadzībās, interesēs, idejās un pieredzē, kā to uztver viņi paši, tādējādi sniedzot pievienoto vērtību un/vai prieku dzīvē;
– tas jāveido, jāorganizē, jāplāno, jāsagatavo, jāīsteno un jāizvērtē pašiem jauniešiem vai kopā ar jauniešiem;
– tam jāveicina jauniešu personīgā un sociālā attīstība ar neformālās un ikdienējās mācīšanās pasākumu starpniecību;
– tam jāveicina jauniešu pašnoteikšanās, autonomija un tiesību pieejamība;
– tajā jāizmanto holistiska pieeja jauniešiem un jāpieņem jaunieši tādi, kādi viņi ir šajā dzīves posmā, kā spējīgi indivīdi un primārie resursi gan jauniešu pašu dzīvē, gan sabiedrībā kopumā;
– tam jāveicina kritiskā domāšana un radošums, kā arī cilvēktiesības, demokrātiskās vērtības un pilsoniskā aktivitāte;
– tam jābūt aktīvi iekļaujošam un jāsniedz vienlīdzīgas iespējas visiem jauniešiem.3
Plānošanas dokuments
Pašvaldībās, kuras pēc administratīvi teritoriālās reformas ir apvienotas, būtu svarīgi veidot jaunu, kopīgu plānošanas dokumentu. Tajā vajadzētu noteikt konkrētus pašvaldības mērķus, kuri ataino situāciju pašvaldībā. Noderīgi iekļaut arī pašvaldībā dzīvojošo jauniešu raksturojumu: statistiku (skaits, dzimums, vecums, tautība u. c.) un jauniešiem aktuālākās problēmas, nodrošinātie/nenodrošinātie pakalpojumi, būtiskākie jauniešu dzīves kvalitāti ietekmējošie faktori u. tml. Jāplāno un jānorāda konkrētas aktivitātes un termiņi to īstenošanai, vēlamie sasniedzamie rezultāti un rezultatīvie rādītāji, kā arī jāatvēl darbam ar jaunatni pienācīgs finansējums. Katrai aktivitātei vēlams norādīt atbildīgo iestādi.
Reizi gadā būtu jāveic darba ar jaunatni kvalitātes un efektivitātes izvērtējums. Plašākus ieteikumus kvalitātes sistēmas izveidei un mērīšanai var lasīt rokasgrāmatā “Jūsu ceļvedis, veicinot darba ar jaunatni kvalitāti” (skatīt metodisko materiālu sarakstu!).
Institucionālā sistēma
Nepieciešams izveidot saprotamu institucionālo sistēmu un apzināt visas tieši un netieši darbā ar jaunatni iesaistītās institūcijas pašvaldībā, izveidojot iesaistīto institūciju sarakstu. Saskaņā ar Jaunatnes likumu pašvaldība, izveidojot institucionālu sistēmu darbam ar jaunatni, ir tiesīga noteikt par darbu ar jaunatni atbildīgo pašvaldības institūciju, pieņemt darbā jaunatnes lietu speciālistu, izveidot jaunatnes lietu konsultatīvo komisiju, izveidot jauniešu centru, izveidot jauniešu domi, tomēr jāveido arī sadarbība ar jauniešu telpām/istabām, jaunatnes organizācijām un organizācijām, kas veic darbu ar jaunatni, jaunatnes iniciatīvu grupām, kā arī pašvaldības iestādēm – izglītības iestādēm, kultūras namiem, pašvaldības policiju, par sportu un veselību atbildīgajām struktūrvienībām, uzņēmējiem u. c.
Visām iestādēm kopīgi sadarbojoties, ir iespējams panākt efektīvu darba ar jaunatni sistēmu, kur katrs spēlētājs zina savu lomu un palīdz kopīga mērķa sasniegšanā. Tāpat ne vienmēr citi jaunatnes jomas pienesumu izprot, tādēļ jāvelta laiks situācijas skaidrošanai: “Lai pārejas periods no bērna uz pieaugušā statusu būtu iespējami harmonisks un veselīgs, lai jaunietis ātrāk atrastu savu vietu dzīvē kā atbildīgs pieaugušais un pilsonis, ir svarīgi, kāda informācija un atbalsts jaunietim ir pieejams ārpus ģimenes. Svarīgi, lai jauniešu vecumā iedzīvotāji ticētu iespējai dzīvot emocionālā un finansiālā labklājībā, justu drošību par savu nākotni, apzinātos piederību savai kopienai, pašvaldībai un valstij. Tas nodrošinātu to, ka jauni cilvēki vēlas šajā valstī dzīvot, strādāt, veidot ģimeni, attīstīt uzņēmumus un kvalitatīvi pavadīt savu brīvo laiku, nevis dotos labākas dzīves meklējumos ārpus Latvijas robežām. Lai to nodrošinātu, ir ļoti būtiski sadarboties starp dažādām valsts un pašvaldību institūcijām, kā arī nevalstisko sektoru, iesaistot jauniešus pilsoniskās līdzdalības procesos, lai viņi apgūtu pilsoniskās līdzdalības prasmes un viņiem būtu iespēja veidot Latvijā tādu vidi, kādā viņi vēlētos dzīvot gan šodien, gan nākotnē.”4
Bieži vien darbu ar jaunatni pašvaldībā veic viens darbinieks, kurš pilda vairāku amatu pienākumus, kā rezultātā izdeg un notiek darbinieku maiņa. Pēc Izglītības un zinātnes ministrijas aprēķiniem, katrā pašvaldībā vajadzētu būt vismaz trim pilnas slodzes jaunatnes darbiniekiem.5
Darba ar jaunatni pamatsistēmas elementi pašvaldībā
– Jaunatnes lietu speciālists – persona, kas plāno, veic un koordinē darbu ar jaunatni. Jaunatnes lietu speciālists sadarbojas ar jaunatnes politikas īstenošanā iesaistītajām personām, izstrādā priekšlikumus jaunatnes politikas pilnveidei, īsteno un koordinē informatīvus un izglītojošus pasākumus, projektus un programmas jaunatnes politikas jomā, sekmē jauniešu pilsonisko audzināšanu, veicina jauniešu brīvprātīgo darbu un līdzdalību lēmumu pieņemšanā un sabiedriskajā dzīvē, konsultē jauniešus jaunatnes politikas jomā, tajā skaitā par pasākumu, projektu un programmu izstrādi un īstenošanu, kā arī veicina jauniešu personības attīstību.
– Jaunatnes darbinieks – persona, kas veic darbu ar jaunatni, iesaistot jauniešus darba ar jaunatni īstenošanā un izvērtēšanā; nodrošina aktivitātes un brīvā laika pavadīšanas iespējas jauniešiem vietējā līmenī, līdzdarbojas starptautisku pasākumu un projektu īstenošanā, konsultē jauniešus par viņiem aktuālām tēmām, nodrošina informācijas pieejamību un apriti par jaunatnes politikas jautājumiem.
– Jauniešu centrs – pašvaldības iestāde vai struktūrvienība, kuras mērķis ir veicināt pašvaldības jauniešu iniciatīvas un līdzdalību lēmumu pieņemšanā un sabiedriskajā dzīvē. Tā ir vieta, kur jauniešiem tiek izveidota draudzīga, atvērta un atbalstoša vide, tiek piedāvātas iespējas kopīgi plānot brīvā laika lietderīgu pavadīšanu, iegūt informāciju un palīdzību dažādās dzīves situācijās, arī saistībā ar projektu izstrādi un īstenošanu, konfliktu risināšanu u. c.
– Jauniešu dome – viens no jauniešu līdzdalības veidiem pašvaldībā, kas sekmē pašvaldības jauniešu sadarbību, jauniešu līdzdalību pašvaldības lēmumu pieņemšanas procesā, pieredzes apmaiņu un iniciatīvas. Jauniešu domes sastāvā iekļauj izglītojamo pašpārvalžu, jauniešu iniciatīvu grupu un jaunatnes organizāciju pārstāvjus.
– Jaunatnes lietu konsultatīvā komisija – pašvaldības domes apstiprināts līdzdalības mehānisms vietējā līmenī, kas veicina pašvaldības darba ar jaunatni plānošanu un īstenošanu, kā arī jauniešu līdzdalību lēmumu pieņemšanā.
Jaunā Pašvaldību likuma anotācijā no Izglītības un zinātnes ministrijas ir iekļautas aptuvenās izmaksas darba ar jaunatni īstenošanai pašvaldībās, kas, kā norādījusi pati ministrija, ir ieteicamais minimums. Mēnešalgai vienam pašvaldības darbiniekam, kurš īsteno darbu ar jaunatni, saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu būtu jābūt 1190 eiro, kas uz trim darbiniekiem pašvaldībai kopumā veidotu aptuveni 53 173 eiro gadā. Viena jauniešu centra uzturēšana un jauniešu iniciatīvu un jauniešiem paredzētu pasākumu īstenošana gadā izmaksā aptuveni 36 300 eiro, papildus no pašvaldības budžeta aktivitātēm nepieciešami aptuveni 20 000 eiro, papildu finansējumu iespējams piesaistīt no Eiropas Savienības programmām un struktūrfondiem. Attiecīgi, lai nodrošinātu darba ar jaunatni īstenošanu pamata apjomā, no pašvaldības ikgadējā budžeta būtu nepieciešami 109 473 eiro.
Šogad sakarā ar to, ka darbs ar jaunatni būs pašvaldības autonomā funkcija, izstrādē ir arī Jaunatnes politikas pamatnostādnes 2021.–2027. gadam6, kuru galvenais mērķis ir radīt iespējas visu jauniešu attīstībai un labklājībai, stiprināt jauniešu iekļaušanos sabiedrībā un līdzdalību visās dzīvēs jomās, kā arī sekmēt kvalitatīvas un ilgtspējīgas darba ar jaunatni sistēmas izveidi valsts un pašvaldību līmenī.
Pamatnostādnēs izvirzīti rīcības virzieni tā sasniegšanai:
1. rīcības virziens: darba ar jaunatni kvalitatīvas un ilgtspējīgas sistēmas izveide un attīstība.
2. rīcības virziens: plašākas un aktīvākas jauniešu līdzdalības veicināšana.
3. rīcības virziens: darba tirgum un patstāvīgai dzīvei nepieciešamo prasmju un iemaņu apguves veicināšana.
4. rīcības virziens: jauniešu ar ierobežotām iespējām iekļaušanas veicināšana.
No pamatnostādnēm: jaunatnes politikas būtiskākie risināmie izaicinājumi 2021.–2027. gadā: darba ar jaunatni kā pašvaldības autonomās funkcijas attīstība, darba ar jaunatni efektivitātes uzlabošana, darba ar jaunatni veicēju atbalsts, neformālās izglītības darbā ar jaunatni atzīšana, jauniešu nošķirtības no lēmumu pieņemšanas mazināšana un jauniešu ar ierobežotām iespējām iekļaušana.
Tā kā šogad jaunatnes jomai izdalītas atsevišķas pamatnostādnes, kas vērstas uz jaunatnes darba attīstību pašvaldībās un turpmāk darbs ar jaunatni pašvaldībās tiek plānots kā autonomā funkcija, jau notikusi administratīvi teritoriālā reforma un vairākas pašvaldības ir apvienojušās vienā lielākā, šis ir īstais brīdis pārskatīt un plānot no jauna darbu ar jaunatni pašvaldībās. Šajā nolūkā arī Latvijas Jaunatnes padome un Izglītības un zinātnes ministrija iecerējusi 43 tikšanās pašvaldībās starp jaunatnes darba veicējiem un lēmumu pieņēmējiem pašvaldībās. Izstrādāta arī rokasgrāmata “Darba ar jaunatni sistēmas attīstība apvienotās pašvaldībās” (skatīt metodisko materiālu sarakstu!). Noteikti tiks organizēti arī citi pasākumi, kas palīdzēs veiksmīgāk turpināt un uzsākt darbu ar jaunatni apvienotajās pašvaldībās, par to LPS noteikti informēs.
Izglītības un zinātnes ministrija ir vadošā iestāde jaunatnes politikas jomā, to izstrādājot, organizējot un koordinējot, kā arī veicinot jaunatnes jomā iesaistīto pušu sadarbību un organizējot jaunatnes lietu speciālistu un jaunatnes darbinieku apmācības.
Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras mājaslapas sadaļā “Pašvaldības” un “Projektu konkursi” iespējams atrast dažādus projektus, kuros var iesaistīt gan jauniešus, gan iesaistīties pašiem darbiniekiem, tajā skaitā piedalīties apmācībās un semināros.
Arī Latvijas Jaunatnes padome (jaunatnes organizāciju un organizāciju, kas strādā ar jauniešiem vecumā līdz 30 gadiem, apvienība) organizē dažādus noderīgus pasākumus jaunatnes darbiniekiem, kuros ir iespēja piedalīties, sekojot līdzi mājaslapā publicētajai informācijai un piesakoties.
LPS organizē sanāksmes Latvijas pašvaldību jaunatnes lietu atbalsta tīkla7 vai Bērnu, jaunatnes un ģimenes jautājumu komitejā par aktualitātēm un problēmjautājumiem, meklējot kopīgus risinājumus. Covid–19 pandēmijas laikā visa informācijas apmaiņa notika tikai elektroniski, bet, uzlabojoties epidemioloģiskajai situācijai, varētu atsākties klātienes sanāksmes.
2020. gadā pēc LPS iniciatīvas tika uzsākts darbs pie Jaunatnes darbinieku asociācijas izveides, kas nu jau pārgājusi pašu darbinieku rokās tālākai attīstībai.
LPS iesaka arī iespēju robežās iesaistīties Jaunatnes konsultatīvās padomes8 darbā. Kā klausītājs, bez balss tiesībām, var iesaistīties jebkurš, tikai iepriekš jāpiesakās, un tiek dota iespēja piedalīties diskusijās.
Nedaudz par statistiku
Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem, uz 2020. gada sākumu Latvijā dzīvoja 232 139 jauniešu, kas ir 12,2% no iedzīvotāju kopskaita. Jauniešu īpatsvars Latvijas iedzīvotāju kopskaitā ar katru gadu samazinās, un šī samazināšanās saistāma gan ar dzimstības krišanu 20. gs. 90. gados, gan arī ar to, ka migrācijas saldo šai vecuma grupai ir negatīvs. Pēc CSP datiem, no 2011. līdz 2019. gadam kopējais migrācijas saldo 15–24 gadus vecu migrantu vidū veidoja 21 824 jauniešus, kas ir 9% no jauniešu skaita 2020. gada sākumā, tāpēc arī šī ir viena no svarīgākajām risināmajām problēmām pašvaldībās.
Gads Latvijas iedzīvotāju skaits Jauniešu skaits Jauniešu īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā
2011 2074605 344276 16,59%
2012 2044813 325160 15,90%
2013 2023825 308435 15,24%
2014 2001468 291964 14,59%
2015 1986096 276817 13,94%
2016 1968957 262895 13,35%
2017 1950116 250741 12,86%
2018 1934379 241211 12,47%
2019 1919968 234596 12,22%
2020 1907675 232139 12,17%
Datu avots: CSP dati
Plānošanas dokumenti
Veidojot pašvaldības darba ar jaunatni plānošanas dokumentu, jāņem vērā nacionālā un starptautiskā līmeņa politikas plānošanas dokumenti. Turpmākminētajos dokumentos ir iekļautas rīcības jaunatnes politikai, kuru īstenošanā līdzatbildīgas ir arī pašvaldības:
– Eiropas Savienības jaunatnes stratēģija 2019.–2027. gadam (šeit);
– Ilgtermiņa konceptuālais dokuments “Latvijas izaugsmes modelis: cilvēks pirmajā vietā” (šeit);
– Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam (šeit);
– Latvijas nacionālais attīstības plāns 2021.–2027. gadam (šeit);
– Jaunatnes politikas pamatnostādnes 2021.–2027. gadam (projekts izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē 2021. gada 6. jūnijā (šeit));
– Bērnu, jaunatnes un ģimenes attīstības pamatnostādnes 2021.–2027. gadam (izstrādes procesā (šeit);
– Izglītības attīstības pamatnostādnes 2021.–2027. gadam (šeit);
– Saliedētas un pilsoniski aktīvas sabiedrības attīstības pamatnostādnes 2021.–2027. gadam (šeit);
– Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.–2027. gadam (projekts izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē 2021. gada 25. februārī (šeit));
– Sociālās aizsardzības un darba tirgus pamatnostādnes 2021.–2027. gadam (projekts izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē 2021. gada 13. maijā (šeit));
– Sporta politikas pamatnostādnes 2021.–2027. gadam (projekts izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē 2021. gada 29. aprīlī (šeit));
– Eiropas Savienības jaunatnes stratēģija 2019.–2027. gadam (šeit);
– Eiropas jaunatnes mērķi (šeit);
– Eiropas harta darbam ar jaunatni vietējā līmenī (šeit).
Metodiskie materiāli
– Rokasgrāmata darbam ar jaunatni pēc ATR (šeit);
– Iesācēja portfelis. Darbs ar jaunatni pašvaldībās 2016 (šeit);
– Jūsu ceļvedis, veicinot darba ar jaunatni kvalitāti (šeit);
– Mobilais darbs ar jaunatni (šeit);
– Projekti kā daļa no ilgtermiņa stratēģiskā darba ar jaunatni pašvaldībās (šeit).
____
1 Pašvaldību likums, pieņemts 1. lasījumā 22.04.2021.: http://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs13.nsf/webSasaiste?OpenView&restricttocategory=976/Lp13
2 Jaunatnes likums: https://likumi.lv/ta/id/175920–jaunatnes–likums
3 Eiropas harta darbam ar jaunatni vietējā līmenī: https://www.europegoeslocal.eu/wp–content/uploads/2021/03/20210315–egl–charter_LV.pdf
4 Jaunatnes politikas pamatnostādnes 2021.–2027. gadam (projekts izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē 2021. gada 6. jūnijā: http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?dateFrom=2020–08–16&dateTo=2021–08–16&text=Jaunatnes+politikas+pamatnost%C4%81dnes&org=0&area=0&type=0)
5 Pašvaldību likuma anotācija, pieņemts 1. lasījumā 22.04.2021.: http://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs13.nsf/webSasaiste?OpenView&restricttocategory=976/Lp13
6 Jaunatnes politikas pamatnostādnes 2021.–2027. gadam (projekts izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē 2021. gada 6. jūnijā: http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?dateFrom=2020–08–16&dateTo=2021–08–16&text=Jaunatnes+politikas+pamatnost%C4%81dnes&org=0&area=0&type=0)
7 https://www.lps.lv/lv/apvienibas/jaunatnes–lietas/
8 https://www.izm.gov.lv/lv/jaunatnes–konsultativa–padome–2
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils ielā 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 01.01.2018 līdz 20.08.2021